“Ložu tīkotāju nebija daudz.” Saruna ar režisoru Pēteri Krilovu 1
Režisora un aktiermākslas pedagoga PĒTERA KRILOVA 70. gadskārtā ceļu pie skatītājiem Valmieras Drāmas teātrī uzsākusi viņa iestudēta izrāde “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā”. Biogrāfiski eksistenciālais stāsts par aizmirstībā nogrimušo padomju laika balles deju skolotāju Veltu Kalniņu (1915 – 1995) režisoru pirmoreiz piesaistījis viņa studentes, oriģināllugas autores un dramaturģes Annas Zvaigznes diplomdarbā.
Septiņdesmito jubileju Pēteris Krilovs atzīmēja jau februārī, bez īpaši skaļas ievērības – par to maija sākumā klusītēm atgādināja viņam piešķirtais Kultūras ministrijas Atzinības raksts par mūža ieguldījumu. Uz Latvijas teātra skatuvēm režisora iestudējumus pēdējos gados redzam samērā reti, laiku pa laikam viņš uzņem kādu spilgtu dokumentālā kino darbu (2014. gadā “Lielo Kristapu” kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma saņēmušais darbs “Uz spēles Latvija” u.c.).
“Esmu sasniedzis to brīvību, kādu vienmēr esmu gribējis, neesot piesiets nevienam teātrim. Varu atvērt vai aizvērt tās durvis, kuras vēlos. Prieks, ka ikvienā teātrī ir mani audzēkņi, ar kuriem labprāt strādāju kopā,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” pirms pirmizrādes Valmierā saka Pēteris Krilovs.
Izrādes divarpus stundās teātra Apaļajā zālē, aktieriem darbojoties vien pāris centimetru attālumā no skatītājiem, uzmanība neatslābst ne mirkli, šķetinot padomju laikā pazīstamās deju skolotājas Veltas Kalniņas biogrāfijas notikumus.
Par tiem objektīvu liecību tikpat kā nav – viņa nav atstājusi spožu, visiem zināmu leģendu par sevi, kaut skolojusi tūkstošiem dejotāju. Viņa nepieder pie tiem, par kuriem runā.
Kas viņa bija – padomju sistēmas upuris, dejas fanātiķe, radoša disidente vai sieviete, kura iemācījusies izdzīvot?
Šie ir jautājumi, kurus uzjundī izrāde, vienā mezglā savijot politisko fonu un eksistenciālas pārdomas par to, kas paliek pēc mums.
– Jaunajā izrāde satiekas pedagogs un režisors Krilovs – par iestudējuma izejmateriālu kļuvis teātra režijas studentes Annas Zvaigznes diplomdarbs.
P. Krilovs: – Biju viens no darba vadītājiem – otra bija brīnišķīga, gudra dāma, filozofe Daina Teters. Diplomdarbs tapa manā acu priekšā, līdz beigu beigās sapratu, ka tas izdevies tik interesants, ka negribētos to atdot citiem iestudēšanai. Toreiz palūdzu Annai rezervēt darbu man. Pēc kāda laika Indra Roga piedāvāja iestudēt Valmieras teātrī.
Luga ir ļoti sarežģīti uzbūvēta – šis nav biogrāfisks, dokumentāls stāsts. Te nav lineāras, hronoloģiskas secības – tas ir drīzāk atmiņu, asociāciju spektrs.
Nevar pat teikt, ka Daces Everss spēlētā Velta Kalniņa ir reāla persona – viņa ir Veltas gars pēc nāves, mūsdienās.
– Iznāk, ka šajā gadījumā režisors Krilovs atstāj pedagogu Krilovu otrajā plānā?
– Tā gluži nevar teikt. Izrādē no septiņiem aktieriem četri ir mani studenti. Man, paldies Dievam, kā tādai dzeguzei visos teātros ir “ieperēti” mani audzēkņi. Tad, kad strādāju, parasti cenšos, lai lomu sarakstā būtu kāds no viņiem. Ļoti priecājos par šo iespēju atkal satikties Valmierā, jo vairāk nekā 15 gadus nebiju strādājis nedz ar Elīnu Vāni, nedz Ingu Kniploku, nedz arī Māru Menniku.
– Izrādē Veltas Kalniņas vīra Ilgvara Kalniņa loma tikusi Kasparam Zvīgulim, ar kuru esat strādājis kopā arī agrāk.
– Mums nojuka aktieris galvenajai lomai, vienu brīdi bija izmisums, bet tad burtiski mazliet pastaigājos pa ielu un sapratu, ka šī taču ir Zvīguļa loma!
