Armands Puče: Jādzen tādi maitas prom no savām vietām, jo tas kaitē valsts pamatiem!
0
Jaunie partiju reitingi labi parāda, ka agrāk vai vēlāk visa veida spēlītēm, izvirtībām un perversijām valstī pienāk gals. Var jau teikt, ka pagaidīsim vēlēšanu rezultātus un tad redzēsim. Taču labāk nevis kaut ko gaidīt, bet sākt strādāt. Sāksim pieņemt lēmumus, padarīsim darbus, un atbildēsim par šo visu. Liksim atbildēt, ja kāds to nav vēl sapratis.
Kā jaunceptais premjers sagaida kārtējās darba dienas vakaru, tā viņam mute sausa no runāšanas un acis lielas no brīnumiem. Pagaidām ar to pietiek, lai dabūtu aptaujās plusiņus, taču agrāk vai vēlāk Kulbergam no faktu konstatācijas un personiskās attieksmes būs jāpāriet uz ļoti konkrētu un mērķtiecīgu rīcību.
Svaigais piemērs ar “Latvijas valsts mežu” saimniecību varētu būtu pirmais no projektiem, kur nolaidīgajām galvām būtu jāmeklē citi darba piedāvājumi. Nesaudzīgi? Ja hakeris desmit dienas LVM serveros rīkoja lejuplādes ballīti, tad šī uzņēmuma informatīvo tehnoloģiju durvju sargam (-iem) šobrīd jau bija jābūt uz ielas. Bez iespējām strādāt līdzīgu darbu pie jebkāda projekta, kur tiek tērēti publiskie resursi.
Šādai nolaidīgo dīkdieņu datu bāzei ir jābūt atklātai – ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem, līdzīgi kā bankas veido melnos sarakstus ar parādniekiem vai VID’s organizē savas listes ar nodokļu nemaksātājiem.
Pagaidām mums neizdarības ir ļoti bezpersoniskas, ja neskaita stulbuma priekšautiņu, uz kura uzrakstīts – par katru kļūdu jāuzņemas politiskā atbildība… Kad vienreiz no šiem “pilsoniskās sabiedrības” izdomātajiem getliņiem tiksim ārā? Tāpat kā nevar būt nevalstiskais sektors, kas barojas no valsts naudas, tāpat nav politiskā atbildība. Jo atbildībai nav nedz partijas piederība, nedz dienesta stāvoklis vai ideoloģija.
Ja mēs esam Saeimas izmeklēšanas komisijā tikuši skaidrībā ar “Rail Baltic” pārvaldības kroplo dabu un to pašu apliecina arī starptautiskie auditori, kuru darbu apmaksā nodokļu maksātāji, tad memoriālajai sienai ar nespējnieku identitātes plāksnītēm ir jābūt kā brāļu kapiem. Savi “varoņi” un varoņi mums ir jāzina, jo tikai tā valsts var tikt ārā no purva. Ja Iekšlietu ministram kāds no padotajiem ierēdņiem samelojās par LVM kriminālprocesa statusu, tad pie šiem meliem ir klāt vārds un uzvārds. Un, protams, darba uzteikums. Šīs laiskās kļūdas ir valsts pārvaldes vēzis, ko normālos apstākļos griež ārā vai apstrādā ar ķīmijterapiju.
Proti – jādzen tādi maitas prom no savām vietām, jo tas kaitē valsts pamatiem.
Ja virs Rīgas viendien lido iznīcinātāji un puse pilsētas nesaprot, vai jāskrien uz neuzceltajām bumbu patvertnēm, vai jāmet krusti – tad te ar jaunā aizsardzības ministra pīkstošo atvainošanos ir par maz. Kā šo var nespēt saskaņot un nokoordinēt? Turklāt apstākļos, kad runa ir par kaut kādu aviošovu, nevis reāliem kara draudiem. Kas notiks, ja būs īsts uzlidojums? Tas nav nopietni, ka miera laikos šāda kārtība izrādās nemaz nav kārtībā. Tas pat nav organizēts haoss. Ja viens bakstīja degunu, bet otrs virpināja pirkstos savu puņķi, tad šādi cilvēki nav laižami tuvumā ne lēmumiem, ne amatiem, ne jebkurai kritiskajai vajadzībai vai krīzes centriem, kas izšķir dzīvības…
Beigsim vienreiz izlikties, ka viņiem grūti mācībās un viegli kaujā. Šiem konkrētājiem, kuru vārdi, protams, atkal jau tiek slēpti – viegli nedrīkt vairs būt ne mācībās, ne gaidāmajā kaujā. Tādiem ir tikai viens vieglums – prom no darba, ja netiec ar to galā. Lai mēs savlaicīgi zinam, ar kuriem kopā ierakumos labāk neatrasties plecu pie pleca.
Vēl viens piemērs, kas ir no šīs pašas būtības. Nesen beidzās konkurss, kur noskaidroja Jaunā Rīgas teātra valdes locekli. Speciāla komisija par labāko izraudzījās Gundegu Palmu (gada alga ap 70 000), kas šo posteni ir apguvusi jau iepriekš. Dažas dienas pēc konkursa Kultūras ministrija “plāno spert soļus JRT valdes kapacitātes stiprināšanai”, jo jau minētā konkursa komisija ir ieteikusi izveidot teātrī vēl vienu valdes locekļa amatu.
Kas ir kapacitātes stiprināšana? Tas nozīmē, ka viņi grib tērēt vairāk.
