“Danke, Mutti!” Vācijas parlamenta vēlēšanas 26. septembrī pieliks punktu Angelas Merkeles valdīšanai 12
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vācijas parlamenta vēlēšanas 26. septembrī pieliks punktu Angelas Merkeles valdīšanai, jo pēc 16 gadiem kancleres amatā viņa nolēmusi vairs nekandidēt uz nākamo termiņu. Vāciešiem nebūs viegli atrast cienīgu pēcteci Merkelei, kas ar savu mieru un savaldību krīzes situācijās izpelnījusies “nācijas mātes” titulu Vācijā, kā arī cieņu un pat apbrīnu citviet Eiropā un pasaulē.
Parasti tā ir nedemokrātisku valstu pazīme, ja valsts vadītāja postenī gadiem ilgi darbojas viens cilvēks. Spilgts piemērs ir mūsu kaimiņvalstis Krievija un Baltkrievija, kur jau vairāk nekā 20 gadus valda attiecīgi Vladimirs Putins un Aleksandrs Lukašenko.
Taču arī Vācijā daudziem jauniešiem, kas svētdien, 26. septembrī, pirmoreiz balsos parlamenta vēlēšanās, nav nekādu atmiņu par laiku pirms Merkeles nākšanas pie varas; viņiem Merkele ir sinonīms vārdam “kanclere”. Vācijā klīst joks, ka mazi zēni vaicā saviem vecākiem: vai arī vīriešiem ir iespēja kļūt par valdības vadītāju?
Atšķirībā no Lukašenko un Putina kanclere Merkele savu varu ir ieguvusi godīgi, uzvarot brīvās vēlēšanās. Tas, ka vācieši reizi no reizes ir uzticējušies viņai, liecina par Merkeles nevainojamo reputāciju un spēju iegūt vēlētāju uzticību. Vienlaikus tas liecina arī par viņas spēju gūt virsroku aizkulišu darījumos, jo Vācijā valdību nekad neveido viena partija, vienmēr ir jāmēģina sabīdīt kopā koalīciju no divām vai vairākām partijām, un Merkele ir nepārspējama meistare kompromisu panākšanā.
Paredzams, ka pēc vēlēšanām Vācijā arī šoreiz gaidāmas ilgas un grūtas sarunas par jaunās valdības veidošanu. Ja valdība vēl nebūs izveidota līdz 17. decembrim, tad Merkele būs pārspējusi savu darbaudzinātāju Helmūtu Kolu kā ilgākā valdības vadītāja mūsdienu Vācijas vēsturē. Helmūts Kols bija Vācijas kanclers no 1982. līdz 1998. gadam, savukārt Merkele šo posteni ieņem kopš 2005. gada novembra.
No “Kola meitenes” līdz “Vācijas mammai”
Merkele pēc profesijas ir zinātniece, kas lielajā politikā ienāca pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. Viņas tēvs bija luterāņu mācītājs, kurš pagājušā gadsimta 50. gados neilgi pēc Angelas dzimšanas no Rietumvācijas pārcēlās uz komunistisko Austrumvāciju, jo viņam tur bija ierādīta garīdznieka vieta nelielā draudzē. Viņas bērnība un jaunība aizritēja totalitārā VDR režīma apstākļos.
Merkele stāstīja, ka 80. gadu beigās viņa dzīvoja Austrumberlīnē un katru dienu pa ceļam uz darbu nācies iet garām Berlīnes mūrim, kas simbolizēja ierobežoto brīvību. Taču tad mūris līdz ar visu VDR režīmu pēkšņi sabruka, un Angelai pavērās jaunas iespējas.
“Kur reiz slējās tumšs mūris, tur pēkšņi atvērās durvis. Es sapratu, ka tā ir mana iespēja. Aizgāju no zinātnieces darba un iesaistījos politikā. Tas bija aizraujošs un brīnumains laiks,” vēlāk atcerējās Merkele, kurai tolaik bija 35 gadi.
Savas politiskās karjeras laikā Merkele ir atvērusi daudzas durvis: viņa ir pirmā sieviete Vācijas kancleres amatā, arī pirmā Vācijas valdības vadītāja, kas dzimusi pēc Otrā pasaules kara, un pirmā, kas augusi VDR. Merkele kļuva par Kristīgo demokrātu partijas līderi, lai gan viņas biogrāfija ir ļoti netipiska šai partijai: sieviete no Austrumvācijas, augusi protestantu ģimenē, ar šķirtas laulības pieredzi, bet bez bērniem.
