“Mazākas pensijas kļūst par realitāti, ko vēlāk vairs nav iespējams labot” – Saeimā atkal noraida svarīgu priekšlikumu
0
Kam īsti kalpo mūsu ievēlētie tautas kalpi? Vai deputāti Saeimā pārstāv Latvijas tautu kopumā, vai tomēr tikai savas šaurās partijas atbalstītājus? Un varbūt pat ne viņus – varbūt tikai sevi un savas šā brīža ērtības valdošajā koalīcijā? Kāpēc tādi dīvaini jautājumi? Jo daudzkārt esam piedzīvojuši, ka pašu “tautas priekšstāvju” uzvedība ir, maigi sakot, dīvaina.
Tas, ka opozīcijas priekšlikumi tiek noraidīti tikai tāpēc, ka tos iesniegusi opozīcija – nevērtējot pēc būtības -, jau ir ierasta prakse mūsu parlamentā. Taču vislielākā liekulība atklājas brīžos, kad politiķi, nonākot pie varas, noraida tādus pašus priekšlikumus, kādus paši kaismīgi aizstāvēja vēl pavisam nesen – pirms tikšanas pie valdības galda.
Un nav svarīgi ar kādu ieganstu noraida – atrunas atrast vienmēr var.
Kad tad politiķi ir patiesi – tad, kad no tribīnes kaismīgi iestājas par vēsturisko taisnīgumu un demogrāfiju, vai tad, kad nospiež pogu “atturas”, kā tas ir konkrētajā piemērā par ko šoreiz stāsts?
Problēma skar sievietes, kurām bērni dzima laikā no 1991. līdz 1995. gadam. Tas ir pašā Latvijas valsts atjaunošanas sākumā.
Toreiz bērna kopšanas laiku pensijas apdrošināšanas stāžā ieskaitīja tikai tad, ja māte bija samaksājusi simboliskas sociālās iemaksas – dažus santīmus mēnesī.
Kā 2025. gada 13. novembra Saeimas sēdē skaidroja toreiz vēl opozīcijā esošās Nacionālās apvienības deputāts Uģis Mitrevics, runa bija par vienu procentu no iztikas minimuma jeb no viena līdz 56 santīmiem mēnesī. Turklāt šī bija tikai neliela daļa no kopējām sociālajām iemaksām – vairāk nekā 97 procentus tāpat sedza valsts.
Taču absurds nebija tikai pašos santīmos. Kā tajā pašā 2025. gada 13. novembra Saeimas sēdē uzsvēra Mitrevics, daudzas mātes par šādu pienākumu nemaz nezināja. Informācija bija publicēta “Latvijas Vēstnesī”, kuru pārejas laikā reti kurš lasīja, bet cilvēki tolaik vairāk domāja par izdzīvošanu nekā par nepārtraukti mainīgo normatīvo aktu izsekošanu.
Sekas viņas izjūt tikai tagad. Daļai šo sieviešu bērna kopšanas gadi nav ieskaitīti apdrošināšanas stāžā. Dažām tas nozīmē mazāku pensiju, citām – pat nepietiekamu stāžu vecuma pensijas saņemšanai.
Tas bija 2025. gada novembris, kad Nacionālā apvienība iesniedza grozījumus, lai šo vēsturisko netaisnību novērstu. Debatēs tika uzsvērts, ka tam būtu nepieciešami aptuveni 3,1 miljons eiro, kamēr pensiju speciālajā budžetā uzkrājums pārsniedz 430 miljonus eiro. Tika uzsvērts arī, ka runa nav par jaunu pabalstu vai privilēģiju, bet gan par valsts pašas pieļautas kļūdas labošanu.
Tomēr priekšlikums pat netika nodots izskatīšanai komisijā. Par balsoja 39 deputāti, pret nebija neviens, bet 45 atturējās. Tieši atturēšanās kļuva par iemeslu, kādēļ priekšlikums tika noraidīts.
Varētu domāt, ka pēc vairākiem mēnešiem situācija būs mainījusies. Nebija.
