“Austrālijā nav vakcīnu leiputrijas, kā tas ir Latvijā!” Saruna ar PBLA vadītāju Kristīni Saulīti 118
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kristīne Saulīte pēc 30 gadu dzīves Austrālijā ir atgriezusies Latvijā un kopš 2018. gada vada Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA).
Kristīne ir aktīva sabiedriskā darbiniece, kura ieguvusi starptautisku pieredzi, gan strādājot par Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē prezidija vadītāju, gan arī sadarbojoties ar uzņēmumiem daudzās pasaules valstīs.
Tāpēc bija interesanti uzzināt Kristīnes Saulītes viedokli par mūsu valsts politiskajiem procesiem, iezīmēt nākotnes vīziju un, protams, uzzināt, kā ar vakcināciju veicas Austrālijā.
Kas ir pasaules brīvie latvieši? No kā viņi ir brīvi?
K. Saulīte: PBLA ir jumta organizācija, kas apvieno visu organizēto latviešu sabiedrību pasaulē, un pēc dažiem gadiem mēs jau varēsim svinēt apvienības 70 gadu pastāvēšanas gadadienu.
PBLA biedri nav individuāli cilvēki, bet gan centrālās organizācijās katrā pasaules kontinentā – Ziemeļamerikā (ASV un Kanādā), Dienvidamerikā un Karību salās, Austrālijā un Jaunzēlandē, kā arī Eiropā un arī Krievijā.
Man šad tad vaicā: kādā sakarā Krievija? Šī sadarbība sākās ar atbalstu un palīdzību tām latviešu ģimenēm, kuras tika izsūtītas.
Tālajos piecdesmitajos gados, kad tika dibināta PBLA, Latvija nebūt nebija brīva. Organizācija gadu gaitā ir nostiprinājusi savu vārdu un parasti jau pusceļā to nemaina.
Viens ir oriģinālais nosaukums, kas tika dots, bet otrs ir vārds “brīvība”, domājot par brīvību latviešiem gan Latvijā, gan arī pasaulē.
Nesen sociālajos tīklos uzmanību piesaistīja kādas cienījama vecuma latvietes pārdomas. Viņa no Austrālijas atgriezusies Latvijā, lai šeit pavadītu savas vecumdienas. Diemžēl kundze esot vīlusies par šeit piedzīvoto un vairs nevēloties nevienam ieteikt, lai brauc dzīvot uz Latviju. Ja viņa pirms pārcelšanās būtu zinājusi to, ko zina šodien, nekad nebūtu pārcēlusies – savā mīļajā Latvijā viņa piedzīvojusi pārāk daudz pazemojošu situāciju.
Personīgi es neesmu sastapusi nevienu tādu cilvēku, kurš būtu tik kategoriski nožēlojis savu atgriešanos Latvijā. Nereti, kad par kaut ko sāp sirds, kad ir sakāpinātas emocijas, cilvēki izsaka ļoti stiprus vārdus ar negatīvu nozīmi.
Ir jābūt veselai virknei lietu, kas ir bijušas neapmierinošas, ar kurām nav veicies, lai pateiktu tik spēcīgi – ja es būtu zinājusi, nekad nebūtu pārcēlusies.
Viens no iemesliem, kāpēc pieminētā kundze ir neapmierināta, ka atgriezusies, esot tas, ka valsts ieturot nodokli no viņas pensijas, kas nopelnīta Austrālijā. Vai tā ir problēma?
Tā vairs nav problēma. Viens no pieņemtā Diasporas likuma pantiem noteic, ka ārvalstīs nopelnītā pensija netiek aplikta ar vēl vienu nodokli, proti, ja esi to samaksājis vienā valstī, tad otrā tas vairs nav jāmaksā.
