CILVĒKSTĀSTS. Mārtiņš Roga – pats nācis no bērnunama, tagad ir aizbildnis diviem māsas bērniem – likteņa rūdīts vīrs ar labestību sirdī 5

38 gadus vecajam Mārtiņam Rogam bērnība nav bijusi tā laimīgākā, jo kopš 13 gadu vecuma viņš uzturējās bērnunamā. Bet, kā mēdz teikt, grūta dzīve norūda.

Reklāma
Reklāma
Bundesvēra ģenerālinspektors brīdina par draudiem: “Krievijas armija orientējas Rietumu virzienā”
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 29
Kokteilis
Vai tiešām tikai sakritība? Cilvēku uzmanības centrā nonācis kārtējais “Simpsonu” pareģojums 13
Lasīt citas ziņas

Tagad Mārtiņš pats ir aizbildnis diviem savas māsas bērniem un daudz palīdz līdzcilvēkiem. Kā saka labdarības fonda „Nāc līdzās!” vadītāja Sarma Freiberga, Mārtiņš vienmēr uz dzīvi raugās ar atvērtu skatu un pozitīvām domām, bet viņa galvenā motivācija ir darīt tikai labas lietas – vienmēr un visur. Un tas nav par skaļu teikts – par to pārliecinājāmies arī paši.

Starp citu, daudziem TV skatītājiem Mārtiņa Rogas vārds noteikti nebūs svešs, jo viņš ir 2016. gada šova „Lauku sēta” uzvarētājs. Kad viņam par to atgādinām, Mārtiņš visai kautrīgi atzīst – jā, tāds piedzīvojums ir bijis, bet jau tik sen, ka par to pat neesot vērts pieminēt!

Nācās ātri kļūt patstāvīgam

CITI ŠOBRĪD LASA

Mārtiņš Roga nāk no Kuldīgas novada, bet pēc apprecēšanās dzīvo Talsos. Tomēr dzīves sākuma posms prasīja daudz enerģijas un apķērības, jo pēc pilngadības sasniegšanas Mārtiņš, līdzīgi kā citi bērnu namos uzaugušie, tika vienkārši „palaists dzīvē”. Protams, viņu neizlika uz ielas, Mārtiņš dabūja dzīvoklīti, taču tālāk viss bija pašam jāizdomā – kā to izremontēt, iekārtot, kur dabūt darbu un nopelnīt līdzekļus iztikai.

Viņš atzīst, ka tajos laikos, pirms divdesmit gadiem, to visu izdarīt nebija viegli, nācās sastapties ar dažādiem sarežģījumiem. „Sākumā dzīvoju kopā ar māsu, kura arī uzauga bērnu namā,” Mārtiņš saka. „Bija jārūpējas par pašu nepieciešamāko, nekādām izklaidēm laika neatlika. Tā kā biju pabeidzis Kuldīgas arodskolu un apguvis pavāra profesiju, strādāju šajā amatā, tāpat biju krāvējs veikalā. Būtībā tik traki nebija, jo pirmajā uzņēmumā, kur strādāju par pavāru, darba devēji bija ļoti atsaucīgi, savukārt es sevi pierādīju pienākumu veikšanas procesā.

Kad tiku pie sava dzīvoklīša, man kaimiņos mitinājās dzērāji, apakšā – narkomāns un cietumnieks. Tiesa, pavisam tuvu – blakus mājā – dzīvoja arī mana skolotāja. Lai nu kāda tā vide bija, man jebkurā gadījumā vajadzēja mēģināt saprast, kurp gribu iet un kādu savu nākotni veidot. Vismaz man nebija problēmu arī tādā atmosfērā. Protams, daudz ko nosaka draugi, ar kuriem ikdienā tiecies. Man šajā ziņā paveicās – tā kā biju sabiedriski aktīvs cilvēks, gāju spēlēt teātri, dejot, dziedāt, tiku arī pie draugiem no šīs vides, un kaimiņi mani neuztrauca.”

Dzīve saveda kopā ar īstajiem ļaudīm

Pateicoties sociālajiem tīkliem, kādā brīdī Mārtiņš Roga iepazinās ar labdarības fonda „Nāc līdzās!” vadītāju Sarmu Freibergu. Pēc laiciņa viņa uzaicināja Mārtiņu atnākt uz jauniešu nometni kopīgi padarboties – kaut ko uztaisīt, uzgleznot. „Es atbildēju – labprāt!” Mārtiņš atceras. „Var teikt, viss sākās ar vienu otas triepienu. Mēs zīmējām, izgatavojām dažādas interesantas lietas, un jauniešiem tas patika. Katru vakaru tapa dažādi pasākumi. Noslēgumā izveidojām arī nelielu izstādi, lai pašiem prieks. Savukārt viesiem sarīkojām koncertu.