Kristīgo demokrātu partijā parasti dominēja vīrieši no Rietumvācijas, galvenokārt katoļi, ģimenes vērtību sludinātāji. Angela ir divreiz precējusies; Merkeles uzvārds viņai saglabājies no pirmā vīra. Otrais vīrs Joahims Zauers ir kvantu ķīmijas profesors. Merkelei pašai nav bērnu, bet Zaueram ir divi pieauguši dēli no iepriekšējās laulības.
Kad 80. un 90. gadu mijā Merkele ienāca politikā, viņu savā paspārnē ņēma toreizējais Vācijas kanclers Helmūts Kols, kurš jauno politiķi dēvēja par “manu meiteni” (mein Madchen). “Meitene” ieņēma ģimenes lietu un vides aizsardzības ministru amatus, bet 90. gadu beigās, kad Kristīgo demokrātu partiju satricināja aizdomīgu ziedojumu skandāls, bez sirdsapziņas pārmetumiem novērsās no sava skolotāja, lai pati kļūtu par kristīgo demokrātu līderi.
Tagad, kad Merkele jau 16 gadus darbojusies Vācijas kancleres amatā, viņu neviens vairs nedēvē par “meiteni”, bet gan uzskata par “Mutti”, nācijas “mammu”, kas nenogurstoši rūpējas, lai Vācijas tauta būtu pabarota un drošībā. 16 gadu laikā Merkelei izdevies sekmīgi pārvarēt daudzas krīzes, sākot no 2008. un 2009. gada finanšu krīzes līdz pat tagadējai Covid-19 pandēmijai.
“Merkeles valdīšanas laiku lielā mērā ietekmējušas septiņas katastrofas jeb krīzes: finanšu krīze; eiro krīze; Krievijas prezidenta Putina radītie draudi; bēgļu pieplūdums; Donalds Tramps, kura vārds kļuva par sinonīmu liberālās demokrātijas apdraudējumam; klimata pārmaiņas un koronavīrusa pandēmija,” raksta Vācijas žurnāls “Der Spiegel”. “Merkeles darbs bija rast atbildes, pirmkārt, Vācijas labā, bet arī Eiropai un pasaulei.”
Krīzes menedžere
Vairākums politikas komentētāju spriež, ka Merkele labi tikusi galā ar šo uzdevumu. “Merkeles svarīgākais mantojums ir tas, ka vispasaules krīžu laikā viņa nodrošināja stabilitāti,” aģentūrai “AP” norāda Merkeles biogrāfijas autors Ralfs Bolmans. “Šīs krīzes radīja nopietnus draudus ierastai pasaules kārtībai, bet Merkeles sasniegums bija tas, ka viņa diezgan droši izstūrēja Vāciju, Eiropu un zināmā mērā arī pasauli caur šīm krīzēm.”
Vācijā viņa kļuva pazīstama kā laba taktiķe, teicama “Krisenmanagerin”, krīzes menedžere, bet daudzi arī pārmeta Merkelei, ka viņai trūkst stratēģiska skatījuma uz lietām, sava redzējuma par Vācijas un visas Eiropas nākotni. Merkeles kabinetā goda vietā bija redzams imperatores Katrīnas Lielās portrets, jo tieši šo vācu izcelsmes Krievijas valdnieci Merkele uzskata par stipras sievietes paraugu. Arī viņu pašu daudzi bija iesaukuši par “Angelu Lielo” jeb nekronēto “Eiropas karalieni”.
Taču līdz ar varu un apbrīnu nāk arī atbildība un pienākumi. Pasaules finanšu krīzes laikā bija nopietnas bažas, ka Eiropas Savienības vienotā valūta eiro ir uz sabrukuma sliekšņa, jo turīgās eirozonas valstis ar Vāciju priekšgalā negribēja finansēt trūcīgāko Eiropas dienvidu valstu parādus. Merkele uzstāja, ka Grieķijai, Itālijai, Spānijai un citām dienvidu valstīm jāīsteno stingra taupības programma, samazinot valsts budžeta tēriņus.
Šī “jostas savilkšanas” politika viņu padarīja ļoti nepopulāru Eiropas dienvidos; protesta akcijās nereti bija redzami plakāti, kur Merkeles portretam bija piezīmētas Hitlera ūsiņas. Taču galu galā ar Merkeles gādību eiro kuģis tika sekmīgi izvests caur vētru un nepiepildījās skeptiķu prognozes, ka eirozonu gaida neizbēgams sabrukums.
