Armands Krauze: Ēdināšanas sfērā jāņem vērā “zaļā iepirkuma” principi un jāorientējas uz vietējiem pārtikas ražotājiem 0
Skandāls ap Latvijas – Lietuvas piegādātāju apvienības “Aleks un V Concord Service Group CNC” pieļautajām neatbilstībām Rīgas Austrumu slimnīcas ēdināšanas blokā, kā arī Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumu loterija izgaismojusi nopietnas problēmu ēdināšanas pakalpojumu iepirkumos. Starp tām ir arī vietējo pārtikas ražotāju nepietiekama iesaistīšanu. Kas būtu darāms, lai situāciju mainītu, LA.LV jautāja zemkopības ministram Armandam Krauzem (ZZS).
Ēdināšanas iepirkumus organizē slimnīcas, skolas, bērnudārzi, tātad iestādes, kurām uz ēdienu kvalitāti un atbilstību noteiktām prasībām vajadzētu raudzīties īpaši skrupulozi. Kā, jūsuprāt, ir realitātē?
Dažādas iestādes, realizējot šos iepirkumus, manuprāt, izvēlas vieglāko ceļu un neuzliek par prioritāti to, ka ēdinātājam jāizvēlas tuvāk audzēti vietējie produkti. Tas ir ļoti slikti, jo, pirmkārt, mēdz klibot kvalitāte, otrkārt, no lielāka attāluma vesti produkti vairs nav tik svaigi, kā tie, ko var piegādāt mūsu pašu zemnieki. Tāpēc Zemkopības ministrija ir gatava konsultēt iepirkumu organizētājus un darīt visu, lai iedzīvotājiem tiktu izvēlēts labākais ēdināšanas pakalpojumu sniedzējs un labākie pārtikas produkti. Esmu pārliecināts un zinu, ka mūsu zemnieki un vietējie ēdinātāji var nodrošināt labas kvalitātes pakalpojumus, tāpēc man ir ļoti nepatīkami, ka firma, kuras vārds kā kaimiņvalstī, tā pie mums ēdināšanas ziņā ir saistīts ar dažādiem skandāliem, turpina uzvarēt iepirkumos.
Varbūt te varētu līdzēt kādi grozījumi normatīvajos aktos? Piemēram, ka izglītības iestādēs un slimnīcās izmantojami vien Latvijā audzēti pārtikas produkti…
Iepirkumu veidotājiem ir jāņem vērā “zaļā iepirkuma” principi. Proti, mēs runājam par to, ka ieguldījumi klimata mērķu sasniegšanai maksā dārgi, taču šajā gadījumā tas nemaksā neko. Pārtikas produktus gluži vienkārši nevajag pārvietot lielos attālumos, jābūt tā saucamajam “nulles kilometram” no tuvākā novada un nelieliem attālumiem. Tas ir svarīgi, jo tālāki pārvadājumi izraisa vairāk automobiļu radītās CO2 emisijas, kas kavē zaļo mērķu sasniegšanu. Manuprāt ir būtiski, ka virzoties uz šiem zaļajiem mērķiem, tiek nodrošināts arī darbs vietējiem zemniekiem, vietējiem pārtikas ražotājiem un vietējiem ēdinātājiem.
Otra lieta, ka ēdināšanas sfērā strādājošajiem jābūt ļoti labai reputācijai. Tādēļ organizējot šos iepirkumus, kā kritērijs jāliek arī reputācija, tas, kas ir pārbaudāms. Tāpat kandidāta pieļautie pārkāpumi, par kuru esamību vai neesamību informāciju iespējams gūt arī tad, ja pretendents nāk no citas valsts.
Šajā kontekstā man ļoti nepatika, kā neilgi pirms vēlēšanām rīkojās Rīgas dome, rīkojot konkursu ar pazeminātām prasībām pretendentiem, padziļināti nepētot ne pretendentu iepriekšējos līgumus, ne reputāciju. Iepirkuma nolikums bija uztaisīts tā, ka visiem pretendentiem bija vienāds punktu skaits un tika rīkota loterija, kurš ko dabūs.
