Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Pixabay.com

No ambiciozas pilsētnieces par dāmu, kurai kājās zābaki vai galošas: daudzas jaunas ģimenes uz laukiem pārcelties mudina kovids 3

Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Pamosties ar putnu dziesmām, uzcep olu, kuru izdējusi mājas vistiņa, izej pastaigā pa aprasojušo zāli. Tuvumā neviena cilvēka, cik vien tālu redzi – plašums un daba. Dzīve laukos izklausās pēc sapņa, kuru piepildīt vēlas ne viens vien pilsētnieks, kurš noguris no pilsētas burzmas.

LA
LA.LV
Ziņas
Deputāts atklāj, vai pēc 15. novembra vakcinētie iedzīvotāji varēs atgriezties normālā dzīvē 96
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Valdība ir nelokāma, ka 15.novembrī un attiecīgi 15.decembrī šis vakcinācijas pienākums stāsies spēkā,” brīdina ministrs 93
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Viņš noteikti nebija pelnījis to, ko viņš saņēma par savu viedokli.” Freimanis par Šimkus ierakstu un ņirgāšanos par pianistu 139
11 stundas
Lasīt citas ziņas
Pandēmija un tās izraisītais stress daudzām ģimenēm devis papildu motivāciju – ir laiks pārvākties!

Skaidrojam, kā tas ir: pārvērst šo sapni realitātē. Vai pilsētas vides maiņu pret lauku brīvību var saukt par tendenci, kas augs un attīstīsies?

 

CITI ŠOBRĪD LASA

“Pārcēlāmies uz dzīvi mežā, pie upes, piepildot sapni par mūžīgo “kempingu pie ugunskura”. Lai vienmēr būtu tā patīkamā sajūta, ka vari tepat aiz mājas pameklēt sēnes vai ogas. Vai vienkārši, bez pakošanās un ņemšanās, izlemt, ka šis ir lielisks vakars, lai sēdētu pie ugunskura un ar bērniem tumsā pētītu zvaigznes upes krastā. Nekādas plānošanas, ķēpāšanās – tīrs prieks būt dabā tad, kad gribas, nevis tad, kad var. Atver logu un elpo. Klausies putnu dziesmas četros jūlija rītā. Vēro miglu augustā,” tā par sava sapņa piepildījumu stāsta Karlīna Anna Rozenfelde, kura kopā ar ģimeni pirms trīs gadiem pārcēlās uz dzīvi Jelgavas novadā.

Karlīnai Annai Rozenfeldei nav jāmēro lieli attālumi, lai sēņotu – atgriežoties no darba, piemājas teritorijā iespējams atrast varenas bekas.
Foto: Karlīna Anna Rozenfelde

Iepriekš ģimene dzīvojusi Āgenskalnā. Karlīna uzskata, ka arvien vairāk ģimeņu izvēlas mainīt dzīvi pilsētā pret dzīvi laukos tādēļ, ka 21. gadsimta iespējas to atļauj arvien brīvāk: “Attālinātā darba iespējas, mūsdienu tehnoloģijas ir pavērušas durvis uz iespēju dzīvot cilvēkam tik piemērotajā vidē, nezaudējot peļņas iespējas.”

 

Senčiem pa pēdām

Pandēmija daudziem likusi pārstrukturēt ikdienas dzīvi un saprast, kas ir īstās vērtības. Ieva Anže ar vīru un divām meitiņām pēc vairāku gadu ilgas dzīves Rīgā šovasar pārvācās uz Gulbeni, kur viņi atjauno līdz šim neapdzīvotu ģimenes īpašumu.

Ieva saka, pandēmija gan neesot bijis galvenais iemesls šādam lēmumam, taču pamatīgs grūdiens gan: “Strauji tuvojās dzīvokļa īres termiņš, meklējām iespējas, ko darīt tālāk.

Zinājām, ka dzīvokli negribam, tāpēc sākām apsvērt domu par neapdzīvota ģimenes īpašuma pārvēršanu par savām mājām.