“Eiropā bija tik daudz centrbēdzes spēku, ka izjukšanas risks bija ļoti reāls. Taču viņai izdevās saturēt Eiropas Savienību kopā, un tas ir ļoti būtisks sasniegums,” laikrakstam “Financial Times” norāda Berlīnes komunikācijas profesore Andrea Rommele.
Arī pati Merkele eirozonas glābšanu uzskata par vienu no saviem lielākajiem panākumiem kancleres amatā. Viņa nekad nav izcēlusies ar skaļiem saukļiem un lozungiem, pārdrošām idejām, dodot priekšroku rūpīgam un pacietīgam ikdienas darbam. Iespējams, tas skaidrojams ar Austrumvācijas mantojumu, jo komunistiskā VDR režīma laikā ikviens, kurš uzdrošinājās klāstīt nedzirdētas un drosmīgas idejas, riskēja krist valdošās varas nežēlastībā.
Atvērto durvju politika
Pateicoties tam, ka Merkele ir augusi Austrumvācijā, viņa prot krievu valodu un viņai nav nekādu ilūziju par Maskavas īstenoto politiku. Grūti iedomāties, ka Merkele pēc aiziešanas no kancleres amata varētu iekārtoties siltā vietiņā Krievijas naftas uzņēmuma “Rosņeftj” direktoru padomē, kā to izdarījis viņas priekštecis sociāldemokrāts Gerhards Šrēders.
Taču viņas attieksme pret Putina režīmu Krievijā bijusi diezgan pragmatiska, galvenokārt ņemot vērā Vācijas intereses, piemēram, Merkele atbalstīja gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” būvēšanu. No otras puses, Merkele nosodīja Krimas aneksiju un atbalstīja sankciju ieviešanu pret Putina režīmu, bet pagājušogad, kad Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs pēc noindēšanas mēģinājuma ārstējās Berlīnes slimnīcā, Merkele pati ieradās viņu apciemot.
Vācijas iekšpolitikā viens no lielākajiem pārbaudījumiem Merkelei bija 2015. gada bēgļu krīze. Togad līdz ar Sīrijas kara saasināšanos uz Eiropu plūda patvēruma meklētāju straume, un Merkele pieņēma lēmumu plaši atvērt Vācijas durvis visiem bēgļiem. “Wir schaffen das” (mēs tiksim galā): pavēstīja Merkele, un Vācija neilgā laikā uzņēma aptuveni miljonu bēgļu. Tik liels imigrantu pieplūdums nebija pieredzēts kopš 60. gadiem, kad peļņā uz Vāciju devās turku viesstrādnieki.
Merkeles “atvērto durvju” politika izraisīja pretrunīgu reakciju: vieni slavēja Merkeli par drosmi un līdzcietību, bet citi raizējās, ka ieceļotājiem būs grūti iekļauties Vācijas sabiedrībā, viņu klātbūtne palielinās noziedzību un terorisma risku. Reaģējot uz imigrantu pieplūdumu, spēkā pieņēmās Vācijas nacionālistu un eiroskeptiķu partijas, piemēram, partija “Alternatīva Vācijai” kļuva par trešo lielāko spēku parlamentā.
Tiesa gan, pēdējo pāris gadu laikā imigrantu integrācijas problēma ir palikusi otrā plānā, jo Vācijai tāpat kā gandrīz visām pasaules valstīm nācies cīnīties ar Covid-19 pandēmiju. Merkeles vadībā Vācija ar koronavīrusa savaldīšanu tikusi galā diezgan labi. Pandēmija pat likusi Merkelei atbrīvoties no taupības gēna, kas tik ļoti izpaudās iepriekšējās finanšu krīzes laikā, jo šoreiz viņa nevilcinoties atbalstīja 750 miljardu eiro vērto fondu, kas domāts, lai Eiropas Savienības valstis varētu pēc iespējas ātrāk atgūties no krīzes.
Ar zinātnieces pieeju
Problēmu risināšanai Merkele parasti izvēlējusies zinātniski bezkaislīgu pieeju, uzklausot visas iesaistītās puses un mēģinot panākt labāko iespējamo risinājumu. “Esmu iemācījusies, ka pat uz sarežģītiem jautājumiem iespējams rast labas atbildes, ja pamēģina palūkoties uz pasauli ar citu acīm. Ja mēs cienām citu cilvēku vēsturi, tradīcijas, reliģiju un identitāti, bet pieturamies pie savām vērtībām un rīkojamies saskaņā ar tām. Un ne vienmēr ir jārīkojas, reaģējot uz pirmo impulsu, dažkārt ir labāk apstāties, padomāt, iepauzēt,” stāstīja Merkele.
