Apritējuši desmit gadi, kopš tautiešu pārliecinošajā balsojumā latviešu valoda apstiprināta kā vienīgā valsts valoda Latvijā 108
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 10 gadiem Latvijā norisinājās referendums par grozījumiem Satversmē, kas piedāvāja noteikt krievu valodu kā otru valsts valodu. Ideju par referendumu un parakstu vākšanu tā sarīkošanai virzīja promaskavisko aktīvistu grupa ar Vladimiru Lindermanu un Jevgeņiju Osipovu priekšgalā.
Tas bija iecerēts kā pretsitiens Nacionālās apvienības mēģinājumam panākt, lai mācības valsts valodā Latvijas skolās notiktu jau ar pirmo klasi. Satversmes teksts būtu maināms, grozot vairākus pamatlikuma pantus, kur uzsvērts latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss. Tādējādi tur, kur ir tikai “latviešu”, būtu “latviešu un krievu”.
Gatavošanās tautas nobalsojumam izsauca daudz diskusiju un mobilizēja latviešu sabiedrību ne tikai pašā Latvijā, bet arī ārzemēs dzīvojošajā diasporā.
Simboliska bija Latvijai netipiski lielā vēlētāju aktivitāte – referendumā piedalījās 70,5% no balsstiesīgajiem pilsoņiem.
Par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai no tiem nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret bija 74,8%. Tā balsojums apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā un reizē bija skaidrs viedoklis par Latviju kā nacionālu valsti.
Simboliska bija arī sakritība, ka referendums notika tajā pašā dienā, kurā 1932. gadā Latvijas Ministru kabinets bija pieņēmis “Noteikumus par valsts valodu”, kas noteica, ka “Latvijas Republikas valsts valoda ir latviešu valoda” un tās lietošana ir obligāta gan armijā, gan valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos, kā arī atsevišķu pilsoņu un juridisko personu saziņā ar tām.
Latvijas valdības vadītājs Marģers Skujenieks toreiz skaidroja: “Ar šo likumu Latvija nav radījusi neko jaunu, bet tikai tādu stāvokli, kas citās valstīs jau sen pastāv.”
