Gundars Tomašs: “Dzeja ir viens no labākajiem līdzekļiem, kā pārdzīvot skumjas. Tā ir kā narkotika, kas izvelk no realitātes.”
Gundars Tomašs: “Dzeja ir viens no labākajiem līdzekļiem, kā pārdzīvot skumjas. Tā ir kā narkotika, kas izvelk no realitātes.”
Foto: Anda Krauze

“atkal man neticēsi.” Gundara Tomaša dzeja 0

Gundars Tomašs sevi par īstu dzejnieku neuzskata, jo par dzejas kultūru interesējas ļoti maz. Viņam patīk radīt vārdu salikumus, kas iepriekš nav dzirdēti un kas spēj vizualizēt to, kas notiek viņa galvā. Parasti raksta par sevi un citiem, bet patīk arī pafantazēt.

Reklāma
Reklāma
Veselam
Kas notiks ar tavu ķermeni, ja neēdīsi zupas – ļoti interesants fakts
“Esmu skolotāja. Un ir divas Ziemassvētku dāvanas, ko mēs tiešām ienīstam!”
3 lietas, ko nedrīkst glabāt mājās: tās sola bēdas un nelaimes
Lasīt citas ziņas

“Manu bērnību var atrast Vecpiebalgas laukos, taču dzīves ceļi ir aizveduši uz Rīgu,” stāsta Gundars. Šobrīd pār jaunā autora ikdienu valdot rutīna (darbs – mājas – darbs), bet brīvdienas tiekot pavadītas bezatbildīgi, jo joprojām iekšā jaunības trakums.

“Esmu vienā no dzīves grūtākajiem posmiem, jo šobrīd nezinu, ko gribu nākotnē darīt.

CITI ŠOBRĪD LASA
Arī sapnis par ģimenes veidošanu šķiet ļoti tāls, varbūt pat nesasniedzams.

Iespējams, es pārāk daudz domāju un nesaprotu to, ko citi saprot.”

Gundars ir pārliecināts – dzeja ir viens no labākajiem līdzekļiem, kā pārdzīvot skumjas. Tā ir kā narkotika, kas izvelk no realitātes, un, ja labi gribi, tad tā arī spēj uzlabot garastāvokli ilgtermiņā. Šobrīd viņš gribētu mainīt sevi un atrast savu patieso identitāti. Vārdi palīdz, tāpēc jaunais autors cer, ka vēlāk uz šo dzīves periodu atskatīsies ar spēcīgu nostalģiju.

– Kam īsti jānotiek, lai tu apsēstos un uzrakstītu dzejoli?

G. Tomašs: – Tas notiek spontāni, jo iemesli var būt dažādi. Skumjas, vientulība un vēlme no tā visa atbrīvoties. Citreiz prātā ienāk unikāla ideja, kuru vēlos īstenot. Bieži rakstu kustībā (mašīnā, sabiedriskajā transportā), jo tad ir vieglāk atrast nepieciešamos izteiksmes līdzekļus.

– Kāda ir tava radniecības pakāpe ar dzejnieku Jāni Tomašu?

– Jānis ir mans brālis, kurš noteikti ir atstājis lielu iespaidu uz manu personību. Bērnībā ļoti ietekmējos no viņa, jo klausījos tādu pašu mūziku, valkāju viņa drēbes un vidusskolā pat sekoju līdzi dzejas gaitām.

Šobrīd viņš ir mans mīļākais dzejnieks, jo dievinu viņa stilu un reālismu.

– Kā ģimene izjūt to, ka tajā ir vismaz divi dzejiski indivīdi?

– Māsas mūs salīdzina ar brāļiem Kaudzītēm, bet jaunībā arī viņas rakstīja dzeju, tāpēc Tomašu dzimtā tas dzejas gēns ir katrā. Mammai arī ļoti patīk rakstīt dzejoļus. Pamatskolā viņa pat rakstīja manā vietā, lai tikai es nopelnītu labāku atzīmi.

Reklāma
Reklāma

Ja godīgi, tad prieks, ka esmu piedzimis tik kuplā un dzejiskā ģimenē, jo garlaicīgi nekad nebūs.

– Es skolas laikā arī rakstīju, jo bibliotēkā ņēmu stilīgās dzejas grāmatiņas un arī skolotāja likās mudinoša būt radošiem. Pastāsti par savu literatūras skolotāju! No skolas vai no dzīves – kurš tevi aizveda pie dzejas?

– Sāku bērnībā rakstīt hip-hop tekstus un ar labāko draugu pat ierakstījām dziesmas.

Laika gaitā teksti kļuva nopietnāki,

un atceros, ka literatūras stundās skolotāja Vita Lapiņa to pamanīja un arvien biežāk man deva iespēju sevi pierādīt dažādos konkursos. Varbūt skolas laikā es to nenovērtēju, bet tagad gan ir liels prieks par darbu, kas tika ieguldīts.

– Pastāsti, lūdzu, par bērnību Vecpiebalgā… tā noteikti nav tāda pati kā Rīgas bērniem, mikrorajonu un piepilsētu iedzimtajiem.