Reklāma
Reklāma

Saistībā ar kādu „Nāc līdzās!” nometni, kas notika Saulkrastos un kurā piedalījās jaunieši ar īpašām vajadzībām, gribu atzīmēt vienu gadījumu. Kādam vājredzīgam, bet ļoti talantīgam puikam Artūram piepeši salūza akordeons. Neraugoties uz to, ka nekādu rīku līdzi nebija, vien lielais nazis un šķēres, man izdevās mūzikas instrumentu savest kārtībā, lai zēns varētu spēlēt un uzstāties. Izrādījās, ka šis akordeons bija jau visai pavecs un aizlienēts, turklāt būtu gan labojams, gan skaņojams arī nākotnē. Tādēļ vēlāk es Artūram caur Facebook sameklēju citu akordeonu, kurš nekam nav jāatdod un kuru varēs izmantot arī viena meitene no fonda, lai spēlētu un attīstītu savu talantu. Pašlaik kopā ar līdzcilvēku atbalstu jau sagādāti pieci akordeoni. Tas ir fantastiski, jo jaunieši varēs muzicēt!”

Atradis savu aicinājumu

Ikdienā Mārtiņš Roga strādā valsts sociālās aprūpes centrā Rīgā. Viņa galvenais uzdevums ir darbs ar bērniem, kuriem konstatēti funkcionāli traucējumi. „Centra telpās ir izveidota ģimeniska vide, lai bērni justos maksimāli patīkami un ērti,” Mārtiņš atbild uz jautājumu par saviem tiešajiem darba pienākumiem. „Ikdienas darbā palīdz forši kolēģi – profesionāļi. Gatavoju ēst, vedu bērnus uz nodarbībām, ejam pastaigās, arī braucam uz dažādiem pasākumiem. Tāpat mācāmies visādas ikdienišķas lietas, cik daudz un kādas jomas kurš mazais ir spējīgs apgūt. Būtībā tur visi esam kā viena liela saime un ikdienas dzīve notiek līdzīgi tam, kā parastā ģimenē.”

Tā kā darbs ir maiņās, braukāšana no mājām uz darbu nav nepieciešama katru dienu, tādēļ lieku apgrūtinājumu nerada. Kā Mārtiņš saka, ceļā paiet kāda pusotra, varbūt divas stundas, bet autobusu satiksme ir izveidota pārdomāti. Tādēļ arī daudzi citi Talsu novada iedzīvotāji dodas strādāt uz galvaspilsētu. Turklāt braukt ar autobusu no Talsiem un pārvietoties ar sabiedrisko transportu galvaspilsētā iznāk ievērojami lētāk nekā izmantot personīgo auto. Ja Mārtiņš vēlētos, varētu darbu atrast arī uz vietas Talsos, taču viņam patīk esošais, tādēļ nejūt vajadzību to mainīt.

Savulaik Mārtiņš Roga izmēģinājis dažādus amatus, bet pie pašreizējā darba nonāca diezgan nejauši. „Sanāk tā, ka tagad savu darbības sfēru esmu nomainījis uz diametrāli pretēju,” Mārtiņš turpina savu stāstu. „Viss sākās ar to, ka pandēmijas laikā pieteicos strādāt Talsu slimnīcas Covid-19 nodaļā. Gāju turp ar domu palīdzēt kā brīvprātīgais, jo tas patiešām bija traks laiks. Taču tiku uzņemts darbā oficiāli, un man tur ļoti iepatikās. Tomēr pienāca laiks, kad infekcija atkāpās un kovida nodaļu slēdza. Tobrīd domāju – ko iesākt, jo neko citu īsti nemāku, kā vien par kādu rūpēties. Aizritēja pāris nedēļas, līdz pamanīju sludinājumu, kurā tika meklēts cilvēks darbam ar bērniem. Es tūlīt pieteicos, un tā pamazām arī viss sākās.”

Paralēli Mārtiņš ir aizbildnis diviem māsas bērniem. Šo pienākumu viņš veic kopš abu dzimšanas, attiecīgi jau 13 un 14 gadus, jo māsa veselības stāvokļa dēļ nespēja savas atvases pietiekami aprūpēt. Tagad māsa mitinās pansionātā. Mārtiņš nenoliedz, ka savulaik gājis diezgan grūti, audzināšana prasījusi daudz rūpju, bet tagad abi bērni iet skolā, labi mācās, un viss ir kārtībā.

