„Dzīve ir jāsvin”. Saruna ar mākslinieci Lindu Zīveri 2
Zanda Jankovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Linda Zīvere (1966) ir gleznotāja, kura, ilgus gadus dzīvodama Dānijā, ir nostiprinājusi savas mākslinieces pozīcijas, iemantojot atzinību “Den Frie” Laikmetīgās mākslas centra žūrētajās izstādēs. Tikko kā noslēdzās mākslinieces personālizstāde galerijā “Galerie Pi” Kopenhāgenā, bet līdz svētdienai, 19. martam, gleznotājas darbi ir apskatāmi personālizstādē “Mājup” Jūrmalas muzejā. Tādēļ aicinājām gleznotāju uz sarunu, viņai daloties atmiņās par dzīves piespēlētajām lomām un darbu radīšanas procesu.
– Ja mēs būtu svešinieces, kā jūs sevi raksturotu?
L. Zīvere: – Kā būtni, kas tic labajam, pozitīvajam, kas ar savām darbībām – visvairāk, protams, mākslā, bet arī audzinot bērnus un komunicējot ar citiem cilvēkiem, – mēģina vairot kaut ko gaišu, labu. Atgādināt, ka patiesībā mums ir iedota liela dāvana – dzīve, par kuru ir jāpriecājas un kura ir jāsvin. Tas nenāk viegli, jo bieži vien sapiņķerējamies šķēršļu mudžekļu jūrā, bet principā esmu par brīvību, baudīšanu, prieku, svētkiem un citam cita baudīšanu un cenšanos izprast.
– Tātad sevi pirmkārt definējat kā cilvēku un tad – mākslinieci?
– Jā, pirmām kārtām – cilvēks, otrkārt – mamma. Mākslinieks arī visu laiku iet paralēli, bet nu dažreiz ir tā, ka tev nav laika radīt mākslu, bet nu būtība jau nemainās. Māksla visu laiku saglabājas. Cilvēks, mamma, draugs, mākslinieks, bet tas viss apmēram – vienā un tajā pašā plauktiņā.
– Kā mijiedarbojas šīs trīs lomas – cilvēks, mamma, māksliniece?
– Tad, kad man jādara kaut kas praktisks ar bērniem, esmu tāda kā cāļu mamma. Man ir ļoti svarīgs katrs sīkums, kas ar bērniem notiek. Šobrīd ir luksusa periods, kad bērni sāk norādīt, ka viņiem tik liela uzmanība vairs nav vajadzīga. Bet gleznot, radīt mākslu, kad esmu mammas lomā, es īsti nevaru. Ļoti labi palīdz darbnīca, kur vari aizvērt durvis. Darbnīcā iznāk laukā pilnīgi cita manas personības daļa. Tur atļauju sev draiskoties, spēlēties, pati kļūstu par bērnu. Pēkšņi parādās tāds spēks, šķiet, ka nez kādas lietas varu sadarīt un rodas vēlēšanās eksperimentēt ar galējībām un nodarboties ar “huligānismu” glezniecībā.
– Dānijā jūs pazīst kā gleznotāju, bet Latvijā informācijas avoti piemin arī tekstilmākslinieces identitāti. Vai tekstilmākslinieces identitāte vēl ir aktuāla?
– Tieši šorīt par to domāju. Atcerējos, cik forši bija eksperimentēt ar jaunām tehnikām gobelēnā un zīda apgleznošanā. Tas viss bija ļoti patīkami. Man patīk tā ņemšanās ar rokām, bet īsti nevaru ieraudzīt, kur to visu šobrīd izmantot. Manuprāt, glezniecība un tekstils ir ārkārtīgi radniecīgas lietas, jo man ir svarīga krāsa. Tekstilā ir vajadzīgi kalni ar visādiem materiāliem, bet gleznošanā tas ir daudz lakoniskāk, askētiskāk. Tā kā dzīvē tik daudz esmu pārvākusies uz jaunām mājām, tad gleznošana ir palikusi galvenā. Bet pret tekstilu izjūtu lielu cieņu un labprāt mestos iekšā kādā projektā.