– Veltu Kalniņu visdrīzāk atceras sarīkojumu deju dejotāji, tomēr, jādomā, viņas vārds lielākajai daļai cilvēku nav zināms.
– Viņas lauciņš bija tā dēvētās sarīkojumu jeb balles dejas. Veltas Kalniņas pedagoģes ziedu laikos nekādu sporta deju nebija tādā izpratnē kā tagad, kad tās ir kaut kas līdzīgs daiļslidošanas sacensībām, kur jāizpilda zināms skaits figūru, kamēr žūrija skaita punktus.
Viņas laikā tas bija vairāk amatieru līmenī, un viņa bija šo deju guru visus padomju gadus.
Cilvēks, kurš ar savu aizrautību, pat fanātismu aptvēra visu 20. gadsimta otro pusi. Reizē viņa arī apcirta daudz personisku saišu, emociju, var teikt, ka bija fanātiķe, perfekcioniste, kura dzīvojusi vienas lietas – dejas – dēļ.
– Kāds bija iemesls, kas lika jums rekonstruēt vai, precīzāk, savā ziņā radīt no jauna aizmirstībā nokļuvušo deju skolotāju Veltu Kalniņu? Radošas personības padomju režīma iespaidā jūs interesējušas arī iepriekš.
– Protams, šī mana interese ir klātesoša arī šoreiz, lai arī neesmu pārliecināts, ka cilvēki to uzreiz nolasīs. Politika tiešā veidā te īpaši neparādās, bet nevar noliegt, ka visa mūsu dzīve, īpaši padomju laikā, norit kaut kādā politiskā fonā.
Man šķiet, ka Velta Kalniņa, līdzīgi kā daudzi cilvēki, dzīvojot padomju komunistiskā režīma okupētajās zemēs, mācēja dzīvot dubultu dzīvi – no vienas puses, it kā režīmam pakļāvīgi, no otras – neatkarīgi, diezgan fanātiski darot savu iemīļoto darbu, kurā saskatīja lielu jēgu.
Cilvēki tolaik uzturēja mākslas, zinātnes, arī hobija līmeņa nodarbes tā, it kā viņiem kāds būtu pateicis – ej un dari, cik spēj, lai šī lieta izdzīvo un paliek. Tā pastāvēja gan kino amatierisms, gan dažādi sporta veidi, piemēram, orientēšanās sports. Nevar pat izskaidrot, kāpēc, jo tas bija grūti.
Lielākoties vara viņus neatbalstīja, ja nu atsevišķos gadījumos kaut kādu ideoloģisku saukļu dēļ.
Arī izrādē ir epizode, kurā Veltai aizliedz dejot tango un kādu brīdi pat vispār aizliedz viņai nodarboties ar sarīkojumu deju mācīšanu, jo uzskata tās par ideoloģijai neatbil-stošām. Tomēr taisnības labad jāsaka, ka tādu cilvēku kā Velta bija daudz, sevišķi mākslā un kultūrā.
– Būt radošai personībai padomju laikā automātiski nozīmēja disidentismu?
– Nē. Tagad tiek kaut kā muļķīgi interpretēts, ka visi mākslinieki, kultūras cilvēki, bija šausmīgi disidenti un gandrīz vai gāja kailām krūtīm pret lodēm.
Tā nav taisnība – to ložu tīkotāju nemaz nebija tik daudz.
Tomēr cilvēki ar savu darbu, eksistenci – šo bezvārda pretestību – darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu darīt. Man tā šķiet ļoti interesanta parādība laikā, kad konformisms un kolaboracionisms plauka un zēla, arī Latvijā. Tādi cilvēki kā Velta Kalniņa, Leonīds Vīgners, Kurts Fridrihsons vai Eduards Smiļģis mācēja savās mākslās būt, cik vien iespējams, neatkarīgi.
Manuprāt, mūsdienu cilvēki ir daudz mīkstāki un pakļāvīgāki ideoloģiskam iespaidam, kurš šobrīd varbūt nemaz nav īpaši spilgts, tomēr pastāv. Velta par sevi saka – esmu tikai deju skolotāja. Patiesību sakot, viņa ir stipra sieviete, kas patveras savā mākslā.
– Tajā laikā sistēma, ienaidnieks, kam pretoties, bija viegli identificējama. Ko domājāt, sakot – mūsdienu ideoloģija?
– Tūkstošgades mijā piedzīvoju brīdi, kad Latvijas televīzija lika man un Dzintrai Gekai izgriezt no viņu pasūtītas dokumentālas filmas kadru, kurā mēs esot izveidojuši pārāk sarkastisku epizodi par Kārli Ulmani. Klajš cenzūras piemērs.