2026. gada 23. jūlija Saeimas sēdē deputāte Ramona Petraviča (LPV) aizstāvēja būtībā to pašu priekšlikumu. Viņa atgādināja, ka 90. gadu sākumā cilvēki centās izdzīvot, nevis orientējās nepārtraukti mainīgajos normatīvajos aktos, un ka sievietes nevar sodīt par to, ka pirms vairāk nekā 30 gadiem nebija samaksājušas dažus santīmus sociālajās iemaksās.
Petraviča arī atgādināja acīmredzamo pretrunu: no Saeimas tribīnes regulāri tiek runāts par demogrāfiju, nepieciešamību atbalstīt ģimenes un veicināt dzimstību, bet praksē valsts atsakās novērst netaisnību pret sievietēm, kuras bērnus izaudzināja laikā, kad Latvijai tie bija īpaši vajadzīgi.
Īpaši zīmīga bija komisijas pozīcija. 2026. gada 23. jūlija Saeimas sēdē, ziņojot Sociālo un darba lietu komisijas vārdā, tajā brīdī jau pozīcijā esošās Nacionālās Apvienības deputāts Raivis Dzintars neapstrīdēja ne problēmas esamību, ne tās būtību. Gluži pretēji – viņš informēja, ka Labklājības ministrija šo jautājumu jau esot iekļāvusi valdības rīcības plānā un plāno virzīt kā vienu no nākamā gada budžeta prioritātēm.
Komisija aicināja priekšlikumu noraidīt, argumentējot, ka tas varētu aizkavēt cita mērķa dēļ atvērto likuma grozījumu pieņemšanu. Citiem vārdiem, netika apgalvots, ka vēsturiskās netaisnības nav. Netika apgalvots arī, ka tā nebūtu jānovērš. Tika vienīgi secināts, ka tas jādara kaut kad vēlāk.
Bet! Cik reižu Latvijas politikā nav dzirdēts šis “vēlāk”? Vēl varēja pateikt: mīļās vēlētājas, viss jums reiz būs… kaut kad nezināmā nākotnē…
Cik ātri gan aizmirsusies paša kolēģu apņēmība novērst vēsturisko netaisnību….
Priekšlikumu noraidīja. Par balsoja 29 deputāti, pret bija seši, bet izšķirošās atkal izrādījās 42 “atturēšanās”. Paradoksāli, ka arī šoreiz izšķirošais nebija balsojums “pret”.
Tā ir politiski ārkārtīgi ērta pozīcija – neatzīt, ka priekšlikums ir slikts, bet vienlaikus nepieļaut tā pieņemšanu. Neviens nesaka, ka vēsturisko netaisnību nevajag novērst. Neviens nesaka, ka šīs sievietes nav pelnījušas taisnīgu attieksmi. Vienkārši vienmēr atrodas kāds formāls iegansts, kāpēc to nedarīt šodien. Šoreiz tas nebija naudas trūkums vai nepareizs likuma burts – tas bija vienkārši ierastais “ne tagad”.
Tikmēr paiet gadi. Sievietes pensionējas. Mazākas pensijas kļūst par realitāti, ko vēlāk vairs nav iespējams labot.
Uz šāda rīcības fona skaļie paziņojumi par demogrāfiju un ģimeņu atbalstu sāk izklausīties pēc klajas liekulības. Jo valsts tik izmisīgi vilcinās novērst netaisnību pret sievietēm, kuras jau ir izdarījušas pašu svarīgāko – izaudzinājušas bērnus.
Šī nav tēma, ko varētu izmantot pozīcijas un opozīcijas spēlītēm. Starp šīm sievietēm un viņu bērniem, kuri šodien maksā nodokļus, ir visu partiju vēlētāji. Tas ir jautājums par valsts pārstāvju godaprātu.
Un galvenais – ja valsts pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem joprojām nav gatava izlabot pašas pieļautu kļūdu pret mātiem, cik ticami šodien izklausās politiķu solījumi par īpašu atbalstu jaunajām ģimenēm?
