Kultūra
Māksla

Diegs, kas savieno laikus. Edītes Pauls-Vīgneres “Kafijas kantāte”1


“Mūži”. 1972. Vilna, lins, zīds, gobelēns, jaukta tehnika. E. Pauls-Vīgnere: “Staigājot pa Rīgas parkiem, ievēroju uz koku stumbru virsmām izveidojušos izaugumus
Tie liecināja, ka koki sasnieguši ilgu MŪŽU.”
“Mūži”. 1972. Vilna, lins, zīds, gobelēns, jaukta tehnika. E. Pauls-Vīgnere: “Staigājot pa Rīgas parkiem, ievēroju uz koku stumbru virsmām izveidojušos izaugumus Tie liecināja, ka koki sasnieguši ilgu MŪŽU.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 19. decembra līdz 1. martam apskatāma Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Kafijas kantāte”.

Glezniecībai un tekstilmākslai ir ļoti sena attiecību vēsture, un nav nekāds brīnums, ka abiem mākslas veidiem ir ļoti daudz kopīga. Gan attieksme pret krāsu, kompozīciju un faktūru, gan tieksme pārvarēt plakni, veidojot telpas ilūziju ar ēnām un gaismām vai pašam mākslas darbam pārvēršoties par telpisku formu.

Tēmu un sižetu spēcīga intelektuāla un emocionāla iedarbība arī var raksturot gan gleznu, gan gobelēnu.

Tomēr pastāv viena būtiska lieta, kas atšķir tekstilmākslu no, piemēram, eļļas glezniecības.

Šī lielā atšķirība slēpjas unikālā mākslinieka un materiāla savienībā. Par tekstilmākslinieku nevar kļūt nejauši, jo amata izvēli nosaka cilvēka īpaša attieksme pret auduma, dzijas vai plašā nozīmē šķiedras skaistumu, raksturu un izteiksmību.

Tikai tie, kam auksta un gluda kokvilna vai maiga samta kutinošais pieskāriens, slidenais zīds vai arī adīto vilnas zeķu mezglainais raupjums var izraisīt spilgtas emocijas, kļūst par tekstilmāksliniekiem vai par īstiem viņu darba cienītājiem.

Savas spējas izjust un izbaudīt šo mākslas formu skatītājiem labāk pārbaudīt, novērtējot izcilākos Edītes Pauls-Vīgneres paraugus, un izstāde “Kafijas kantāte” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ļauj to izdarīt pilnā mērā.

Šī nav mākslinieces darbu retrospekcija,

kas ļauj izsekot dažādiem posmiem pusgadsimtu garajā Vīgneres radošajā biogrāfijā, bet drīzāk stāsts par vienu no 20. gs. otrās puses svarīgākajām epizodēm Latvijas mākslā – brīnumainu un strauju profesionālās laikmetīgās tekstilmākslas piedzimšanu.

1961. gadā, pateicoties Rūdolfam Heimrātam, Mākslas akadēmijā tika nodibināta Tekstilmākslas katedra, kas pavēra jaunu lappusi Latvijas lietišķās mākslas vēsturē. Jau pirmie katedras absolventi radikāli mainīja priekšstatu par gobelēna tehnikas potenciālu, pievēršoties tik brīviem formas eksperimentiem, par kādiem ideoloģiski stingri uzraudzītā eļļas glezniecība varēja tikai sapņot.

Edīte Pauls-Vīgnere bija viena no tiem eksperimentālā gobelēna meistariem, kuri pa dzijas diedziņu kā pa virvi pārgāja pāri socreālisma ierobežojumiem, nonākot brīvas daiļrades krastā.

Septiņdesmitie gadi bija heroisks laiks latviešu tekstilmākslas vēsturē,

kad katra jauna izstāde apliecināja izaugsmi un rādīja jaunus, oriģinālus meklējumus. Pirmā Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde tika atklāta 1978.–1979. gadu mijā, un tā bija ne tikai mākslinieces personiskā atskatīšanās uz desmit gados paveikto, bet ļoti plaši apmeklēts notikums, kas iezīmēja simbolisku kulmināciju un virsotni tekstilmākslā, kam sekoja neizbēgams kustības palēninājums.

Tāpēc izstāde “Kafijas kantāte” pirmkārt piedāvā piedzīvot laika ceļošanas efektu, kad skatītājs var it kā atgriezties četrdesmit gadu senā vēsturē un, skatoties uz šiem darbiem, iztēloties svaigu saviļņojumu kāda liela pārsteiguma priekšā.

Protams, lai pilnībā rekonstruētu izstādi, to vajadzētu sarīkot Rīgas pils telpās, kur toreiz mājoja Ārzemju mākslas muzejs un kur notika izstāde. Bet vieta nav izšķiroša, un, nomainot mazu istabiņu-anfilādi pilī pret plašu, apvienotu telpu bijušajā Jura baznīcā, Vīgneres darbi ieguvuši pārliecinošu ansambļa skanējumu.

