Foto-Karīna Miezāja

– Saspīlējuma palielināšanās ar Krieviju, abpusējās ekonomiskās sankcijas ir skārušas arī Latviju, īpaši tranzīta un pārtikas pārstrādes jomas. Bet vienlaikus rodas jaunas iespējas, ko sniedz militārās infrastruktūras attīstība – karabāzes, Lielvārdes lidlauks, Liepājas militārā osta, militārā loģistika. Latvijai ir vēl citas priekšrocības – labas komunikācijas, ātrs internets, zinoši informātiķi un kiberkara speciālisti. Šajā jomā esam virs Eiropas vidējā līmeņa, ne jau velti tepat blakus Igaunijā atrodas NATO Kiberdrošības centrs.

Uzskatu arī, ka mēs joprojām neapzināmies kultūras ekonomisko potenciālu. Māksla Eiropā tiek vērtēta krietni augstāk, nekā vidusmēra cilvēks Latvijā to apzinās, šajā ziņā esam diezgan provinciāli. 1997. gadā uzceltais Gugenheima muzejs Bilbao pilsētā Spānijā dažos gados atdzīvināja veselu depresīvu reģionu. Pirmie pozitīvie piemēri beidzot parādās arī pie mums – Rēzeknes, Cēsu un Liepājas koncertzāles, Nacionālā bibliotēka Rīgā, Marka Rotko centrs Daugavpilī. Turklāt kultūras pienesums tautsaimniecībai jau nav tikai tūristi, kuri ierodas apmeklēt muzejus vai koncertzāles. Radoša vide jau pati par sevi motivē iegūt labāku izglītību, veicina abstrakto, inovatīvo domāšanu, spēju sintezēt, radīt jaunas idejas daudz vairāk, nekā to pieņemts uzskatīt. Agrāk vai vēlāk tas atspoguļojas arī saimnieciskos panākumos.

– Bet cilvēku, kuri varētu baudīt mākslu, Latvijā kļūst aizvien mazāk. Jaunatne aizbrauc, lauki un mazpilsētas kļūst aizvien klusāki. Dārgāka kļūst valsts infrastruktūras uzturēšana, izskan šaubas par pensiju sistēmas dzīvotspēju.

– Problēma ir nevis iedzīvotāju skaitā un pat ne to blīvumā, bet gan sabiedrības vecuma struktūrā, proti, tā kopumā noveco. Pasaulē daudzās sekmīgās valstīs ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Latvijā – Igaunijā, Luksemburgā, Islandē. Reti apdzīvotas ir bagātās Kanāda un Austrālija. Iespējams, arī Latvijā var pienākt laiki, ka gandrīz visi cilvēki dzīvos Rīgā un kādos desmit reģionālajos centros. Pārējo teritoriju aizņems lauki un meži, mūsu “zaļais zelts”. Vai tādēļ ies bojā latviešu tauta? Protams, ne!

– Līdzīgas problēmas vērojamas daudzviet Eiropā, Vācijas sabiedrība noveco vēl straujāk. Daži vācu ekonomisti apsveica bēgļu ierašanos – tas būšot lielisks stimuls ekonomikai, darbarokas, lielāks patēriņš…

– Viņiem var piekrist, bet tas ir īslaicīgs risinājums. Saprotams, iebraucējiem vajadzēs jaunus mājokļus, mēbeles, sadzīves tehniku. Tas viss veicinās patēriņu, jautājums tikai, vai iegūtais impulss būs ilglaicīgs, vai to izdosies “pārķert” citām, jau nopietnākām jomām – autobūvei, mašīnbūvei, ķīmijai.

Cita problēma – kā masveidīga bēgļu ierašanās ietekmēs sabiedrību ilgtermiņā, tās sociālo un kultūras vidi? Savulaik Romas impērija sabruka gan tāpēc, ka kavējās savlaicīgi reformēties, gan ārējā spiediena dēļ, proti, tā nespēja pretoties barbaru cilšu ienākšanai. Kaut kas līdzīgs vērojams arī šodienas Eiropā.

– Aizvien skaļāk skan balsis, ka eiro neesot piemērots visām eirozonas valstīm. Citām tas esot par stipru kā Grieķijai vai Portugālei, savukārt citām par vāju – Vācijai, Austrijai, Nīderlandei. Vai eiro ir nākotne?

– Tad jau jājautā – vai nākotne ir Eiropas Savienībai? Patlaban tā vairāk līdzinās valstu konfederācijai. Bet vēsture māca, ka konfederācijas ilgtermiņā nav dzīvotspējīgi veidojumi. Eiropai ir divi tālākās attīstības ceļi, divas iespējas. Pirmā – veidoties par federālu impēriju ar stipru centru, ar kopīgu ārpolitiku un aizsardzību. Tās ārpolitika vismaz daļēji jau tiek koordinēta, tāpat izskanējušas idejas par kopīgas Eiropas armijas izveidi. Ja tas notiks, tad NATO vairs nebūs atsevišķas valstis, bet gan vienota Eiropas armija. Cits integrācijas piemērs – par bankrotējušu banku noguldītājiem jau atbild nevis Latvijas, bet gan Eiropas institūcijas. Manuprāt, mums lēnām, bet neatlaidīgi, saglabājot savu nacionālo identitāti, būtu jāvirzās tieši federālas Eiropas virzienā.

Pastāv arī otra iespēja – Eiropas valstis noslēdzas savos nacionālajos “dārziņos”. Tas nav nemaz tik nereāli, par to liecina augošais eiroskepticisms. Šāda Eiropa nav dzīvotspējīga, tai blakus ir pārāk daudz izaicinājumu – bēgļi, terorisms, Krievijas un citi draudi. Bet likmes ir pārāk augstas, vienotās Eiropas projekta izjukšana var izraisīt jaunu pasaules karu, un vaininiece atkal būs pati Eiropa – gan izjukusī savienība un tās iekšējo pretrunu saasināšanās, gan Krievija, gan citu reģionālo konfliktu eskalācija.

– Lielbritānijas iedzīvotāju vairākums nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Ko tas nozīmē Eiropai un Latvijai?

– Tas ir spēcīgs signāls Eiropas Savienībai – ei, mosties, daiļava! Pasaule ir mainījusies, pēdējais laiks sākt mainīties pašai. Jānoslēdz septiņdesmit gadus ilgušais pēckara laikmets – tas, lielā mērā pateicoties tieši Eiropas projektam, sevi klusi, mierīgi un laimīgi ir izdzīvojis. Tagad jāsākas kaut kam pavisam jaunam. Nozīmīguma ziņā es to salīdzinātu ar Reformāciju un Apgaismības laikmetu, kas abi ievadīja tālāko Industriālo revolūciju. Eiropā un it īpaši Latvijā jāatgriežas pie jautājumiem par cilvēka, ģimenes un sabiedrības vērtībām, bet politikā – pie ideoloģijas. Šobrīd valstī nav ideoloģijas, tā aizstāta ar ļenganu, kašķīgu konjunktūras politikānismu. Mums vienmēr jāatceras, ka civilizācija sākas ar vērtībām, tā attīstās ar filozofiju, bet dzīvo ar ideoloģiju, kultūru un politiku.