Pandēmija tam bija tikai lielāks spēriens. Tā lika apdomāt lietas un vērtības, kas mums ir svarīgas un kam ikdienas steigā neatlika laika.”

Arī Ieva uzskata, ka pārvākšanās uz laukiem kļūst par tendenci, kura ar laiku tikai attīstīsies: “Īpaši aktuāli tas ir jaunajām ģimenēm. Un ne tikai – daudzi jau tagad brīvdienās plēšas ārā no Rīgas, un tikai retais ar prieku svētdienas vakarā atgriežas. Mūsdienu pasaulei vajag nomierināties un tuvināties dabai. Latviešos tas ir iekodēts. Daba ļoti dziedē – visvairāk mūsu dvēseli.”

 

Ingas Purviņas ģimenes mājas pārvērtības.
Foto: Inga Purviņa

Inga Purviņa piecus gadus dzīvojusi Ventspilī, divpadsmit – Rīgā un sešus Lielbritānijā. Pēdējos divus gadus strādājusi Ventspils Augsto tehnoloģiju parkā, kur vadījusi Finanšu un pakalpojumu daļu, atbildot par finansēm, nekustamo īpašumu apsaimniekošanu un cilvēkresursu analītikas jomu.

Kā saka Inga – darbs ļoti atbildīgs, ar augstu stresa līmeni un divpa­dsmit stundu darba dienu: “Pirms tam Lielbritānijā strādāju par konsultanti personālvadības kompānijā. Gana ilgi esmu nodzīvojusi arī Rīgā, vadot katedru un pasniedzot lekcijas Biznesa augstskolā “Turība”. Esmu strādājusi “Rīgas satiksmē” un Jūrmalas domē, kur vadīju sabiedrisko attiecību un mārketinga nodaļu, paralēli strādāju par treneri un vadīju biznesa seminārus.”

No Lielbritānijas Inga un viņas ģimene atgriezās pēc trešā bērniņa piedzimšanas. Un nu dzīve laukos. Gada sākumā vīrs dabūjis jaunu darbu, kas nozīmēja braukāšanu no Ventspils uz laukiem: “Maija beigās, kad bērniem beidzās skola, pārvācāmies arī mēs. Darbā uzrakstīju atlūgumu.

Saskāros ar dažādiem viedokļiem, bet galvenā doma visos bija līdzīga – pandēmijas laikā pēc savas vēlēšanās aiziet no labi apmaksāta darba – pilnīgi nenormāla, dulla un prātu izkūkojusi.

Paretam kāds arī teica, ka esam malači, viss būs labi. Pēc dabas esmu gana spontāns cilvēks, bieži mani lēmumi kādam var likties dīvaini un nesaprotami, bet paši tuvākie gan pēdējā laikā vairs tikai nogroza galvu un neko nesaka.”

Inga ar vīru un bērniem pārvācās uz ģimenes īpašumu: “”Puķlauki” ir vectēva mājas, kur uzaudzis mans tētis. Mājas mūsu rīcībā nonāca pirms pieciem gadiem, kas daļēji arī bija iemesls, kādēļ palikām Latvijā. Tas laikam ir lielākais pārsteigums manā dzīvē, jo nekad netiku domājusi, ka “Puķlauki” kļūs par mūsu mājām. Un par to esmu pateicīga Dievam un tētim. Šai vietai ir īpaša aura, iespējams, ka tā raksturo manu dvēseles stāvokli un būtību. Saņēmām to vecas un nobružātas mājas veidolā, kas pamazām kļūst par kaut ko skaistu, par mūsu miera ostu.”

 

Iespēja veiksmīgāk kontrolēt budžetu

Jāņem vērā, ka pārvākšanās uz dzīvi laukos ir liels un nopietns solis, kas maina visu. Ieva Anže stāsta, ka joprojām ir daudz darba, atjaunojot mājas, – iesaistās arī vīra vecāku ģimene. Mainās attālumi, kas ikdienā jāmēro, lai aizbrauktu, piemēram, uz veikalu: “Jātiek uz lielāku pilsētu, veikalu, bērnudārzu, un ne visur ceļš ir asfaltēts, arī izklaides pasākumi tagad atrodas tālāk no mums. Bija jāmaina vismaz viena mašīna uz praktiskāku, ekonomiskāku. Tagad plānojam nomainīt arī otru.”