Šajā ziņā viņa ir pilnīgs pretstats iepriekšējam ASV prezidentam Donaldam Trampam, kurš ir ārkārtīgi impulsīvs un iedomīgs. Taču pieredze rāda, ka ar Merkeles vadības stilu, vispirms ļaujot izteikties citiem, iespējams daudz vieglāk atrast sabiedrotos un sasniegt savus mērķus. Ne velti vairākās valstīs veikta sabiedriskās domas aptauja rāda, ka šobrīd Merkele ir populārākā no pasaules līderiem, lielākā daļa aptaujas dalībnieku viņu vērtē pozitīvi.
Arī pašā Vācijā viņas reitings pirms aiziešanas no amata saglabājas ļoti augsts, jo Merkelei ir virkne sasniegumu, ar ko lepoties. Piemēram, bezdarbnieku skaits ir sarucis no vairāk nekā pieciem miljoniem 2005. gadā līdz 2,6 miljoniem pašlaik. “Viņa daudz ko izdarīja pareizi un nepieļāva lielas kļūdas,” secina bijušais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers.
Nav brīnums, ka pirms Vācijas parlamenta vēlēšanām visi galvenie kanclera amata kandidāti cenšas līdzināties Merkelei, mēģinot pārliecināt vēlētājus, ka tieši viņi būs tie labākie Merkeles darba turpinātāji. Merkele pati atbalsta savu partijas biedru, kristīgo demokrātu izvirzīto kanclera amata kandidātu Armīnu Lašetu, taču sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka vēlētāji nav sajūsmā par Lašetu un kristīgie demokrāti zaudē savas pozīcijas. Šo situāciju savā labā varētu izmantot sociāldemokrāti un viņu līderis, Vācijas finanšu ministrs Olafs Šolcs. Jaunākās aptaujas rāda, ka tieši Šolcs ir reālākais pretendents uz Merkeles pēcteča posteni. Taču jebkuram kandidātam būs ļoti grūti aizpildīt robu, ko Vācijas un visas Eiropas politikā atstājusi Merkeles aiziešana pensijā.
* Paldies, māmiņ! (vācu val.)
Uzziņa
Galvenie pretendenti uz Vācijas kanclera posteni
Armīns Lašets (60)
Kristīgo demokrātu izvirzītais kanclera amata kandidāts cer kļūt par savas partijas biedres Merkeles pēcteci. Lašets ir iedzīvotāju skaita ziņā lielākās Vācijas federālās zemes Ziemeļreinas-Vestfālenes premjers. Cīņā par nomināciju kanclera amatam viņš apsteidza vēlētāju vidū daudz populārāko Bavārijas līderi Markusu Zēderu. Lašets ir dzimis Āhenes pilsētā netālu no Beļģijas un Nīderlandes robežas, tādēļ ir dedzīgs Eiropas integrācijas aizstāvis. Precējies, trīs bērni.
Olafs Šolcs (63)
Vācijas sociāldemokrātu izvirzītais kandidāts uz kanclera amatu. Pašlaik darbojas Merkeles valdībā kā finanšu ministrs, tādēļ vēlēšanu kampaņā liek uzsvaru uz pieredzi valdības darbā. Šolcs vairākus gadus bijis arī liepilsētas Hamburgas mērs. Nav pārāk spožs orators, tādēļ standarta frāžu atkārtošanas dēļ iesaukts par “Šolcomātu”. Tāpat kā Merkele, ir precējies, bet nav bērnu.
Annalēna Bērboka (40)
Vācijas “zaļo” izvirzītā kandidāte kanclera amatam. Viņai nav pieredzes valdības darbā, bet Bērboka to uzskata par savu priekšrocību, jo esot pienācis laiks mainīt ierasto kārtību. Jaunībā bija aizrāvusies ar sportu, lēcieniem uz batuta, izcīnījusi medaļas Vācijas čempionātā. Pēc izglītības juriste, 2013. gadā ievēlēta par Vācijas parlamenta deputāti. Iestājas par stingrāku politiku pret Krieviju un Ķīnu. Viņas reputāciju aptumšojušas apsūdzības plaģiātismā. Precējusies, divi bērni.