Ik pa laikam no ekonomistiem un finansistiem izskan prognoze, ka no 1. jūlija ieviestās nodokļu izmaiņas atkal veicinās ekonomisko emigrāciju. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es nekad nekur neesmu dzirdējusi, ka kādas valsts vadītāji ar lielu entuziasmu ir runājuši un plānojuši ieviest jaunus nodokļus vai tos palielināt. Pienāk laiks, kad lietas ir jāsakārto, un diemžēl nav tāda īstā, perfektā brīža, lai to darītu. Politiķi parasti šo sakārtošanu atliek un atliek.
Pandēmijas laiks ļoti skaidri un skaudri izgaismoja patieso stāvokli ar nodokļiem.
Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm, jo, iesniedzot nepieciešamos dokumentus Valsts ieņēmumu dienestā, lai saņemtu dīkstāves pabalstu, ne vienas vien profesijas pārstāvji, bet īpaši tie, kas strādāja apkalpojošajās nozarēs vai kultūras jomā, bija, maigi runājot, nepatīkami pārsteigti, jo pēc valdības pieņemtā algoritma, kurā tika iekļautas iepriekš veiktās sociālās iemaksas, bija jāsecina, ka iemaksāts nav tikpat kā nekas.
Tas bija šoks, redzot, cik trausla ir situācija. Ja valsts tā turpinātu, tad vēlāk pensiju nebūtu vispār. Daudzi, iespējams, uzskata, ka viņus tas neskars, viņus tas neinteresē, bet valstiskā līmenī tas ir ļoti būtiski.
Ja mēs redzam, ka lietas ir tik nepareizas un nesakārtotas, tad diemžēl jau tagad, nevis vēlāk, ir jāpieņem šie skaudrie lēmumi.
Esmu dzirdējusi pārmetumus, ka daudzviet Eiropā nodokļus samazina, bet pie mums ne. Jāskatās, kāds ir tas izejas punkts. Ja nodokļi bijuši lielāki, augstāki kā attīstītākajās ES valstīs, tad, protams, sarežģītākos laikos ir vieglāk pakāpties atpakaļ.
Bet Latvijā jau nav kur atkāpties. Tas ir gan nepatīkami, gan grūti, bet diemžēl no tā nevar izvairīties, domājot par nākotnes pensionāriem.
Skaidrs, ka cilvēku naudas maks kļūs plānāks, jo dzīves dārdzība pieaug un pieaugs. Tie, kas ierodas, piemēram, no Lielbritānijas, stāsta, ka tur pārtiku varot nopirkt nedēļai par tādu pašu naudas summu kā Latvijā divām trim dienām.
Viens ir cilvēku ieņēmumi un alga, bet otrs – dzīves dārdzība. Mana māsa dzīvo Lielbritānijā, esmu ciemojusies pie viņas. Jā, tur var nopirkt ļoti lētu pārtiku, bet arī Latvijā var nopirkt ļoti lētu pārtiku.
Bet tad, kad mūsu tautieši no Lielbritānijas atbrauc uz Latviju, viņi nedodas pirkt ļoti lētu pārtiku. Lielveikalos ir dažādas cenas, bet var taču doties arī uz mazajiem tirdziņiem. Vakar es biju Nakts tirgū, tur viss ir tik pieejams un salīdzinoši lēts, pie tam izcila iespēja atbalstīt vietējās zemnieku saimniecības.
Arī man tautieši sūrojušies par Latvijas pārtikas cenām. Bet es zinu, kādos veikalos Lielbritānijā viņi iepērkas. Latvijā to lēto un arī dārgo veikalu ir mazāk, jo pie mums tas tirgus nav tik liels.
Personīgi es ļoti vēlētos redzēt, ka tiek atviegloti nodokļi tieši Latvijas ražotājiem, lai stimulētu vietējo tirgu un valsts ekonomiku kopumā.
Kāpēc Latvijas valdībai uzticas tik maz iedzīvotāju? Vai to var sasaistīt tikai ar pandēmiju vai ir arī kādi citi iemesli?
Ļoti maz pasaulē ir tādas valstis, kuru iedzīvotāji pilnībā uzticas savai valdībai.
