Latvijā
Sabiedrība

“Pēc 40 gadiem mani palūdza šo grāmatu atvest uz dzimteni.” Rudoviču dzimtas atklājumi0


Ilga Rudoviča rūpīgi glabā sava tēvabrāļa lūgšanu grāmatiņu latgaļu valodā, kura kara laikā izdota Vācija.
Ilga Rudoviča rūpīgi glabā sava tēvabrāļa lūgšanu grāmatiņu latgaļu valodā, kura kara laikā izdota Vācija.
Foto no projekta arhīva

Vasaras vidū lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka” aicināja iesaistīties ceļojošās izstādes “Dzimtas grāmata” veidošanā iesūtot savu stāstu par grāmatu, kura ģimenei ir īpaši nozīmīga.

Žūrijas izvēlēto 12 grāmatu vidū ir arī Ilgas Rudovičas (58) no Kārsavas novada Mežvidus pagasta lūgšanu grāmata latgaliešu valodā, kura viņas tēvabrālim kara laikā palīdzēja pārciest smagos ievainojumus kara laikā un kopā ar viņu devās trimdas gaitās uz Ameriku, bet pēc tam atkal atgriezās dzimtenē.

Dzimtas vēstures glabātāja

“Par konkursu izlasīju internetā. Uz īpaši labiem rezultātiem necerēju, vienkārši uzrakstīju savas dzimtas stāstu. Vajadzēja izvēlēties arī grāmatu, un man ienāca prātā Vladislava Loča 1945. gadā Vācijā izdotā “Lyugšonys i dzīsmis katuolim”, kura nogājusi tālu un īpašu ceļu.

Izdota Vācijā 1945. gadā Vladislava Loča izdevniecībā. Tā piederēja manam onkulim – tēva vecākajam brālim Antonam Rudovičam, kurš bija leģionārs, 1944. gada Ziemassvētku kaujās tika smagi ievainots un zaudēja roku.

Pēc tam viņš nokļuva kara hospitālī Vācijā, kur arī tika pie šīs lūgšanu grāmatiņas, jo, kā jau kārtīgam katolim, viņam bija svarīgi gan lūgties latgaliski, gan apmeklēt baznīcu.

Pēc kāda laika kopā ar vairākiem latgaliešiem radās iespēja emigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm, un viņš šo grāmatiņu paņēma līdzi. Pēc četrdesmit gadiem viņš mani palūdza šo grāmatu aizvest uz dzimteni.

Man radās doma izrādīt cieņu savam nu jau mūžībā aizgājušajam tēvabrālim, kurš mūsu ģimenei daudz palīdzējis gan morāli, gan materiāli. Viņš ir piemērs tam, kā cilvēks var izdzīvot, pārvarēt visas grūtības un būt stiprs savā ticībā,” stāsta Ilga Rudoviča.

Stāsts laikam iznācis ļoti emocionāls, kā pati atceras, rakstījusi un raudājusi, jo saņēmusi ziņu no konkursa rīkotājiem, ka viņas dzimtas stāsts un grāmata piedalīsies izstādē.

“Jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk par tādām lietām aizdomājas. Atceros bērnību, to, ko man stāstīja vecāki, kuri jau tajā saulē. Tagad saprotu, ka varēju viņiem vairāk paprasīt, uzzināt, pierakstīt,” viņa domā. Tomēr gadu gaitā bijusī vēstures skolotāja savākusi apjomīgu mapi ar ziņām par Rudoviču dzimtu.

Vecākās dokumentālās liecības – Ludzas stārastijas muižu revīzijas akti – datētas ar 1772. gadu. Tolaik Mihalovas muižā bijušas tikai piecas Rudoviču ģimenes, bet pēc simts gadiem, kad Krievijas impērijā notika lielā tautas skaitīšana, sādžā jau ir 17 ģimenes ar šādu uzvārdu. Liels pārsteigums bija informācija, ka deviņpadsmitā gadsimtā pat pie suitiem bijuši Rudoviči – gan ar vācu burtu “w” uzvārdā.

“Materiāli krājas pamazām. Kaut ko atrodu pilnīgi nejauši, kārtojot vecus papīrus, piemēram, 1903. gada nodokļu grāmatiņu. Atradu arī vecu plānu, kas liecina, ka 1910. gadā mans vecvectēvs no Padoles muižas nopircis zemi. Esmu saglabājusi Amerikas onkuļa vēstules, kuram, starp citu, bija ļoti laba atmiņa.

Kad pagastā atdeva zemes bijušajiem īpašniekiem, viņš uzzīmēja un atsūtīja robežu plānus ne tikai mums, bet arī visiem kaimiņiem,” viņa stāsta.

“Mūsu dzimtai raksturīgi, ka katrā paaudzē kādam ir Antons vārdā. Vectēva vecākais brālis Antons pazuda bez vēsts Pirmajā pasaules karā, kad vectēvam piedzima pirmais dēls, tam ielika vārdu Antons.

