Noslēpumainā Tečeres runa 3
Tīmeklī daudzviet pieminēta un publicēta kāda Mārgaretas runa, ko viņa teikusi 1991. gada novembrī ASV Hjūstonā naftas pārstrādes un naftas ķīmijas speciālistu sanāksmes laikā, uz kuru bija uzaicināta, visdrīzāk, kā odiozā Bilderbergas kluba locekle.
Mārgareta šajā saietā nolasīja politisku 45 minūšu garu runu, ko varētu nosaukt šādi – “Kā mēs sagrāvām Padomju Savienību”. Viņa pauda, ka PSRS bija valsts, kas ļoti nopietni apdraudēja kapitālistiskās pasaules vērtības, tāpēc arī viņa allaž darījusi visu iespējamo, lai vājinātu PSRS ekonomiku un tās iekšienē izraisītu iespējami lielākas grūtības. Galvenais esot bijis tieši bruņošanās sacīkstes uzspiešana.
Mārgareta pauda, ka diemžēl, neskatoties uz lielajiem pūliņiem, politiskā situācija PSRS tomēr ilgstoši palikusi stabila. Taču tad sākusi pienākt informācija par drīz sagaidāmo padomju līdera Leonīda Brežņeva nāvi un pavērās iespēja, ka pie varas ar ārvalstu sabiedroto palīdzību varētu nākt cilvēks, pateicoties kuram būs iespējams īstenot visas padomju sabiedrības sagraušanas ieceres. Par tādu kļuvis Mihails Gorbačovs, kuru izlūkdienesti raksturoja kā neuzmanīgu, iespaidojamu un visnotaļ patmīlīgu cilvēku. “Viņam bija labas attiecības ar lielāko daļu padomju politiskās elites, tāpēc bija pilnībā iespējama viņa nākšana pie varas ar mūsu palīdzību.”
Mazliet vēlāk bija arī alternatīva ar Borisu Jeļcinu, taču lielākā daļa slepeno Rietumu ekspertu sākotnēji bijuši pret viņa kandidatūru, galvenokārt jau tad labi zināmo viņa personības īpatnību dēļ. Tomēr, sekojot virknei īpašu kontaktu un vienošanos visaugstākajā līmenī, pieņēma lēmumu virzīt Jeļcinu uz Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja amatu, pēc tam viņam bija jāpieņem Deklarācija par Krievijas suverenitāti. Un tieši tas tad arī sekmējis reālo PSRS sabrukšanu. Gorbačovs Rietumiem vairs nebija vajadzīgs. Tostarp “mēs arī sniedzām reālu atbalstu Jeļcinam 1991. gada augusta puča notikumu laikā, pēc kura visas savienotās republikas, izmantojot situāciju, arī paziņoja par savu suverenitāti, kāds arī sākotnēji bija mūsu plāns.” Lūk, kā.
Šeit gan jāpiebilst, ka Mārgaretas Tečeres fondā ir pilns viņas uzstāšanos un interviju (vismaz 8000 dokumentu) krājums, taču tieši šīs runas, kā pauž pētnieki, tur neesot. Arī neviens oficiāls amerikāņu un Eiropas preses izdevums to nekad nav publicējis un izvairās pat pieminēt. Krievijas plašsaziņas līdzekļu klāstā tā ir ļoti plaši gan atspoguļota, gan apspriesta, turklāt tās autentiskumu apstiprinājuši arī daudzi konferences dalībnieki.