Realitāte ir tāda, ka mēs neuzticamies ne tikai valdībai, bet viens otram. Iespējams, ka tas saglabājies vēl no padomju laikiem, kad cilvēki bija aizdomīgi viens pret otru, jo nekad nevarēja zināt, kurš ko par kuru teicis un kādas tam būs sekas.
Mēs nemākam sarunāties vienkāršā valodā. Labi būtu sākt ar to pašu vienkāršo cieņu – labdien, paldies, atvainojos. Skaidrojot sabiedrībai dažādus procesus, nereti rodas iespaids, ka pats runātājs īsti nesaprot, par ko viņš runā.
Cilvēki ir iemācījušies skaisti atrunāties. Beigās klausītāji vaicā: par ko īsti bija runa?
Vēl viena liela lieta, par ko esmu daudz domājusi, – liela daļa sabiedrības domā pārsvarā par savām, ne par kopīgām sabiedrības interesēm. Un saka, ka mani, lūk, tas neinteresē, man ir vienalga, mani tas neskar, es to nedarīšu…
Tas diemžēl dažkārt projicējas arī valdībā, deputātos, kas, patīk vai ne, ir visas mūsu sabiedrības spogulis.
Mūsu sarunvalodā arvien biežāk ienāk vārds “demokrātija”, kura būtību mēs diemžēl ne vienmēr saprotam. Demokrātija nav tikai tas, kas mums pienākas. Demokrātija nozīmē uzņemties atbildību, pienākumus.
Ja mums tiek kaut kas dots, mums ir jādod arī pretī, un tā ir atbildība. Valsts prezidents ne tik sen norādīja – ja kāda ministra piedāvātās ierobežojumu atcelšanas dēļ ievērojami augs saslimstība ar Covid-19, ministram par to ir jāuzņemas personīga atbildība un premjeram ir jāprasa viņa demisija.
Ja sabiedrība redzēs, ka valdība uzņemas atbildību, arī tā sāks rīkoties citādi.
Austrālijā ar kovidu saslimuši vairāk nekā 30 tūkstoši iedzīvotāju, bet nomiruši virs 900 cilvēkiem. Pilnībā ir vakcinēti 8,3% iedzīvotāju. Kāpēc austrālieši nesteidzas vakcinēties un kā izdevies pasargāties no augstas saslimšanas?
Austrālija ir liela sala, un tā kovida laikā ir bijusi milzīga prioritāte. Tomēr situācija tik un tā ir ļoti skaudra. Labi atceros, ka 2020. gada janvārī, kad apmeklēju Austrāliju, kovids vēl nebija pasaules sabiedrības uzmanības centrā.
Taču Austrālijā jau izskanēja skaļas runas par to, ka tiem valsts piederīgajiem, kas atrodas Ķīnā, nekavējoties jādod iespēja atgriezties savā valstī, jo sāk izplatīties jauns, nezināms vīruss.
Austrālijas valdība jau tajā brīdī pieņēma lēmumu, ka neviens nevarēs tāpat atgriezties, tas būs jādara, izmantojot speciālos lidojumus, un cilvēki no Uhaņas tiks nogādāti Jaungvinejā, lai atrastos pašizolācijā. Tas bija ļoti stingrs lēmums.
Latvijā cilvēki nespēj iedomāties, ko nozīmē dzīvot gandrīz vai cietuma režīmā. Ja kaut viens saslimst, tā tūdaļ tiek ieviests mini lockdown – visu aiztaisa ciet. Varbūt Latvijā tas liksies pavisam dīvaini – atliek trīs cilvēkiem saslimt ar kovidu, visu pavalsti uz nedēļu aizver ciet.
Atšķirībā no Latvijas, kur mums vakcīnu pieejamības ziņā tagad ir leiputrija, Austrālijā tas tā nav, jo tur ir pieejama tikai “AstraZeneca” un patlaban tiek gaidītas “Pfizer”,”BioNTech” vakcīnas.