– Svaigs gaiss, plašums un brīvības sajūta. Atceros, ka bieži bijām ārā līdz tumsai, bet vecāki neuztraucās, jo pietika tikai uzkliegt, lai mēs saprastu, ka jāiet mājās.

Vasara laukos vienmēr ir bijusi ideāla,

jo vari aiziet uz tuvāko dīķi vai ezeru nopeldēties, kad gribi. Nav laikus jāplāno, jo satiksme neietekmē tavas vēlmes. Bija gan jārēķinās, ka jebkurā brīdī var pasaukt palīgā uz ganībām, šķūni vai pie ražas novākšanas, bet nu tagad, sēžot dzīvoklī, es uz to visu atskatos kā uz vienu lielu piedzīvojumu.

DZEJAS ABC. Literatūrkritiķe JŪLIJA DIBOVSKA: «Šīs dzejas liriskais varonis ir nedaudz traģiska persona, tomēr nožēla par kaut ko šķietami nepareizu nav viņa stiprā puse. Drīzāk tikai obligātais minimums – varbūt iemesls, lai izpaustos, sajustu sevi dzīvu un sāpošu, lai ieritinātos meitenes azotē un paspēlētos ar «svētuma» jēdzienu.»

“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Gundara Tomaša dzejas kopā

***

es aizdegos no tava skatiena

no dzirkstelēm, kas acīs

jo kā tikko dzimis saullēkts

tu iekrāsoji manus bālos vaigus

tāpēc negribu nekad pārstāt

magnētisko lūpu savienojumus

un negribu nekad pāršķelt

mūsu satvēriena Šengenas zonu

turpināsim izdaiļot naktis

ar paštaisītām zvaigžņu kolāžām

un tabakas dūmu sarunām

jo es jau drīz būšu klāt

tajā pašā bezmaksas stāvvietā

***

kamēr tu meklē eksotiku

un tēlo Kolumbu uz naktskluba grīdas

es pārdozēju mobilos datus

tava profila svētajos rakstos

un labāk nezināt

taču esmu daļa no četru sienu mafijas

pieķēdēts pie atmiņu ūdenskrituma

un atpakaļ ceļa nebūs

pirksti ir noparkojušies aizliegtā teritorijā

un acis grēko uz nopulētā ķermeņa skatloga

tagad zinu kā tas ir

pielūgt reklāmas

***

netālu no pieminekļa tu veic kārtējo slepkavību

upuris tiek iebetonēts oranžu liecinieku pavadībā

tomēr lietiskie pierādījumi kā drosmīgs modinātājs

liek sirdspukstiem un itāļu dizainam satraukties

uz drēbēm pelēki asinsķermenīši

tie dejo vēja nagos kā pieredzējis deju kolektīvs

kamēr zeltīto pirkstu buldozers strauji brauc tiem pāri

protams, visi noziegumi nebeidzas labi

manu sirdi tā nenotīrīsi

***

es nemāku uztvert

kompulsīvos egoisma plūdus

tie kā melnas tintes uzbrukums

kaitē manām kvadrātiņu ģimenēm

un es negribu saprast

karalisko pieklājības hierarhiju

kur visspēcīgākajā sadursmē

neviens nekad neko nezina

kā arī nevēlos sajust

netīros pagātnes glāstus

tie kavē manu eksistenci

un traucē nevainīgām dvēselēm

kā arī negribu piedot

stulbiem likteņa izaicinājumiem

jo gribu būt ar tevi

bet neprotu ar sevi

***

es neticu reliģijai

taču uz manas ādas ir uztetovēti elki

un kad gribēju atmest

tad plaušās ieskanējās dūmu detektors

taču kad istabā atstāju gaismu

un kad aizcirtu durvis

spuldzītei parādījās asaras

tieši tāpat kā tev

kad atradi mani pie dzīvokļa durvīm

***

atkal man neticēsi

taču šovakar netiksimies

jo esmu pagātnes sastrēgumā

kā vientuļš mājas telefons

vienā līnijā ar savvaļas brāļiem

mēs stāvam kā izsalkuši vergi

daži nestuvēs

citi pieradināti pie zemes

tomēr dievus pielūgsim skaļi

svētajā lombarda vizītē

un kamēr asinsvadi elpos

drīz izdarīsim lai neelpo

***

vakar piedzīvoju masu pašnāvību

līķus atradīsi zaļā konteinerā

labākais draugs jau brīdināja

šodien turpināsim sērot

***

piedod man

miegs atkal spēlē paslēpes

un nepiedzimušo sapņu bērni

tiek okupēti kafijas skūpstu vientulībā

tāpēc lūdzu

pieradini mani pie vienkāršo frāžu putniem

ļauj piezemēties sava auguma siltajās zemēs

no vaigu bedrītēm līdz pirkstgalu dekorācijām

izaicināsim klusuma bruņotos spēkus

līdz tavi lūpu kaktiņi liecinās

es varu mainīties

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.