Mēs šobrīd izliekamies, ka nekas tāds nenotiek. Vēsmas, kas notiek, kontrolējot sabiedriskos medijus, liecina, ka ir vēlmes kaut kā virzīt notiekošo.
Tas ir ļoti bīstami, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņu virzītā ideoloģijas paradigma ir pareizāka nekā citas.
Tur sākas ziepes. Tā ir mūžīga parādība – jebkura, pat visliberālākā, legālākā demokrātijas forma nav pasargāta no tā, ka ideoloģijas vārdā kāds tiek vajāts, represēts.
– Vai zināma norobežošanās no sabiedrības, kā tas notika arī Veltas Kalniņas gadījumā, nozīmēja politiskas pozīcijas ieņemšanu?
– Visa dzīve notiek kaut kādā politiskā fonā. Padomju laikā pat aiziet uz kino vai dejām – tā jau bija pozīcija. Mākslā, kultūrā šīs izpausmes, protams, bija brīvdomīgākas, kas varēja beigties arī ar mazākām vai lielākām represijām.
Velta Kalniņa savā ziņa bija ārpusē, tomēr, lai varētu mācīt deju, viņa kopā ar vīru Ilgvaru Kalniņu bija spiesta stāties kaut kādā darbā kādā kultūras namā, VEF Kultūras pilī, Mākslas darbinieku namā.
Par darbu maksāja valsts, kura tad varēja diktēt – māci tango, lēnos valšus vai padomju tautu dejas.
Atkarība bija liela – nevarēja darīt, ko gribēja, mācīt, ko un kā gribēja. Velta un Ilgvars gan bija “nedisciplinēti” darbinieki, bieži nenodeva atskaites, rakstīja paskaidrojumus. Tomēr tā bija sarežģīta eksistence. Mēs varam pieļaut, ka mājās viņi bija stingri vērtējoši, padomju sistēmu kritizējoši, bet reizē – ļoti atkarīgi.
– Sistēmas daļa pret savu gribu – vai tāds nebija ikviens?
– Tas nav tik nevainīgi. Svarīgi ir saprast, kā darbojās šī sistēma kopumā. Līdzās ziņotājiem, kolaborantiem bija, piemēram, karjeras aģenti – viņi “taisīja” karjeru, daudz panāca zinātnē, mākslā, sabiedrībā.
Viņi it kā nebija kaitīgi, taču savu dzīvi veidoja daļēji uz citu nogremdēšanas rēķina, tieši pateicoties gatavībai sadarboties.
Tas nenozīmē, ka viņi ziņoja, bet, ja valdībai vajadzētu cilvēkus, uz kuriem paļauties, viņi būtu tur. Tas varai ļoti atbrīvoja rokas. Ja kāds saka, ka vārdu parādīšanās saistībā ar čeku ir muļķības – varbūt. Tomēr daudzi bija vairāk vai mazāk uzticami, iespējams, paši par to dabūjot kādas priekšrocības.
– Mulsinoši svešādais “Stubenhocker” jeb kaktā tupētājs izrādes nosaukumā nav nokļuvis nejauši.
– “Stubenhokers” šoreiz nāk no filozofiskās puses – vācu valodā tas ir kaktā sēdētājs. Tāds mītisks tēls no viduslaikiem – cilvēks, kurš vienmēr ir mājās, pieskata pavardu. Mūsējais drīzāk ir tāds Veltas Kalniņas “alter ego”, kurš par Veltu zina visu, pārzina viņas mantas, intervijas, deju kleitas, kurpes un sakarus.
Taču problēma ir tajā, ka pati Kalniņa negrib, lai par viņu izveidojas tāds kārtīgs dzīves stāsts. Šajā ziņā viņa ir anarhiste. Viņu abu attiecībās mēs uzdodam jautājumu par to, kas tad cilvēka dzīvē ir vērtīgs un kas paliek pēc viņa – kaut kāda hronoloģija vai drīzāk emocionālā atmiņa, impresija.
Izrāde “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā” Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Pēteris Krilovs, lugas autore Anna Zvaigzne, scenogrāfs Gints Sippo, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis, deju konsultante Signe Heidemane, komponists Emīls Zilberts, dramaturģijas konsultante Daina Teters.
Lomās: Dace Everss, Elīna Vāne, Kaspars Zvīgulis, Māra Mennika, Inese Pudža, Ingus Kniploks.
Tuvākās izrādes: 19. maijā; 8. un 12. jūnijā.