Karlīnas Annas bērni vecākus nereti pārsteidz ar jauniem mājdzīvniekiem.
Foto: Karlīna Anna Rozenfelde

Karlīna Anna uzsver, ka dzīve ārpus pilsētas piespiež vairāk plānot un rēķināt, bet tādā veidā ir iespējams arī ietaupīt: “Šobrīd nākas vairāk plānot tieši ēdienreizes, jo veikals vairs nav tepat ap stūri. Tas savukārt palīdz ietaupīt, jo katrs praktiskais solis tiek rūpīgi plānots, nerīkojamies spontāni.”

Tam piekrīt arī Ieva, sakot, ka lauku dzīve tiešām palīdz iemācīties ar naudu rīkoties saprātīgāk – gluži vienkārši apkārt nav to iespēju un veikalu, kādi ir Rīgā.

Daudz retāk tiek veikti impulsīvi pirkumi.” Kā galvenos ieguvumus, dzīvojot laukos, Ieva min mierīgu vidi, mieru prātā un sirdī, svaigu gaisu un plašumu: “Dzīvojam kalna galā, kur vienā pusē saule aust un otrā riet. Maģiska vieta. Latvietim jau patīk būt tā nostāk no citiem, bet ar domu, ka vienmēr visi ir sasniedzami, kad gribas izlīst no savas aliņas.”

Inga Purviņa uzsver, ka jaunajā dzīvesvietā ir ieguldīts milzīgs darbs: “Tas viss nebūtu iespējams, ja lielu daļu nedarītu mans vīrs Guntis. Viņš ir atbildīgs par mājas remontu, apkārtnes sakārtošanu, vecā staļļa pārbūvi utt. Mana vājība ir puķes – un atbilstoši mājas nosaukumam to šeit ir gana daudz. Rozes, peonijas, magnolijas un daudz citu burvīgu ziedu šeit pamazām rod mājvietu.

Atceros, ka tad, kad pirms trīs gadiem mācījos koučingu, kādā no treniņu sesijām kolēģiem teicu, ka redzu sevi lauku mājā, skatos pa virtuves logu, vēroju, kā zied magnolijas un lido taureņi.

Un tā ir laimes sajūta. Tad tas bija sapnis, jo mājai nebija ne jumta, ne iespējas tajā dzīvot – tagad tā ir īstenība. Ko lai saka, ir jābūt uzmanīgiem ar savām domām, vēlmēm, jo tās mēdz piepildīties.”

 

Grūtības būs

Sapnis “uz papīra” izklausās pasakains un skaists, bet realitātē, kā atzīst jaunās ģimenes, skaistumam līdzās pastāv arī grūtības un ne tik skaistais. Ieva kā galveno grūtību, ar kuru sākotnēji nākas saskarties pārceļoties, min to, ka ērtais dzīvoklis Rīgā tiek nomainīts uz remontējamu māju bez ērtībām.

Kādu laiku nākas dzīvot uz koferiem, jo uzreiz visu sakārtot nav iespējams: “Piemēram, būs jāplēš ārā grīda vai jātaisa kas cits. Mums palīdz tas, ka vīra vecāku ģimene mīt 500 metru attālumā no mūsu dzīvesvietas – varējām ieiet dušā, izmantot virtuvi.”

Lielās izmaiņas abus ar vīru iedrošinājušas ko mainīt arī karjeras ziņā: Ieva vienmēr vēlējusies savu keramikas darbnīcu, un nu viņai ir savs zīmols “A ceramics”. Ievas vīru savukārt vienmēr vilinājis mežs, un nu viņš var darboties šajā lauciņā.