Vai šādas loterijas rīkošana ir normāla prakse?
Likums tādu lietu paredz, bet jautājums ir par to, kā var uztaisīt tādu nolikumu, ka visi pretendenti dabū vienādu punktu skaitu?! Izskatās, ka šajā gadījumā Rīgas dome vienkārši negribēja izvēlēties vietējos ēdinātājus. Acīmredzot viņi vēlējās tos izraudzīt no citas valsts. un tas ir vienkārši kliedzoši. No Zemkopības ministrijas puses es uzskatu, ka tā nedrīkst būt.
Kādēļ līdz šim pretendentu reputācija nav tikusi vērtēta? Pietiek ierakstīt pretendenta uzvārdu un uzņēmuma nosaukumu Google meklētājā, lai būtu skaidrs – vērts pētīt dziļāk vai arī tur viss ir kārtībā. Piekritīsiet, ir dīvaini, ja lielā ēdināšanas iepirkumā uzvar uzņēmums, kura vārds publiskajā telpā bieži ir saistīts skandāliem.
Domāju, tā lielā mērā ir paviršība. Tie, kas šo iepirkumu organizē un arī attiecīgās slimnīcas, pašvaldības vai izglītības iestādes vadītāji droši vien neēd tādu pašu ēdienu, kā pacienti vai skolēni.
Pretendenta reputācija ir pārbaudāma arī ar skaitļiem un faktiem. Ja bijuši pārkāpumi, ir konkrēti fiksēti gadījumi par sapuvušiem, sapelējušajiem produktiem vai nekvalitatīvu ēdienu, tas viss ir redzams. Vai nu tās ir valsts iestādes, kur pārkāpumi konstatēti un dažādi sodi uzlikti, vai arī pacienti vai, skolu gadījumā, bērnu vecāki, ir sūdzējušies par ēdiena kvalitāti. Ja fakti apstiprinās, tad šādam pretendentam ir jāņem nost punkti un viņš nevar saņemt maksimālo punktu skaitu pretēji tiem pretendentiem, kuriem ir laba reputācija un kuri nodrošina labu kvalitāti. Pārtikas jomā kvalitāte ir galvenais, jo tā saistīta arī ar nekaitīgumu un drošumu. Mums jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka ēdinātāju nodrošinātā pārtika atbilst visām prasībām.
Varbūt vērts arī likumdošanā iestrādāt prasību par reputāciju kā, vismaz ēdināšanas iepirkumos, obligāti iekļaujamu kritēriju?
Jā, tas būtu atbalstāmi. No savas puses noteikti rīkošos, lai tāda prasība tiktu iekļauta. Proti, reputācija un zem šī punkta tādi kritēriji kā konstatētie pārkāpumi, klientu – pacientu, skolēnu, bērnu vecāku, un citu ziņojumi. Noteikums, ka uzņēmums ar sliktu reputāciju iepirkumā nevar iegūt maksimālo punktu skaitu, noteikti ir vajadzīgs.
Valsts un pašvaldību iepirkumu “zelta standarts” līdz šim bijis zemākās cenas princips. Tomēr ne jau vienmēr “lētākais” nozīmē arī “labākais”…
Cena ir ļoti nozīmīga un tas ir viens no galvenajiem kritērijiem. Bet, protams, tas nevar būt vienīgais, jāņem vērā arī viss pārējais – kā pakalpojums tiek nodrošināts, cik kvalitatīvs tas ir. Attiecībā uz ēdināšanu zemākā cena nekādi nedrīkst būt galvenais kritērijs, jo īpaši ja runa ir par skolām, bērnudārziem un slimnīcām, kur ir vajadzīga ļoti kvalitatīva pārtika.