Turklāt viens no argumentiem, kāpēc tas pie dotētas saimniecības būtu noteikti jādara, redz – jo konkursā esot bijuši vairāki labi augstas raudzes pretendenti. Un vēl viens pervers iemesls – pēc jauno telpu izbūves, teātris tagad esot dēvējams par vidējo kapitālsabiedrību, jo nākuši klāt apjomi nekustamā īpašuma apsaimniekošanā.
To visu runā uz fona, kad valstī notiek ne tikai birokrātijas apkarošana, bet arī tiek domāts par izmaksu optimizāciju. Lai arī JRT ik pa laikam vēlas pateikt, ka viņu pašu ieņēmumi veido būtisku naudas apjomu, viņi nevarēs aizbēgt no fakta, ka bez n-tajiem miljoniem, ko valsts viņiem ik gadus piešķir, viņi šādu izklaidi vai hobiju vispār nepavilktu. Kāda vēl tur kapacitātes stiprināšana! Bet tieši tā domā un uzvedas visi, kas ir saistīti ar publiskās naudas trallināšanu.
Konkrētajā gadījumā iniciatīva trallināt nāk no komisijas, kuras sastāvs arī atbild uz jautājumu – kas te notiek? KM valsts sekretāre Dace Vilsone, KM Valsts sekretāres vietniece Baiba Zakevica, Operas Valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš un Valsts kanceleja pārresoru koordinācijas depatamenta nodaļas konsultante Ilze Nežberte. Neviens no nosauktajiem nav pat tuvumā privātajam sektoram, tāpēc šo cilvēku izpratni par naudu un tās apsaimniekošanu veido Valsts kase – no kuras viņiem tiek veiktas regulāras iemaksas personiskajos kontos. 2025. gada amatpersonu deklarācijas stāsta, ka Vilsonei tie ir 60 412 eiro gadā, Zakevicai – 63 497 eiro, Voldiņam – 101 399 eiro (neskaitot klāt nepilnus 20 000, ko viņš vēl pielasa Kultūras akadēmijā), Nežbertei – viņai kā konusltantei deklarācija nav jāiesniedz, bet neko mazāku par 60 vai 70 stabiem viņa no mūsu visu kabatām ārā neceļ. Nav žēl – pelniet! Bet jūs noteikti nevarat būt tie, kas rekomendē valstij tērēt vēl vairāk, turklāt apstākļos, ka tas nav vispār nepieciešams un aktuāli.
Kāds teiks, ka JRT nav labs piemērs, jo tas jau netveramais garīgums, kultūras templis un tādā garā. Varbūt. Nestrīdēšos. Bet tieši tā viņi visi valsts pārvaldē komulatīvi uzvedas un elpo, sākot no kultūras un biedzot ar… jebkuru citu nozari. Vārdu “komulatīvs” izvēlējos apzināti, lai viņi saprastu, cik neveikli un tizli ir stāsti par kaut kādu iedomātu “kapacitāti”.
Nevienam no viņiem nav pat prātā ienācis, ka kapacitātes stiprināšana jeb konkurētspēja varētu būt saistīta ar izmaksu samazinājumu, ar krietna saimnieka izpratni par savām vajadzībām un iespējām. Ar mērenību.
Ja viņus visus – tos augstāk minētos – iemestu brīvajā darba tirgū, viņi nekad nespētu atrast sev robu, kurā spētu nopelnīt tik, cik saņem šobrīd. Jo tie, kas maksā nodokļus un baro publisko fermu – tie tādas algas, kādas saņem valsts pārvaldes vadošais krējums, nevar atļauties maksāt saviem darbiniekiem.
Visbeidzot, vēl viens piemērs par cita veida kapacitātēm, bet tiem pašiem secinājumiem. Kādam lielam Latvijas uzņēmējam, kas valstij ik gadus nodokļos nomaksā ap 12 miljoniem eiro, vajadzēja atrast risinājumu ļoti primitīvam gadījumam. “Rīgas siltuma” trase pa virszemi šķērsoja viņa saimniecību neveiklā veidā un uzņēmējs par savu naudu piedāvāja valsts un pašvaldībai piederošajai kapitālsabiedrībai šos apstākļus izmainīt.
Viņš uztaisīja projektu, noskaidroja celtniecības izmaksas – tās bija ap 9000 eiro. Pagāja divi gadi. Šajā laikā “Rīgas siltums” sarunā ar sevi saprata, ka viņi tomēr paši rīkos šim konkrētajam gadījumam konkursu, paši meklēs celtniekus. Paši par to, protams, nemaksās… Jo viņiem jau nevajag, biezajam vajag. Uzņēmējs paraustīja plecus, sak – labi, labi, kārtojiet… Pēc diviem gadiem noskaidrojās, ka šos darbus ir jāuztic vienam konkrētam celtniekam, ko izvēlējusies ir valsts, ar kopējo darba tāmīti – 35 000… Vai man ir jēgas pārskaitīt “Rīgas siltuma” padomes un valdes locekļu skaitu un aldziņas? Pareiziniet ar divi vai trīs jebkuru saprātīgu skaitli, kas jums ienāk prātā.
Tā viņi stiprina savas komulatīvās kapacitātes. Kamēr šo attieksmi un paradumus neizmainīsim, mums spīdēs tikai saule, nevis labklājība. Vai to var mainīt gaidāmās Saeimas vēlēšanas? Var.