Inga atceras, kā pārvākšanās uz laukiem kļuvusi pavisam reāla brīdī, kad viņa izņēmusi bērnus no skolas un bērnudārza: “Asaras nobira. Laikam tajā brīdī tā pa īstam sapratu, ka tās ir kaut kā beigas un kaut kā jauna sākums. Atgriežamies pie saknēm. Bērni ies skolā un bērnudārzā Ugālē. Jāsaka gan, šobrīd ir vairāk neatbildētu jautājumu kā atbildētu, un tā pa īstam pirmo reizi dzīvē man nav ne jausmas, kas būs tālāk. Vieglprātīgi, ne?! Un tomēr ļaujos, jo ticu.”

Kā Inga saka, nu viņa no ambiciozas pilsētas dāmas kļuvusi par dāmu, kurai kājās zābaki vai galošas: “Mums, izbijušiem pilsētniekiem, nu ir 200 vistas, divi Anglonūbijas āži, divi kaķi un plānā ir vēl vairāki dzīvnieki. Iespējams, ka taps kas līdzīgs minizoo. Nav vairs pilsētas stresa, bet ir lauku stress, jo, rudenim un ziemai nākot, jādomā – kā dzīvosim, tai skaitā, ko darīšu es. Ikdienas rēķinus neviens nav atcēlis.

Šobrīd esam uzsākuši ceļojumu, kuram īsti nav zināms galamērķis. Zinu vien to, ka esam mājās.

Bērniem ir plašums, ir kur skriet, braukt ar riteņiem, šovasar viņi ir baudījuši īstu vasaru.” Inga gan atzīst, ka ne viss ir tik skaisti un viegli, kā, iespējams, izskatās no malas: “Lai sāktu dzīvi laukos, ir vajadzīgs finansējums, milzīgas darba spējas, jo šeit brīvdienu nav. No rīta ir jāceļas agri, jo dzīvnieki prasa ēst, vakarā – tas pats, dzīvnieki ir jāpabaro, to nevar atstāt uz vēlāku laiku. Darba iespējas – nu, pagaidām neredzu.

Ar 200 vistām un olām ir par maz, lai izdzīvotu.

Man ir maģistra grāds organizāciju psiholoģijā, esmu koučs un komunikācijas trenere, bet šobrīd savas prasmes varu demonstrēt tikai lielām un mazām radībām mūsu sētā. Nav tā, ka gaidu brīnumu, esmu skatījusies apkārt, arī šeit pat novadā, taču pagaidām bez rezultāta. Tuvojoties rudenim, mani, protams, uztrauc ceļi. Atrodamies sešus kilometrus no Ugāles, un ir jābrauc pa grantētu ceļu – tas lielākoties ir bedrains fūru un lietavu dēļ, un, lai to izbrauktu, ir nepieciešams ne tikai kārtīgs tanks mašīnas izskatā, bet arī stipra nervu sistēma un veiklība lavierēt.”

Dzīve laukos ievieš savus sarežģījumus – reizi pa reizei jālūdz kaimiņu palīdzība, lai varētu nokļūt atpakaļ mājās.
Foto: Karlīna Anna Rozenfelde

Karlīna Anna skaidro, ka realitātē viss ir tieši tik skaisti, cik esam spējīgi izvērtēt savas vēlmes un iespējas, kā arī jaunās dzīves vietas potenciālu: “Ja lēmums tiks pieņemts emocionāli, pastāv iespēja atdurties pret pamatīgām lauku dzīves grūtībām. Mūsu ģimenei nav grūtību, ar kurām nebijām rēķinājušies un nebūtu plānojuši tikt galā. Noteikti iesaku konsultēties ar arhitektiem, inženieriem, vietējiem iedzīvotājiem, pirms lemt par konkrēto vietu. Aizbraukt uz plānoto zemesgabalu dažādos gadalaikos, vēlams – ekstrēmākajos.”

Karlīna stāsta, ka laukos jāmācās dibināt attiecības ar kaimiņiem, jo ir brīži, kad viņu balsts ir patiešām nepieciešams: “Ziemu pārlaidām labi, un arī tas bija aprēķināts – esam tādā Latvijas vietā, kur par sniegu jāsatraucas ārkārtīgi reti.

