Darbinieku skaita samazināšana uzlabošot produktivitāti, spriež eksperts 0
Pēc EM datiem, Latvijas produktivitāte ir apmēram 43% no Eiropas Savienības vidējā ekonomikas produktivitātes līmeņa.
Latvijas ekonomikas produktivitāte būtiski atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. To parāda gan “Eurostat” dati, gan arī Ekonomikas ministrijas (EM) vērtējums.
Salīdzinoši labākās pozīcijās ir Latvijas kokapstrādes nozare, kuras produktivitāte sasniedz 73% no Eiropas vidējā nozares rādītāja, savukārt ķīmiskajā rūpniecībā šis rādītājs ir vien 23%.
Ko ietver šis jēdziens “produktivitāte”, un vai tas nozīmē, ka Latvijā strādājošie ir slinki un neveikli salīdzinājumā ar pārējām Eiropas valstīm?
Darbinieku produktivitāte tiek rēķināta kā pievienotā vērtība uz vienu strādājošo, savukārt pievienotā vērtība ir starpība starp pārdošanas ieņēmumiem un ražošanā izlietoto preču un pakalpojumu vērtību.
Piemēram, ja uzņēmums, kurā strādā pieci darbinieki, gada laikā pārdod produkciju par 290 tūkstošiem eiro, kuras saražošanai izlietotas preces un pakalpojumi par 200 tūkstošiem eiro, tad pievienotā vērtība ir 90 tūkstoši eiro, bet viena darbinieka produktivitāte ir 18 tūkstoši eiro.
Pievienotā vērtība tiek sadalīta starp darba devēju (kuram jāfinansē iekārtu un tehnoloģiju nolietojums, kredītu procenti, ieguldījumi attīstībā u. c.) un darba ņēmēju. Tādējādi no produktivitātes ir lielā mērā atkarīgs darbinieka atalgojums.
Kā šo produktivitāti varētu uzlabot? Šajā gadījumā tā ir atkarīga no vairākiem mainīgajiem lielumiem: darbinieku skaita, materiālu izmaksām un pārdošanas ieņēmumiem.
Viens no virzieniem ir samazināt darbinieku skaitu, ko var panākt, optimizējot darba procesu, izskaužot liekās darbības un procesus, plašāk izmantojot dažādus tehnoloģiskos risinājumus.
Latvijas gadījumā šī ir viena no rezervēm, kuru gan var, gan arī būs nepieciešams aizvien vairāk izmantot, ņemot vērā pieaugošo darbinieku trūkumu.
Otrs iespējamais virziens ir samazināt izejvielu izmaksas. To var panākt, izmantojot resursu taupošas tehnoloģijas un iepērkot lētākas izejvielas, tomēr šādam risinājumam ir ierobežots potenciāls, lai panāktu būtisku produktivitātes uzlabojumu.
Trešais virziens ir palielināt pārdošanas ieņēmumus, ražojot dārgākas un ienesīgākas preces, kā arī pārdodot tās tirgos ar augstāku maksātspēju. Jo dārgāk prece tiek pārdota, jo lielāka ir pievienotā vērtība, un attiecīgi – augstāks produktivitātes līmenis. Šim risinājumam ir vislielākais izaugsmes potenciāls.
Te jāņem vērā, ka produktivitāte tiek mērīta naudā, nevis naturālās mērvienībās.
Piemēram, Latvijā celtnieks, IT speciālists vai mediķis dienas laikā var padarīt apmēram tādu pašu darba apjomu kā viņa kolēģis Austrijā (vai kādā citā vecajā Eiropas valstī), taču Eiropas kolēģa uzņēmums no tā nopelnīs lielākus ieņēmumus (nekā attiecīgās nozares uzņēmums Latvijā), un attiecīgi būs augstāka gan darbinieka produktivitāte, gan atalgojums.
Tas ir būtisks (taču ne vienīgais) apstāklis, kāpēc Latvijas produktivitāte atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. Šā iemesla dēļ Latvijas strādājošie mēdz emigrēt uz bagātajām Eiropas valstīm, kurās par līdzīgu darbu spēj nopelnīt vairāk nekā šeit.
Pārdošanas ieņēmumu palielināšana arī būtu galvenais virziens, kā paaugstināt Latvijas ekonomikas produktivitāti. Šeit ir vairāki atslēgvārdi – eksporta tirgu paplašināšana, inovāciju attīstība, investīcijas modernās tehnoloģijās, kvalitatīvāka izglītība, ieguldījumi pētniecībā. Bet tas jau būtu atsevišķs stāsts.
