Dīvānā atrasta vēstule, ko 1969. gadā rakstījusi 11 gadus veca meitene: viņas nākotnes prognozes bija apbrīnojami precīzas 3
Dzīve reizēm mēdz sagādāt negaidītus pārsteigumus. Nesen kādā vecā dīvānā tika atrasts domraksts, kuru 1969. gadā rakstījusi 11 gadus veca skolniece. Tajā viņa apbrīnojami precīzi paredzējusi nākotni.
Šo domrakstu uzgāja 67 gadus vecais mēbeļu restaurators Pīters Bekertons, restaurējot dīvānu, kas bija pirkts lietoto preču veikalā.
1969. gada 23. februārī tapušajā domrakstā meitene mēģināja iztēloties, kāda būs dzīve ap 1980. gadu. Lai gan ar konkrēto laikposmu viņa nedaudz kļūdījās, jaunā autore, šķiet, bija apveltīta ar tālredzību.
Viņa pārsteidzoši precīzi paredzēja milzīgo tehnoloģiju revolūciju, tostarp mūsdienu videozvanu platformas, kas ir līdzīgas “Zoom” vai “Facetime”.
Tajā bija rakstīts: “1969. gadā telefons bija kvadrātveida kastīte ar klausuli virspusē. Taču tagad tam joprojām ir klausule, tikai tu vari redzēt cilvēkus, ar kuriem sarunājies, jo tajā ir ekrāns. Tas nedaudz atgādina televizoru.”
Pītera sieva Roza no Apvienotās Karalistes nolēma ar šo atradumu dalīties publiski, cerot, ka tā autore, kurai tagad varētu būtu aptuveni 62 gadi un kura, iespējams, joprojām dzīvo tajā pašā reģionā, to ieraudzīs.
“Nespēju noticēt savām acīm”
Viņa stāstīja: “Kad vīrs man to parādīja, es nespēju noticēt savām acīm. Tas bija ārkārtīgi interesanti, jo, raugoties no šodienas perspektīvas, izrādījās, ka daudzas viņas prognozes piepildījās gandrīz precīzi. Tiesa, bērnišķīgā naivumā viņa ticēja, kā tas viss notiks nieka desmitgades laikā. Es vienkārši vēlējos ar to padalīties, cerot, ka varbūt autore ieraudzīs šo ierakstu un atpazīs savu darbu. Mans vīrs dīvānos un mēbelēs jau agrāk ir atradis visdažādākās lietas, taču nekad neko tik interesantu.”
Domraksts nebija parakstīts, taču uz tā redzami labojumi, ko ar sarkanu tinti veikusi, kā arī vērtējums – labi.
Domraksts sākas ar vārdiem: “Tagad ir 1980. gads. Laiks – pusotra stunda pēc mēness putekļiem. Man ir divdesmit viens gads, es sēžu uz gaisa spilvena.”
Viņa rakstīja: “Atceros, ka man bija vienpadsmit un es gāju skolā. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Piemēram, televizors. 1969. gadā tā bija kvadrātveida kaste ar kloķiem priekšpusē. Tagad tas ir liels ekrāns, bet ieslēgt un izslēgt to var ar pogām, kas atrodas uz krēsla roku balsta.”
Domrakstā skolniece iztēlojās sevi kā precētu sievieti, kura strādā bankā. Viņa sprieda, ka agrāk, gaidot vīru atgriežamies no darba birojā, viņa būtu gatavojusi vakariņas, taču nu viss mainījies. Viņa rakstīja: “Viss, ko mēs ēdam, ir košļājamā gumija. Jūs varētu padomāt, ka mums trūkst pārtikas, taču jūs kļūdāties, jo šī košļājamā gumija arī ir ēdiens.”
Viņa skaidroja: “Tu košļā to gumiju un jūti, kā ēdiens nokļūst kuņģī. Tāpat vari just tā garšu. Turklāt pēc ēšanas vairs nav jāmazgā trauki.”
Meitene arī iztēlojās māju ar elektriskām durvīm, kas vadāmas ar pogu nospiešanu. Domraksta noslēgumā viņa rakstīja: “Kad domāju par tiem desmit gadiem, saprotu, ka viss ir neticami mainījies.”
Sagatavots pēc “The Daily Star” publikācijas.