Neizbraucamu ceļa apstākļu gandrīz nekad nav, bet, ja sniega ir par daudz, tad laukos vienmēr ir risinājumi – kaimiņš ar traktoru vai motorzāģi, kad ceļam pēc vētras pārkritis koks.

Dibināt labas attiecības ar kaimiņiem laukos ir īpaši nozīmīgi.” Karlīna jau tagad izjūt to, ka pandēmijas laikā dzīve laukos ir mierīgāka un bērniem draudzīgāka: “Pandēmijas laiks lika strādāt no mājām, tādēļ atdūrāmies neplānotā situācijā: lai mazos nogādātu un atgādātu no bērnudārza, jānobrauc 60 kilometri dienā. Bija plānots, ka tētim / mammai darbs ir pilsētā un bērnus var izvadāt pa ceļam uz darbu, nevis braucot turp un atpakaļ divas reizes dienā.

Tādējādi pandēmijas dēļ nācās uzsākt mājmācību, samazinot savu produktīvo darba laiku aptuveni par vienu divām stundām dienā.

Lai vai kā, priekšroku joprojām dodam dzīvei laukos, jo laikā, kad bērniem pandēmijas dēļ nebija ļauts apmeklēt izglītības iestādes, bērnus izglītojām dažādās dzīvei derīgās prasmēs. Laukos to darīt ir daudz patīkamāk un praktiskāk.”

 

Neizkrist no aprites

Artas ģimenes miera osta: sapnis par lauku īpašumu beidzot piepildījies.
Foto: no Artas Kalniņas arhīva

Arta Kalniņa ar ģimeni lēmumu par pārcelšanos pieņēma kovida pirmā viļņa laikā – tas gan nav bijis galvenais iemesls, šis posms vienkārši sakritis ar to, kad meitiņas auga un pienāca īstais brīdis izlemt: “Sākotnēji bijām domājuši te dzīvot nedēļas nogalēs un vasaras mēnešos, bet, kad ievācāmies, vien pāris nedēļu laikā sapratu, ka vēlos dzīvot Suntažos un Rīgas dzīvokli iemainīt pret lauku viensētu un tās mieru.”

Sākumā draugi un radi esot bijuši neizpratnē – vai tiešām vajag pārcelties uz laukiem?

Un vēl ar diviem maziem bērniem! Kā ar visu varēs tikt galā? Un kā ar darbu, bērnudārzu? “Un lauku māja – nu gan būsiet piesieti un darbam galu neredzēt! Aptuveni šādi bija pirmie komentāri. Visticamāk, ka arī man būtu līdzīga reakcija par kādu citu, bet kopumā ar prieku varu teikt, ka esam kārtīgi ledlauži un stereotipu lauzēji par dzīvi laukos. Nav tik traki!

Šā brīža notikumi jauc un maina jebkādas robežas un ieradumus saistībā ar attālināto darbu, saimniekošanas menedžmentu, darbu plānošanu un izpildi.

Redzot, cik labi mēs iedzīvojamies, līdzcilvēki bija atzinīgi un izpalīdzīgi – ar entuziasmu palīdz dažādos darbos, talkās un, protams, ar prieku brauc ciemos te atpūsties, baudīt saulrietus, dabu un saldo miegu.”

Artas ģimenes miera osta: sapnis par lauku īpašumu beidzot piepildījies.
Foto: no Artas Kalniņas arhīva

Arta atceras, bijis brīdis, kad viņa jutusies kā izkritusi no aprites – viņa ir fotogrāfe, un pandēmijas dēļ kādu laiku fotogrāfu darbība bija vai nu ierobežota, vai liegta pilnībā: “Pirms tam biju pieprasīta fotogrāfe Rīgā. Kad atnācām te, ilgi nevarēju atrast auklīti, un mans darba apjoms krasi samazinājās, būtībā izkritu no aprites. Sākumā par to ļoti pārdzīvoju, taču ar laiku to centos pieņemt. Šobrīd, kad meitenes iet bērnudārzā un mazā meita arī ir paaugusies, jūtu, ka darba apjomi sāk atkal palielināties, un braucu pie klientiem ne tikai uz Rīgu, bet arī lēnām iekaroju uzticību Ogres novadā, par ko esmu ļoti, ļoti priecīga.”