Brīvajos brīžos mīl gleznot

Mārtiņš Roga savulaik spēlējis teātri, bet, kā pats atzīst, patlaban tam vairs neesot vaļas. Tāpat mācību laikā gājis arī mūzikas skolā. Šobrīd viņš ar muzicēšanu vairs nenodarbojas, bet teic, ka vismaz klavieres pēc nelielas patrenēšanās varētu uzspēlēt, kaut ko jau atcerētos. Notis viņš zina, tā kā tas problēmas nesagādā. Taču, ja rodas vēlme pēc kultūras izpausmēm, tad Mārtiņš dod priekšroku gleznošanai. Viņš nenoliedz, ka zīmē labi, bet nav šo savu talantu attīstījis un centies pacelt profesionālā līmenī: „Gleznoju ar īstām krāsām uz reāla audekla. Lielākoties tās ir ainavas vai kāda abstraktā māksla.

Gatavie darbi pārsvarā glabājas mājās, dažreiz kādam kaut ko uzdāvinu. Gleznošana sniedz atpūtu pēc darba, jo ikdienas rūpes un raizes neizbēgami paņem lielu daļu enerģijas, droši vien arī kādu sirmu šķipsnu iekrāso. Tādēļ man gleznošana ir lielisks risinājums, kā atslēgties no apkārtējās pasaules. Citādi brīvajā laikā dažreiz ar ģimeni aizbraucu pie dabas vai kādas īpašas vietas apskatīt.”

Mārtiņam patīk dzīvot Talsos: „Jauka pilsēta uz deviņiem pakalniem. Saule katru rītu lec man logos. Tas ir vispār debešķīgi – es no rīta ceļos, sagaidu saullēktu. Lai varētu redzēt saulrietu, man gan kādi 300 metri kājām jāpaiet, bet tas ir tā vērts. Skaisti! Mums ir arī dārziņš, kur audzējam puķes, tāpat gurķus, sīpolus un vēl šo to savām vajadzībām. No ziediem visvairāk esam iecienījuši lilijas, tās mums visiem ģimenē patīk. Varētu pat teikt, ka tas ir mūsu mazais hobijs. Lilijas man ir mīļākās puķes, jo ilgi zied un jauki smaržo. Tu sēdi lapenītē savā dārzā, dzer kafiju, un tev visapkārt skaisti zied lilijas – tas ir forši, pasakaini. Šogad gan bija salna un daudz puķu apsala.”

Nākotnes plāni saistās ar esošo darbu un fondu

Mārtiņš Roga piekrīt, ka viņa dzīves ceļi lielā mērā pārklājušies ar tiem, kuriem šajā pasaulē neklājas viegli. Bet viņš neko mainīt neplāno: „Turpināšu darīt to, ko esmu uzsācis. Droši vien būs arī idejas attiecībā uz fondu „Nāc līdzās!”, jau tagad dažas domas nāk prātā, kā palīdzēt jauniešiem ar īpašajām vajadzībām. Tāpat mums ar Sarmu Freibergu ir iecere izveidot viņiem īpašu radošo telpu, kur jaunieši reizi vai divas nedēļā varētu nākt, radoši darboties un izgatavot dažādas lietas. Piemēram, zīmēt, gleznot un, iespējams, veidot kaut ko no māla.

Tas, bez šaubām, prasa zināmas finanses, tādēļ es aicinu visus, kas grib un var to darīt, atbalstīt fondu. „Nāc līdzās!” ir sava mājas lapa, kur pieejama visa nepieciešamā informācija, un turpat var veikt arī ziedojumus. Tas ir ļoti jauks veids, kā sniegt palīdzību, jo šie jaunieši tiešām ir talantīgi, vienīgi viņiem ir sevišķas vajadzības. Protams, šādiem cilvēkiem ir diezgan grūti iekļauties sabiedrībā. Tā tomēr ir arī pastāvīga cīņa gan ikdienā, gan pašam ar sevi.”

Mārtiņa Rogas stāsts ir vērtīgs, pamācošs un pat aizkustinošs. Tas pierāda, ka arī jaunietis pēc bērnu nama, neraugoties uz dažādām grūtībām, var pats savām rokām uzbūvēt stabilu, garīgi un emocionāli piepildītu dzīvi. Taču citiem līdzīgiem stāstiem nebūt nav laimīgas beigas. Tādēļ ir svarīgi apzināties dažādu likteņa pabērnu problēmas esamību un laicīgi sniegt atbalstu tiem, kuriem visvairāk vajag mūsu palīdzību.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.