Spilgtas krāsas un spēle ar materiāla šķiedru īpašībām ir divas fundamentālas stihijas, kas veido mākslinieces rokrakstu.

Jau 70. gadu sākumā Vīgnere bija atradusi tās košās krāsas, kuras saukt par savējām. Šī krāsu vitalitāte par sevi atgādina gandrīz visos darbos neatkarīgi no sižeta. Koloristiski intensīvi var būt izpildīts darbs “Ceļojuma piezīmes”, kas tapis pēc eksotiskās Kubas apmeklējuma, bet ne mazāk krāsainu dzīves enerģiju māksliniece ieaudusi arī Latvijas dabai veltītajos darbos.

Neapšaubāmi, Edītes Pauls-Vīgneres mākslas darbiem piemīt arī īpaša muzikalitāte, kas saistīta ne tikai ar krāsu, attēlotajiem sižetiem vai to mūziku, ko klausās māksliniece savā darbnīcā un ko izvēlas kā pavadījumu izstādēm, bet galvenokārt ar brīvas improvizācijas garu.

Brīžiem šķiet, ka māksliniece nevis “glezno” ar diegu, bet drīzāk muzicē,

un stelles tajā brīdī pārvēršas par arfu, kuras stīgām pieskaroties viņa iepin dzīparus lina velkos. Strādājot bez skicēm, māksliniece ļaujas plūstošam radošajam procesam kā džeza mūziķis, kura profesionālajos pirkstos piedzimst brīva improvizācija.

Piemēram, skatoties uz izstādei nosaukumu devušo gobelēnu “Kafijas kantāte”, tā vien šķiet, ka var sajust kafijas smaržas melodiju no sīkpuķīšu porcelāna tasītes, kas skaņu pa skaņai radusies no vilnas, lina, sizala un zeltītiem diegiem kā oda hedoniskām dzīves baudīšanas niansēm.

Tikpat svarīga Vīgneres darbiem ir arī scenogrāfiskā sastāvdaļa, uz kuru var paskatīties divējādi.

No vienas puses, tā ir vizuāla režija mikrolīmenī, kas izceļ nevis ilustratīvus tēlus, bet darba struktūras īpašības, tādas kā plastiskums, caurspīdīgums, vibrācija, krokojums, blīvums, smagums utt., proti, uzsverot paša materiāla raksturu.

Bet, no otras puses – tā ir pašu mākslasdarba mijiedarbība ar telpu, sākot ar uzdrīkstēšanos pārvarēt taisnstūra formātu un beidzot ar revolucionāru soli – gobelēna pārvēršanos par patstāvīgu telpisku objektu.

Trīsdaļīgais ansamblis “Visums” kā spēcīgākais akcents vainagoja izstādi gan toreiz, 1979. gadā, gan tagad.
Saistītie raksti

“Zemes” rotējošā horizontālā, mezglaini viļņotā virsma, vertikālais “Zilgmes” audums ar galaktiku rakstiem un krekla formā “Vīrietis un sieviete” ar izšūtām Ādama un Ievas figūrām – tas viss nes ne tikai mākslinieces ieausto lirisko simboliku, bet iemieso to komplicētu formas un satura pakāpi, kādu pārsteidzoši īsā laikā sasniedza latviešu tekstilmāksla, un kur ar smalku, zeltītu diegu mirdzoši ieausts Edītes Pauls-Vīgneres vārds.

Diegs, kas savieno laikus
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Puntulis: Koncertzāles vieta nemainīsies, valdība atvēlējusi izcilāko zemes gabalu Rīgā 4
3 dienas
MS
MAIJA SVARINSKA
Kultūra
Kā lai uzlabo mūsu pasauli: recenzija par Dailes teātra izrādi „Blokmājas Dons Kihots
3 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
“Latvijas Koncerti” aicina uz Senās mūzikas festivālu
3 dienas

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Kultūra
“Esmu optimists, lai gan depresīvs.” Pēdējā saruna ar mūžībā devušos Paulu Bankovski žurnālā “Mājas Viesis”
Intervija 3 stundas
IP
Ilze Pētersone
Latvijā
“Jūs, meitiņ, palaistiet ar kokakolu, sālsūdeni vai sodas ūdeni.” Saruna ar zāļu sievu un Cēsu pils dārznieci Līgu Eglīti
Intervija 5 stundas
"V
"Mājas Viesis"
Latvijā
1940. gada jūnijā valsts vadītājs Kārlis Ulmanis atradās ļoti sarežģītā situācijā. Vai Latvija varēja pretoties? 3
9 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Satiksmes sodi – jūlija jaunumi. Vai lielāki maksājumi dos efektu, ja nav nodrošināta soda neizbēgamība? 1
5 stundas
SK
Skaties.lv
Laukos
Zemnieks ierauts traktortehnikas krāpnieku shēmā. Kāds traktora gribētājs jau zaudējis 1800 eiro
41 minūtes