Arta ir pārliecināta, ka jebkura jauna situācija prasa pielāgošanos un viss ir iespējams, ja vien ir vēlme: “Protams, ir jārēķinās ar dzīves vietas nosacījumiem, piemēram, attālumu līdz veikalam, tuvākajai slimnīcai vai degvielas uzpildes stacijām, kas liek papildus sekot līdzi degvielas daudzumam bākā, un vēl daudz un dažādu sadzīvisku situāciju, kuras nosaka nepieciešamību plānot un domāt uz priekšu.”

 

Vai var saukt par tendenci?

Ekonomģeogrāfs un kartogrāfs Jānis Turlajs uzskata, ka migrāciju uz laukiem jau var dēvēt par tendenci.

Viņaprāt, tas galvenokārt saistīts ar vispārējo labklājības pieaugumu, iespēju laukos nodrošināt zināmu komforta līmeni, tāpat pieaug iespējas attālinātam darbam un arī veselīgā dzīvesveida popularitāte.

Taču pamattendence joprojām ir nemainīga – iedzīvotāji, īpaši jaunatne, daudz lielākā skaitā pārceļas uz pilsētām vai to tuvāko apkārtni, nevis pretējā virzienā: “Izskaidrojums tam ir vienkāršs – laukos sevi realizēt, legāli maksājot nodokļus, nopelnot vismaz vidēja līmeņa atalgojumu, ir daudz mazākas iespējas nekā pilsētā. Tie pozitīvie piemēri, kas tiek aprakstīti presē, pamatā saistīti ar brīvdienu mājām laukos, kur saimnieki cenšas uzturēties iespējami bieži, īpaši vasarās, tomēr viņu pamatnodarbošanās saistīta ar darbu pilsētā, kur visbiežāk ir arī dzīvoklis.”

Turlajs uzsver – ar laukiem raksturīgo lauksaimniecisko ražošanu saistītu “jaunlaucinieku” piemēru tomēr ir ļoti maz.

Sociālantropologs Kārlis Lakševics norāda, ka pārcelšanās no pilsētas uz laukiem drīzāk ir tāda paralēla, taču vājāka tendence par lauku tukšošanās procesu: “Starp tiem, kas pārceļas, bieži vien ir cilvēki, kas vēlas dažādas alternatīvas – ir kritiski noskaņoti pret pārlieku patēriņu, vēlas vairāk darīt fizisku darbu un būt ar bērniem dabā u. tml.

Nereti cilvēki vienkārši atgriežas bērnības mājās vai manto vecāku vai vecvecāku īpašumus.

Ņemot vērā dominējošo ekonomisko sistēmu, bieži vien iepriekšminētajiem “alternatīvajiem” mērķiem rodas arī ēnas puses – lai uzturētu augstu dzīves kvalitāti, cilvēki sāk ražot nišas lauksaimniecības produktus, ko beigās patērē turīgie pilsētnieki, strādā attālināti, izmantojot infrastruktūru, kas patērē vairāk resursu nekā pilsētā, vai regulāri ar automašīnu mēro garus ceļa posmus.”

Lakševics skaidro, ka pandēmijas laikā interese par dzīvi laukos tik tiešām ir palielinājusies, jo dzīve pilsētā ļoti mainījusies: “Augstās saslimstības laikā pilsētas priekšrocības bija ierobežotas, līdz ar to tie, kas strādā attālināti, vairs nebija pilsētai piesaistīti. Turklāt no vīrusa vieglāk ir izvairīties, dzīvojot savrupi, un vairāki pakalpojumi, kurus laukos ir grūtāk sasniegt, kļuva pieejami attālināti.”

Tomēr jāņem vērā arī mīnusi: “Latvijas reģionos stabils un ātrs interneta pieslēgums ir izaicinājums, un ne vienam vien radās problēmas attālināto sanāksmju laikā.

Ir redzams arī tas, ka privileģētākās ģimenes visā pasaulē uz laukiem, savām brīvdienu mājām pārcēlās tikai uz ierobežotu laiku.

