“Man gribas visu pamest un doties nezināmā virzienā” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šī ir mana ceturtā ziema laukos. Nekas jau nemainās – ziemas kā ziemas, es viena un darbi visi vienai. Zinu, ka nāks pavasaris, saulīte un atkal viss būs daudz labāk. Bet tieši tagad man gribas visu pamest un doties nezināmā virzienā. Jā, es zinu, ka nepametīšu un nekur neaizdošos, vismaz šoziem. Bet priekšā ir citas ziemas. Un es nekļūstu jaunāka. Man sāp rokas, sāp kājas un, visticamāk, tam ir kāda medicīniska diagnoze, ko drīz noskaidrošu. Bet vieglāk no tā nekļūs.
Vecpiebalga ir sniega karaliste un pie pirmajiem sniegiem es lieku sociālajos tīklos bildes ar skaisti apsnigušiem kokiem, Viljamu dziļā sniegā. Izskatās bezgala romantiski. Līdz ar pirmo sniegu arī gaišāk apkārtnē, tāpat kā pilnmēnesī.
Un tad kādu rītu pamostos iesnigusi, jo arī vēji te ir citādāki nekā citur – ja pūš, tad aizpūš ceļus, nerunājot par taciņām. Šodien ir tā diena. Māja izpūsta auksta, apkārtne sniega pienesta, jāiet pēc malkas…. jābrien, pareizāk sakot. Nepadomāju par to vakar, kad vēl viss bija daudz maz mierīgi. Jāiet uz namiņu skatīt, vai viesi tiks iekšā un vai siltums nav izslēdzies. Jāapskata pirtiņa, vai skurstenis nav vēja aiznests un vai kublam vāks turas klāt, to parasti aizrauj pa gaisu pirmo un tad jāmeklē, kurā kaimiņu pļavā ienests.
Arī izklausās daudz maz romantiski, ja pēc tam tiec pie siltas krāsniņas un var iekurināt guļamistabas kamīnu un sēdēt ar tējas krūzi rokās. Tas ir romantiski tikai filmās un pastkartēs. Un manā namiņā – kad es visu esmu sadarījusi, sasildījusi, sakārtojusi un pat kamīnu iekūrusi vakariņu vietā, ir skaisti. Viesi atbrauc un var izbaudīt. Namiņu un manas rūpes. Es tikmēr esmu nosaulusi, nobridusies pa sniegu un bieži vien noraudājusies, domājot – kam man tas…
Kam man tas? Tā ir mana iztika un brīžiem šķiet, ka viesu atzinība man ir svarīgāka nekā konta stāvoklis.
Trīs gadu laikā, kopš man ir namiņš, man ir ļoti daudz un jauki viesi. Es cenšos, un ne velti Booking vērtējums ir 9,9, jo no 206 atsauksmēm tikai dažas nav 10.
Pieņemu, ka pavisam drīz arī saņemšu vēl kādu vērtējumu, kas nebūt nebūs 10. Jo kādai viešņai skaidroju, ka kubls un pirts nekā nevar ietilpt namiņa cenā, kas viņas rezervācijā ir 70 eur (esmu tādu cenu uzlikusi dažās dienās ar plānu, lai vismaz kāds parādās). Kubls šādā laikā, kā aprakstu, jākurina līdz pat 8 stundām, vispirms jau jādabū tajā iekšā ūdens un jānotīra apkārt sniegs. Arī pirtiņa pati neizkuras, tas prasa darbu un arī malku, kas nav bezmaksas. Ik pa laikam sanāk šāda diskusija, kad gribas viesim apjautāties – vai veikalā, pērkot maizi, prasa bonusā desu un sviestu? Bet ar sekām rēķinos – nebūs laba atzīme, lai kā es nepūlētos.
Es gribu sēdēt pie jūras un dzert vīnu nevis risināt problēmas. Šādi ik pa laikam arī agrāk esmu teikusi un pat kādā no svavām grāmatām rakstījusi. Kaut kā nav pienācis tas brīdis, kad tā varētu. Neatceros vieglumu savās gaitās. Gaidu, kad dzīve sāks mani lutināt. Būs taču kādreiz tā? Kad kāds no rokām izņems sniega lāpstu vai trimmeri. Tikmēr…
Tikmēr esmu nolikusi jau vasarā piekalnītē šūpuļkrēslu. Atstāju to tur arī tagad, jo ir izturīgs un tam nekas nenotiks, varbūt sagaidīs manas vecumdienas. Tā staigāju tam garām un iedomājos, kā es tajā vai citā vecumdienās sēžu un skatos uz ceļu, gaidot, kad atbrauks bērni un mazbērni…
Nezinu, vai man pietiks spēka nepadoties un turpināt šo vilkt. Pēc sajūtām – ne savu dzīvi, bet kādu paralēlo. Tādu, ko es skatos kā filmu un nesaprotu, kā no tās filmas tikt citā filmā – kur ir silti, kur par mani rūpējas un kur es esmu laimīga.