Tiesa, šīs vakcīnas bija ievestas, bet ļoti mazās devās medicīnas darbiniekiem. Vakcīnu trūkums ir galvenais iemesls, kāpēc tik maz ir sapotējušies. Cilvēkiem, kuri ir jaunāki par 60 gadiem, vēl nav pat bijusi iespēja potēties.
Ja tiek pārkāpti valstī ieviestie epidemioloģiskās drošības pasākumi, par to draud ļoti liels naudas sods, bijuši pat pāris cietumsodi. Atgriezties Austrālijā drīkst tikai pilsoņi, turklāt ir jāpierāda, ka patiešām ir šāda nepieciešamība.
Lai arī esmu Austrālijas pilsone, man uz turieni ceļot būtu ļoti sarežģīti. To varbūt varētu vienīgi tad, ja es būtu ar mieru maksāt par biznesa vai pirmās klases biļeti.
Neraugoties uz to, ka esmu potējusies, divas nedēļas man būtu jāatrodas pašizolācijā norādītā viesnīcā par standarta cenu no savas kabatas – 3000 Austrālijas dolāru.
Savukārt Latvijā ir pieejamas vakcīnas, bet sapotējušies tikai nedaudz virs 30 procentiem. Kāpēc mums nesokas šajā ziņā?
Pandēmijas laikā ir izgaismojušās vairākas lietas un viena no tām – ko mums, sabiedrībai, nozīmē zinātne, vai mēs zinātniekiem uzticamies, vai mēs viņus vispār ievērojam.
Zinātne taču ir tā, kas virza pasauli uz priekšu. Mēs viņus uzskatām par kaut ko mistisku, gandrīz vai traucēkli, kas kaut kur kaut ko pēta.
Vairāk uzticamies kaimiņienei Martas tantei, kas savukārt savu patiesību ir saņēmusi no kaimiņienes Maijas, kura to patiesību ir noklausījusies tirgū.
Esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem un mēģinājusi saprast, kas ir tas, kāpēc cilvēki saka: nē, es tomēr nepotēšos. Tās ir dziļas, nepamatotas bailes no nezināmā. Cilvēki lasa sociālajos tīklos pausto, klausās dažādus stāstus, kas izplatās vēja ātrumā un ne vienmēr ar labu nodomu.
Svarīgi ir uzrunāt tos, kuriem ir bailes, līdz kuriem nenonāk informācija vienkāršā, saprotamā veidā. Tur nu gan būtu nepieciešamas nevis lielas reklāmu kampaņas, bet individuāla attieksme.
Laukos ir daudz nomaļu vietu, kur dzīvo gados vecāki cilvēki. Tāpēc šeit nu jaunajām pašvaldībām kopā ar ģimenes ārstiem aktīvi jāapzina savi vietējie cilvēki, individuāli viņi jāuzrunā un kaut vai jāapbraukā.
Vai šogad notiks Pasaules latviešu ekonomikas un inovācijas forums, kas tiek rīkots ar PBLA atbalstu?
Jā, ļoti ceram, ka šī gada novembra sākumā forums varēs notikt Rīgā, kaut vai daļēji klātienē.
Aizvadītajā gadā īsi pirms šī pasākuma mums pateica, ka mēs nedrīkstam pulcēties klātienē – bijām divi cilvēki uz skatuves tukšā zālē ar vairāk nekā 1000 skatītājiem tiešsaistē.
Foruma mērķis ir Latvijas attīstība un to var panākt divos veidos – palīdzēt Latvijas uzņēmējiem attīstīt eksportu un ieguldīt mūsu valstī no ārpuses. Piemēram, uz Austrāliju tiek sūtītas Latvijā ražotas saliekamās mājas. Laba sadarbība ir arī informācijas tehnoloģijās un citās jomās.
Šī gada tēma būs – diasporas iesaiste Rīgas pilsētas un tās ekonomikas attīstībā, plānojam interesantu programmu un ticam, ka tā būs saistoša kā rīdziniekiem un Latvijas uzņēmējiem, tā arī diasporas pārstāvjiem.
