“Iespējamā māksla” 0
Prūsijas valdības galva Oto fon Bismarks iegājis vēsturē kā centralizētas Vācijas izveidotājs, “ar dzelzi un asinīm” 1864. gadā kopā ar Austriju atņemot Dānijai Šlēsvigu-Holšteinu un Lauenburgu, tad pāris gadus vēlāk pakļaujot Prūsijai jeb atraujot no Austrijas ietekmes daudzus sīkus un vidējus valstiskus veidojumus, kuri 1867. gadā tika apvienoti Ziemeļvācu savienībā, bet pēc Francijas–Prūsijas kara 1871. gadā nodibinot Vācu impēriju. Tās tronī iesēdās Prūsijas karalis Vilhelms I, savukārt Bismarks līdz pat 1890. gadam ieņēma reihskanclera amatu.
Bismarks atstājis mantojumā arī daudzus trāpīgus izteikumus. Ļoti bieži tiek citēts viņa sacītais: “politika ir iespējamā māksla”, respektīvi, māksla sasniegt to, kas ir iespējams. Viņš sasniedza daudz ko varbūt tāpēc, ka prata saskatīt savu iespēju robežas. Un tas attiecas arī uz Dzelzs kanclera izveidoto Eiropas lielvalsti, kura skaitījās impērija, taču ne tuvu neietvēra visas vāciešu apdzīvotās zemes vai teritorijas, ko karstākie nacionālisti uzlūkoja par “vācu zemēm”. Berlīne bija ieinteresēta apliecināt, ka Vācijai nav agresīvu nodomu un ka Vācija nerada problēmas citām lielvarām, bet palīdz tās risināt.
Bismarks pierādīja darbos savas valstsvīra spējas jau tad, kad bija Prūsijas ministru prezidents un ārlietu ministrs (no 1862. gada), veicot iekšpolitikā efektīvas militārās reformas un izmantojot ārpolitisko situāciju, kurā neviena Eiropas lielvalsts nevarēja vai negribēja izjaukt Vācijas apvienošanu, jo bija savstarpēji sanaidojušās. Šāda situācija radās pēc Krimas kara (1853 – 1856), kurā Anglija un Francija nostājās Turcijas pusē pret Krieviju. Būtībā tā bija cīņa par tirgiem Tuvajos Austrumos, bet Krievija tajā iesaistījās ar reliģisku ieganstu, izvirzīdama Turcijas valdībai ultimātu, lai cars Nikolajs I tiktu atzīts par visu reģiona pareizticīgo aizbildni. Cars karā zaudēja, taču ar to nebija galā ne Krievijas visaptverošās pretenzijas, ne tieksmes apslāpēt jaunu sabiedrisko pārmaiņu laikmeta iestāšanos Eiropā. Bismarks, kurš pirms iecelšanas vadošajos amatos dažus gadus bija aizvadījis Prūsijas sūtņa postenī Sanktpēterburgā, prata šo Krievijas nostāju iekļaut savos politiskajos aprēķinos. Interesanti, ka daudzi dokumenti no Prūsijas un Krievijas diplomātiskās sarakstes nonāca VDR un tikai pēdējā laikā kļuvuši pieejami Rietumu pētniekiem. Dažas to publikācijas apstiprina, ka Krievija raudzījās uz Vācijas apvienošanu ar aizdomām, tomēr pārliecinātā monarhista Bismarka rosība arī varēja, piemēram, kalpot par aizsprostu revolucionārajām un republikāniskajām idejām, kuru perēklis arvien atradās Francijā, un šajā ziņā Dzelzs kanclers bija visnotaļ uzticams partneris.