– Vai varat precizēt, kas ir radniecīgs šīm mākslas disciplīnām?
– Teiksim, gleznošanai ir audekls, kam ir tāda struktūriņa, un ir jauki, kad ej pāri ar krāsām. Gleznošanā ļoti būtiski ir tas, ka to var izdarīt daudz ātrāk, ekspresīvāk un vari mainīt krāsu laukumus. Tas ir ļoti simpātiski. Tekstilā, gobelēnā diezgan pagrūti kaut ko tur atārdīt vai pārgleznot, ja neesi ar kādu daļiņu apmierināts. Gleznojot ej cauri visiem līmeņiem. Tu tā kā visam seko līdzi, piedaloties visā kompozīcijā vienlaikus.
– Kādēļ pievērsāties glezniecībai pēc bakalaura grāda iegūšanas tekstilmākslā?
– Mani vienmēr fascinēja lielo formātu glezniecība. Akadēmijā bija ļoti forša pasniedzēju grupa – Indulis Zariņš un Aleksejs Naumovs. Ļoti atbalstoši un atvērti. Man bija jāsaglezno darbi, un tad viņi novērtēja, ka līmenis ir pietiekams. Indulis Zariņš vēl jautāja, vai gribu divus vai trīs gadus mācīties, teikdams – atceries to, ka nekas nav labāks kā studiju gadi, un vēl akadēmijā. Tieši sanāca būt Induļa Zariņa pēdējā kursā.
– Vai piekrītat apgalvojumiem, ka jūsu darbi izstaro klusumu un mieru?
– To visu laiku meklēju. Devos miera, klusuma un balansa meklējumos uz Indiju. Tas bija, pēc kā ilgojos. Izrādījās, ka neesmu vienīgā. Ir skolotāji, kuri paver durvis uz pasauli, kur ir miers, klusums un sevis atrašana. Pārliecinājos, ka ilgas ir pamatotas un neesmu viena tajā visā.
– Kādā ziņā neesat viena?
– Satiku daudzas balansa, klusuma, miera, harmonijas meklējošas dvēseles. Indija, protams, ir pilna ar sabraukušiem garīgo skolotāju meklētājiem no Eiropas. Likās, ka pārsvarā uz pasaules ir tādi cilvēki, bet tad, kad atgriezos atpakaļ, tad ātri aizmirsu to sajūtu. Ir grūti sabalansēt zināšanas ar to, kas mums jāizpilda sadzīvē. Tas ir tāds izaicinājums.
– Tātad glezniecība ir meklējumu atspoguļojums?
– Noteikti – jā. Tā ir manas dzīves kopija. Neesmu no runātājiem un daiļo teikumu vērpējiem. Savas izjūtas, emocijas izsaku glezniecībā, bet cilvēki uztver katrs citādi. Nav tā, ka skatītāji saskata kaut ko pretrunīgu manām izjūtām, bet es nemūžam neko tādu tur neesmu redzējusi. Tur nav kaut kādu negāciju, bet ir tādi parasti pozitīvi, labestīgi stāsti. Tas mani nomierina un priecē.
– Kā izveidojās sadarbība ar galeriju “Galerie Pi”?
– Ļoti lēns, garš process. Dabisks process. Tā sagadījās, ka, meklējot darbnīcas telpas, Dānijā satiku daudz jaunu cilvēku. Iepazinos ar radniecīgiem cilvēkiem – gleznotājiem, dzejniekiem, mūziķiem un performances meistariem. Izveidojās ļoti jauka kompānija, kas man ir jau gadus divdesmit blakus. Patiesībā caur draugiem tas viss izveidojās. Gāju uz atklāšanām. Sāku runāties ar galeristi, kura izrādīja interesi redzēt, ko es daru. Kad parādīju darbu fotogrāfijas, teica, ka varētu mēģināt izstādīties ar citiem kopā. Tā tas process aizsākās. Un tagad ir personālizstāde.