Vecvectēvs pa mātes līniju, uzvārdā Ruško, bija ļoti spēcīgs, gara auguma. Mana vecāmāte arī bija tāda liela, es pati esmu 1,73, bet mazdēls, kuram ir tikai 14 gadi, jau 1,90 metrus garš. Skatos un saredzu mūsu dzimtas vaibstus.”

Kad mazdēlam skolā uzdots uzzīmēt dzimtas koku, vecmāmiņas savāktā dokumentu mape lieti noderējusi. Arī dēls interesējas par vēsturi, it īpaši kara laikiem, bet īstā pagātnes liecību vācēja un glabātāja ir viņa.

Nupat aizvedusi uz darbnīcu Rēzeknē 1909. gadā izgatavotu sienas pulksteni, būšot vēl viens priekšmets dzimtas vēstures stūrītī. Reizēm, dzenot pēdas vēl nezināmiem faktiem, gadās aizsēdēties pie datora līdz pat vēlai naktij. Kad nosvinēšot apaļo – 60. – dzimšanas dienu, sākšot rakstīt grāmatu, ko izdošot pati – kaut 20 eksemplāru tirāžā, lai Rudoviču dzimtas stāsts paliek nākamajām paaudzēm.

“Tā ir tāda vērtība, ka varu stāvēt savā pagalmā! Citreiz ir tāda sajūta, ka man zem kājām saknes aug. Esmu pateicīga senčiem, ka man ir sava māja, sava zeme, savs mežs,” viņa saka.

Grāmatu nodod no paaudzes paaudzē

“Interese par savas ģimenes izcelsmi, dzimtas saknēm un vēsturi, parasti rodas ar laiku, kad arvien vairāk sākam saprast un novērtēt ģimenes un dzimtas ietekmi uz mūsu tagadni, interesēties par to.

Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka par dzimtas relikviju, vērtību un stāstu apkopošanu, uzglabāšanu un nodošanu jaunākām paaudzēm rūpējas seniori. Tas ir milzīgs darbs un reizē arī liels ieguldījums – uzkrāt savas ģimenes vēsturi, veidot un uzturēt dzimtas koku, pierakstīt stāstus.

Šis darbs ir nenovērtējams pienesums ģimenes un dzimtas saišu stiprināšanā, nezināmā atklāšanā un atbilžu iegūšanā par sevi, savu izcelsmi. Iespējams, nākotnē kāds no mazbērniem spēs rast atbildes pats uz savas dzīves jautājumiem, pētot vecāko paaudžu savāktos materiālus,” domā projekta “Bibliotēka” komunikācijas koordinatore Daiga Bitēna, atklājot, ka puse no dzimtu pārstāvjiem, kuru stāsti un grāmatas tika izvēlēti dalībai izstādē, jau sasniegusi zināmu dzīves briedumu, piemēram, Ojārs Ēvalds Bīriņš (Bīriņu dzimta) no Zaubes, Andrejs Mālmanis (Mālmaņu dzimta), Modris Dobelis (Dobeļu dzimta), Ansis Bazons (Vesmaņu dzimta), Jāzeps Ošs (Kozuļu dzimta).

Pensionārs Jāzeps Ošs no Jelgavas novada Platones pērn ieguva titulu “Kultūras mantojuma glabātājs un popularizētājs Jelgavas novadā”. 1972. gadā sācis veidot ģimenes ciltskoku, kurš pa šiem gadiem sazarojies tā, ka aptvēris 5805 personas.

Šovasar rīkotajā radu salidojumā tēva mājās Pundurienē Saunas pagastā Preiļu novadā no vectēva Jāņa Kozuļa 372 pēctečiem piedalījās 176. Viņa pirms dažiem gadiem sarakstītā un izdotā grāmata “Vienkārša cilvēka atmiņas” arī būs redzama izstādē.

Zaubes iedzīvotāja Ojāra Ēvalda Bīriņa (82) ģimenes relikvija ir 1898. gadā izdotā Bībele, kura tiek nodota jau trešajā paaudzē. Viņš jau vairākus gadus pēta un pieraksta savu senču vēsturi un radurakstus. Datorā jau sarakstīts apmēram 400 lappušu, kurās apkopotas gan savas, gan radu atmiņas.

Daiga Bitēna atklāj, ka viņu līdz šim visvairāk uzrunājis Vesmaņu dzimtas stāsts un grāmata “Klausieties pagātnes soļos”, kuras autors ir Latvijas Pirmās Saeimas priekšsēdētājs Frīdrihs Vesmanis.

“Grāmatas saturs attiecas uz visiem latviešiem, tātad arī uz mani, jo stāsta ne vien par Vesmaņu dzimtu, bet arī par Latvijas valsti. Iespējams, šī būs viena no izstādes grāmatām, kuru mēģināšu iegūt savā īpašumā un izlasīt,” viņa saka.

Izstādes atklāšana paredzēta 2020. gada 8. janvārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, jau februārī izstāde būs apskatāma Liepājas Latviešu biedrības namā, bet martā – Latgales vēstniecībā GORS. Tās organizators ir latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” iniciēts lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka”.

LA.lv