Kopumā gan attālinātā darba izplatīšanās kombinācijā ar pastiprinātu reģionālo interneta infrastruktūras izbūvi paver jaunas iespējas dzīvošanai laukos, kas ir mazāk atkarīgs no lauksaimniecības.”

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece reģionālās attīstības jautājumos Ivita Peipiņa un padomniece attīstības jautājumos Sniedze Sproģe uzsver, ka šo nevar saukt par izteiktu tendenci – tas drīzāk ir procesa sākums, kad atsevišķas ģimenes izlemj par labu pilsētas nomaiņai uz lauku dzīvi: “Vairāk gan varētu runāt par iekšējo migrāciju starp pilsētām, lai gan nereti priekšroka tiešām tiek dota mazpilsētām.

Izteiktāk šis process ir vērojams tieši kovida pandēmijas laikā, kad attālinātās strādāšanas dēļ daļai iedzīvotāju zuda nepieciešamība ikdienā atrasties darbavietā lielpilsētā.

Aktīvāks šis process būtu, ja iedzīvotājiem būtu pieejams dzīvojamā fonda atbalsts no valsts puses, proti, pieejami īres dzīvokļi pašvaldībās, ko īrēt uz laiku, kamēr tiek paši pie sava mājokļa. Tāpat būtu vēlams, ka bankas aktīvāk izsniegtu hipotekāros aizdevumus dzīvesvietas iegādei attālākos novados.”

Peipiņa un Sproģe skaidro, ka šāda migrācija ir būtiska ne tikai pašvaldībām, bet arī valsts attīstībai kopumā, lai tiktu veicināta vienmērīga apdzīvotība: “Latvija ir starp tām retajām Eiropas valstīm, kur aptuveni trešā daļa iedzīvotāju mīt galvaspilsētā, trešā daļa ap galvaspilsētu un pārējie iedzīvotāji – pārējā valsts teritorijā. Šis ir arī valsts drošības jautājums, turklāt migrācija prom no laukiem draud ar kultūrvēsturiskās ainavas, kultūrtelpas, savas nācijas pašapziņas, patriotisma un ticības zaudēšanu savai valstij.”

SAISTĪTIE RAKSTI

Latvijas Pašvaldību savienības pārstāves ir pārliecinātas, ka mazpilsētām šie cilvēki, kuri ir pārcēlušies uz dzīvi no lielpilsētas, ir liela vērtība, jo, šiem cilvēkiem iesaistoties vietējās aktivitātēs, vietējā sabiedrība tikai iegūst: “Tomēr nereti gados jaunie cilvēki, pārceļoties uz mazpilsētām, sastopas ar atturīgu attieksmi no vietējās kopienas – viņus nepieņem, jo ir jaunpienācēji. Šis ir uzdevums, kas mums visiem jārisina – jāveido iekļaujoša vide arī šajā ziņā.”