– Ko nozīmē aktīvi darboties divās mākslas telpās – Dānijā un Latvijā?
– Daudzus gadus biju spiesta gaidīt. Bija pauze saistībā ar to, ka biju viena ar diviem bērniem. Biju ļoti izslāpusi kaut ko profesionāli darīt. Vēlējos izstādīties. Iesāku te, Dānijā, kas tuvāk. Tīri praktiski bija prātīgāk pamēģināt. Man bija liels pārsteigums, kad “Den Frie” izstāžu zāle no tūkstošiem izvēlējās divus manus darbus. Tas iedeva pārliecību. Kļuvu drošāka.
Latvija vienmēr ir bijusi manā sirdī, bet distance un praktiskie nosacījumi atturēja mani aktīvi darīt, tomēr tikko jutu, ka tikšu galā ar uzdevumu, tā metos iekšā. Ilgojos pēc Latvijas un principā tā īsti neesmu aizbraukusi prom. Vienkārši tā dzīve ir iegrozījusies, ka man kādu laiku jābūt Dānijā.
– Kāds ir mākslinieka statuss šajās valstīs?
– Latvijā ir lielāka cieņa un dziļāka interese par mākslu. Dānijā arī dažkārt neklājas viegli. Mākslinieki ir mākslinieki tāpēc, ka viņi vienkārši ir mākslinieki. Viņi nevar būt kaut kas cits. Un paralēli viņi ir spiesti ko citu darīt, lai varētu gleznot. Tas ceļš nekur nav viegls.
– Kādas ir sarežģītības pakāpes?
– Pieņemsim, ka Dānijā ir lielāka cerība, ka darbus nopirks. Un Latvijā, ja esi labs mākslinieks, būs daudz labu atsauksmju. Varbūt Dānijā ir nedaudz cerīgāk. Tīri no praktiskās, ekonomiskās puses.
– Kāda ir mākslinieka cena brīvībai gleznot?
– Daži ir atvēruši savas tīrīšanas firmas šeit, Dānijā, lai varētu gleznot. Pati īsti nesaprotu, kā visus šos gadus esmu izdzīvojusi. Esmu arī par apkopēju strādājusi slimnīcā. Bet tai gadā neuzgleznoju nevienu gleznu. Taču, ja tev ir ģimene, tad esi spiesta darīt.
– Jums tagad ir izstāde Jūrmalas muzejā, ar ko šī izstāde ir īpaša?
– Izstādes nosaukums ir “Mājup”. Tā ir mana mīlestība pret Latviju. Manas ilgas. Un patiesībā man ir sajūta, ka garīgā veidā pietuvinu to brīdi, kad atgriezīšos dzimtenē. Svarīgi, protams, ka satikšu savējos izstādes atklāšanā, un arī tās laikā noteikti būs komunicēšana. Iekārtot izstādi man palīdzēja labi draugi – mākslinieki Māris Upzars un Anita Kalniņa –, kas arī kaut kādā ziņā pietuvina Latvijai. Tam, ka Latvijā ir jēgpilna darbošanās, ar tādu emocionālo lādiņu.
Izstādei Kopenhāgenā nosaukums ir “Lūgšana par brīvību”. Mēs visi šobrīd esam ietekmēti lielo pasaules notikumu iespaidā. Un es ārkārtīgi jūtu līdzi ukraiņiem. Darbi tika gleznoti kara laikā ar domām, vēlmēm, vēstījumu, ka mēs uzvarēsim. Tāds atgādinājums, kā ir justies, kad viss ir labi, kad ir miers un laime.
– Kas ir svarīgāks – dzīve vai māksla?
– Māksla ir dzīves sastāvdaļa. Dzīve ir pirmām kārtām. Dzīve – tas ir brīnums, kas iedvesmo uz mākslu. Tā ir dāvana. Mani bērni – tas ir tik svarīgs manas dzīves notikums. Ir jābūt tajā visā iekšā. To lietu nevar par zemu novērtēt.
