Māris Zanders: Kariņa valdībai aprit 1078 dienas, kas esot ilguma rekords. Kāds to interpretē kā sasniegumu, cits kā postu 85
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jeila universitātes 2021. gadā izdotajā pētījumā par vēstures uztveri “The Ever-Changing Past: Why All History is Revisionist History” (“Mūžīgi mainīgā pagātne: kāpēc visa vēsture ir revizionisma vēsture”) ir kāda izteiksmīga epizode – 1989. gadā, kad Francija (un ne tikai) atzīmēja Franču revolūcijas 200. gadadienu, Vandejas departaments Francijā nolēma to vairāk vai mazāk ignorēt.
Šajā tekstā nav nedz iespējams, nedz nepieciešams ieskats Francijas vēsturē, tomēr iemesls šādai reģiona atšķirīgai attieksmei bija. Tāpat atšķirīga var būt attieksme pret Latvijas Ministru kabineta interneta vietnē 5. janvārī publicēto vēsti par to, ka Krišjāņa Kariņa vadītajai valdībai aprit 1078 dienas, “kas ir vislielākais dienu skaits, cik viena valdība ir darbojusies Latvijas vēsturē”. Kāds to interpretē kā sasniegumu, cits kā postu.
Tālajā tekstā es neaplūkošu kritisko novērtējumu tā banālā iemesla dēļ, ka tas tāpat dominē lielā daļā plašsaziņas līdzekļu, par sociālajiem tīkliem nerunājot. Mani interesē pretējā interpretācija, kas šīs valdības ilglaicīgumu uztver kā sasniegumu (protams, te iespējamas daudzas gradācijas un nianses žanrā “jā, bet”). Pieļauju, ka viens no šīs pozīcijas piekritēju skaidrojumiem ir saistīts ar izteicienu “uz pārbrauktuves zirgus nemaina”.
Vai, pieskaņojot mūsu situācijai, pandēmijas laikā būtiskas izmaiņas politiskajā varā nenotiek – vai nu tāpēc, ka opozīcija patiesībā nemaz nedeg vēlmē uzņemties atbildību situācijā, kad labu risinājumu nav, vai arī tāpēc, ka vēlētāju liela daļa netic, ka varas nomaiņa kaut ko reāli mainīs. Īsais komentārs: gan jā, gan nē.
Proti, mēs redzam valstis, kurās izteiciens izrādījies kļūdains. Piemēram, Benjamins Netanjahu, kurš Izraēlas premjera postenī bija rekordilgu laiku un, objektīvi runājot, Covid-19 krīzi risināja visnotaļ jēdzīgi, pērn vasarā posteni zaudēja. Savukārt aizvadītā gada nogalē vēlētāju vairākums Čīlē izšķīrās par tiešām riskantu soli, par prezidentu ievēlot kreiso radikāli Gabrielu Boriču.
Citiem vārdiem sakot, ja kāds koalīcijā paļaujas uz to, ka sarežģītā periodā vēlētāju vairākums atturas no “zirgu nomaiņas”, tad tā ir ilūzija. Tajā pašā laikā nevar apgalvot, ka ilgstoša stresa situācija vēlētāju vairākumā rada tādu nogurumu, ka varas nomaiņa ir teju vai neizbēgama.
Piemēram, šogad gaidāmajās prezidenta vēlēšanās Francijā Emanuelam Makronam ir salīdzinoši labas izredzes tikt pārvēlētam, lai gan viņš pamanījies nokaitināt daudzas sabiedrības grupas (pirms pandēmijas kaislībām bija arī t. s. dzelteno vestu krāšņie protesti, atceraties?). Spānijā nav politiskās krīzes priekšnojautu, lai gan valdošā koalīcija, salīdzinot ar citām Rietumu valstīm, nebija sevišķi devīga ekonomikas stimulēšanā, tādēļ mājsaimniecību ienākumi, salīdzinot ar pirmspandēmijas laiku, samazinājušies par vērā ņemamiem 6% (“The Economist”, 2022. gada 1. janvāris). Citiem vārdiem sakot, vismaz pagaidām ir priekšlaicīgi izdarīt kādus secinājumus gan no šīs valdības ilglaicīguma fakta, gan arī salīdzinoši stabilajiem partiju popularitātes reitingiem.
Ir viedoklis, ka Kariņa valdības ilglaicīgums saistīts ar Saeimā ievēlēto grupu sadrumstalotību. Proti, saskaitāmo proporcijas esot tādas, ka reālu manevra iespēju koalīcijā nav, tādēļ tās dalībniekiem ir vien nācies vienam otru pieciest.
Un te mēs nonākam pie interesantākā jautājuma, precīzāk, pieļāvuma – vai nebūs tā, ka līdzīgs raibums saglabājas arī pēc Saeimas vēlēšanām šī gada oktobrī? Un rezultātā nereti dzirdamā atruna “jūs taču paši zināt, kāda ir koalīcija…” vairs nederēs, jo četru (vai pat piecu) partiju koalīcija veidos arī nākamo valdību? Iemesls šādai prognozei ir jau minētie reitingi, kuri, šķiet, liecina par to, ka partijām ir nostabilizējies katrai, kā saka, ne pārāk iespaidīgs, toties savs atbalstītāju loks. No konkrētās partijas viedokļa, būtiskākais uzdevums būs panākt, lai tās atbalstītāji vēlēšanu dienā nepaliek mājās, bet gan jau to partijas mācēs. Iznākumā tikpat raiba nākamā Saeima un raiba koalīcija.
Ir pierasts, ka raibums nozīmē nestabilitāti, tomēr Kariņa valdības piemērs rāda, ka arī raiba koalīcija nav nolemta īslaicīgumam. Vai tas ir labi vai slikti, atkarīgs no subjektīvās attieksmes pret šo konstrukciju.