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
Deputāts atklāj, vai pēc 15. novembra vakcinētie iedzīvotāji varēs atgriezties normālā dzīvē 96
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Valdība ir nelokāma, ka 15.novembrī un attiecīgi 15.decembrī šis vakcinācijas pienākums stāsies spēkā,” brīdina ministrs 93
8 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Viņš noteikti nebija pelnījis to, ko viņš saņēma par savu viedokli.” Freimanis par Šimkus ierakstu un ņirgāšanos par pianistu 139
11 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Latvijas ļaudis ir aizkaitināti, saniknoti un dusmīgi par varas sastrādāto cīņā ar pandēmiju. Egila Līcīša feļetons 155
20 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. 95 gadus vecās karalienes Elizabetes II pienākumus pārņēmis mazdēls princis Viljams un viņa sieva Keita Midltone 33
1 diena
Lasīt citas ziņas
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
“Esmu sarūgtināts,” Pavļuts komentē ārstu lēmumu prasīt viņa demisiju 88
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Valdība ir nelokāma, ka 15.novembrī un attiecīgi 15.decembrī šis vakcinācijas pienākums stāsies spēkā,” brīdina ministrs 93
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Olimpiskais čempions Melbārdis oficiāli paziņo par karjeras beigām 2
5 stundas
IP
Ilze Pētersone
Stāsti
“Cienīsim arī Latvijas krievu latviešu valodas prasmi un nepāriesim sarunā uz krievu valodu!” aicina Mūrniece
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
PVO: Pandēmija ne tuvu nav beigusies 5
22:27
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
“Esmu sarūgtināts,” Pavļuts komentē ārstu lēmumu prasīt viņa demisiju 88
22:00
LL
Lilija Limane
Stāsti
Ludzas apriņķa Kārsavas pagasta Novoselki sādžā konstatēta liellopu plaušu sērga 3
21:55
LE
LETA
Ziņas
Latvijas ārstu biedrība pieprasa Pavļuta demisiju 99
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
VM jau piektdien plāno valdībai iesniegt pieprasījumu mobilizācijas izsludināšanai 93
10 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Viņš noteikti nebija pelnījis to, ko viņš saņēma par savu viedokli.” Freimanis par Šimkus ierakstu un ņirgāšanos par pianistu 139
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Lai iekļūtu ārstniecības iestādē, ikvienam būs jāveic Covid-19 “ātrais tests”. Cik ilgi būs šāda kārtība? 53
11 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Brokoļu un siera pīrāgs: ļoti gardi!
11 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Stāsti
“Ārā latviešus!” Zemākais punkts Latvijas un Polijas attiecībās 2
5 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“To, ka esmu gejs, apzinājos jau pusaudžu vecumā…”: Rinkēvičs atceras savu publisko “iznākšanu no skapja” 87
14 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Deputāts atklāj, vai pēc 15. novembra vakcinētie iedzīvotāji varēs atgriezties normālā dzīvē 96
13 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Prognozē drūmu iznākumu Zaļajam kursam lauksaimniecībā 10
6 stundas
LB
Latvijas Bizness
Ziņas
“Dobeles dzirnavnieks” stiprina pozīcijas un paraksta līgumu ar lietuviešiem
5 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Ainavu dārzniece: tieši tagad ir īstais laiks stādīt sīpolpuķes
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesības tomēr nodos Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam 11
9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Harijs un Megana Mārkla uzzinot par karalienes veselības stāvokli, Ziemassvētkus plāno svinēt Lielbritānijā 24
12 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
Tiesa attaisno apsūdzētos Varakļānu pacēlāja lietā, kad gāja bojā nepilnus divus gadus vecais Kristaps 14
13 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ģirģens: Latvijā ir haoss – paskatās, kas notiek “Twitter” un tad domā, ko darīt 24
14 stundas
VB
Valdis Bērziņš
Ziņas
Vīruss pārņem Austrumeiropu: reģionā atklāta aptuveni piektā daļa no Covid-19 gadījumiem pasaulē 33
18 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Latvijas ļaudis ir aizkaitināti, saniknoti un dusmīgi par varas sastrādāto cīņā ar pandēmiju. Egila Līcīša feļetons 155
20 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Vai tiešām bija jānonāk līdz 3000 gadījumiem dienā, lai sāktu domāt?” Rajevskis komentē pašreizējo kovid situāciju Latvijā 103
1 diena
IE
Ināra Egle
Ziņas
Latvija pirmajā vietā? Katastrofālā situācija valstī neliek pārskatīt partijas pozīciju 56
16 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ulberte: Skaistumkopšanas pakalpojumi aizies ēnu ekonomikā 58
20 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Sātīgie biezpiena plācenīši ar dārzeņiem
1 diena
Inita Šteinberga
Ziņas
Lai nākamgad āboli būtu bez tārpiem un plūmes nepūtu, jāsāk rosīties jau tagad
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Hosams Abu Meri mājsēdes laikā spiests apgūt jaunas prasmes: sievai atteikt nevar! 60
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Bļoda ar ūdeni, kvadrāts ar apli, nosvītrots trīsstūris: ko nozīmē daudzie simboli uz apģērbu etiķetēm? 1
12 stundas