Pirms 60 gadiem, 1955. gada 17. septembrī, pēc Padomju Savienības vadītāja Ņikitas Hruščova norādes PSRS Augstākās padomes prezidijs izdeva dekrētu “Par to padomju pilsoņu amnestiju, kuri sadarbojās ar okupantiem Lielā tēvijas kara periodā 1941. – 1945. gadā”.

Lasītākie

Kokteilis

Ja tavas mājas numurā ir kāds no šiem 3 skaitļiem, tev ir potenciāls sasniegt visu, ko sirds kāro

Cilvēkstāsts

“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā 58

TESTS prātvēderiem: ja zini atbildes uz vismaz 8 jautājumiem, tev ir pārsteidzoši attīstīts intelekts

Lasīt citas ziņas

Amnestija bija saistīta ar VFR kanclera Konrāda Adenauera vizīti PSRS un vācu karagūstekņu atlaišanu mājās, kā arī vēlmi šķelt to pusmiljonu bijušo PSRS teritorijas iedzīvotāju, kas pēc kara bija palikuši Rietumos. Amnestiju dāvāja tiem, “kas Lielā tēvijas kara laikā savas mazdūšības vai neapzinīguma dēļ tika ievilkti sadarbībā ar okupantiem”. Latvijas gadījumā tas nozīmēja leģionārus. Lai arī lielāko daļu leģionāru no filtrācijas nometnēm izlaida jau 1946. gada vasarā, tūkstošiem joprojām atradās lēģeros. Viņu vidū bija, piemēram, leģendārais majors Ernests Laumanis. Ne vienu vien 1955. gadā atbrīvoto, arī Laumani, vēlāk kā padomju varai bīstamus apcietināja un deportēja vēlreiz.