Nav noslēpums, ka citi dalībnieki iepirkumus mēdz apstrīdēt un ja būs izvēlēts nedaudz dārgāks piedāvājums, sūdzības ar visām no tām izrietošajām sekām ir praktiski garantētas.
Ļoti svarīgi ir, kā iepirkums tiek organizēts un kādi kritēriji tiks vērtēti. Ja iepirkums sagatavots pavirši, kā tas, manuprāt, bija Rīgas domes “loterijas iepirkumā”, tad gadās tā, ka vienādu punktu skaitu saņem visi pretendenti, jo iepriekšējie pārkāpumi un neatbilstības nav vērtētas. Protams, arī tad, ja iepirkums sagatavots rūpīgi, var būt situācija, kad kādi no pretendentiem iegūst vienādu maksimālo punktu skaitu, bet ne jau pilnīgi visi!
Attiecībā uz ēdināšanas pakalpojumiem ļoti svarīga ir kontrole. Piemēram, Siguldas novada pašvaldībā ir konkrēts darbinieks, kurš pārbauda kā ēdinātāji pilda līguma nosacījumus. Bijušas situācijas, kad ēdinātājs, teiksim, no Lietuvas, vienojas ar vietējo zemnieku par, piemēram, burkānu regulāru pirkšanu, nopērk kādus piecdesmit kilogramus, paņem par to pavadzīmi, bet pēc uzvaras konkursā pērk šos burkānus jau no citurienes, lai gan nosacījums ir, ka jāievēro “zaļais iepirkums”. Būtībā tas ir pārkāpums, bet neviens to nepārbauda. Tādēļ Siguldas novada veiktās pārbaudes par līguma noteikumu izpildi ir ļoti svarīgas, jo, ja ēdinātājs šos nosacījumus nepilda, pašvaldībai ir tiesības lauzt līgumu. Atkārtošu jau teikto, ka te svarīgākais ir pats sākums jeb šī iepirkuma organizēšana un tajā pretendentiem norādītās prasības.
Mūsu zemniekiem un pārtikas ražotājiem pietiek kapacitātes, lai aptvertu visas attiecīgā novada izglītības iestādes? Jau pašvaldība jau nerīkos iepirkumu vienai, divām vai trim iestādēm, parasti iepirkumi attiecas uz visu novadu kopumā.
No Zemkopības ministrijas puses esam visām pārtikas ķēdēm atvēruši pieteikumu kārtu. Šogad ir apstiprināti Ministru kabineta noteikumi, ar kuriem 16 miljoni eiro ir atvēlēti īso piegāžu ķēžu darbības veicināšanai. Mērķis ir veicināt zemnieku kooperāciju. Proti, zemnieki sanāk kopā, var arī ar pašvaldību sadarboties, veido lielu, kopēju noliktavu, kur var savest produkciju, veikt tās sākotnējo apstrādi, piemēram, nomizot kartupeļus, burkānus, iefasēt tos un tad vest tālāk uz ēdināšanas iestādēm. Tādējādi Zemkopības ministrija var veicināt vietējo produktu izmantošanu ēdināšanas pakalpojumos. Viens zemnieks tam vajadzīgos apjomus nodrošināt nevar, bet kopējiem spēkiem tas ir izdarāms. Domāju, Latvijas zemniekiem nav nekādu problēmu nodrošināt praktiski visu pārtikas produktu klāstu. Varbūt ziemas periodā ne visi dārzeņi un augļi būs pieejami, bet tie ir risināmi jautājumi.
Latvijas zemnieki var, bet iepirkumā izvēlas piegādātāju no kaimiņvalsts…
Mani kā zemkopības ministru tas pilnībā neapmierina. Tādēļ vēlreiz atkārtošu – Zemkopības ministrija ir gatava palīdzēt visām pašvaldībām, visām iestādēm, kā pareizi sagatavot nolikumu atbilstoši “zaļā iepirkuma” prasībām. Mūsu speciālisti jau tagad ar konsultācijām palīdz ikvienai pašvaldībai vai iestādei, kura to vēlas.
