“Raganu veseris” un citi pamudinājumi 21
Kristietiskās māņticības iespaidā, sākot ar 15. gadsimta beigām, Eiropā plaši sāka izplatīties priekšstati par to, ka daudzi iedzīvotāji noslēguši vienošanos ar “nešķīsto raganu spēkiem”, un inkvizīcijas kompetencē nonāca tā dēvētās raganu prāvas. Kopš 1451. gada ar pāvesta Nikolaja I rīkojumu inkvizīcijas kompetencē nodeva arī ebreju jautājumu, kas, kā par to varēs pārliecināties turpmāk, saistībā ar inkvizīciju ir viens no svarīgākajiem.
Īpašs dokuments ir tā dēvētais “Raganu veseris” (latīņu Malleus Maleficarum; vācu Hexenhammer) – traktāts par demonoloģiju un metodēm, kādas jālieto, vajājot raganas. To 1486. gadā Vācijā uzrakstījis dominikāņu inkvizitors Henrihs Kramers. Latīņu vārds malefica, kas šeit tulkots kā “ragana”, ir viduslaikos ļoti plaši lietots termins, ar ko apzīmēja tieši ļaunu būrēju, kas, Sātana sakūdīta, kaitē cilvēkiem. Savukārt radnieciskais termins maleficium nozīmē noziegumu, ļaundarību, īpaši tādu, kas saistīta ar buršanu. Kopumā tas tātad uzsver tieši sievišķo buršanas būtību.
“Raganu vesera” pamatuzdevums bija sistemātiski atspēkot un apkarot jebkādus uzskatus par to, ka nepastāv nekādas raganu buršanas, un totāli diskreditēt visas tās personas, kuras par to paudušas šaubas. Traktāts bija arī paredzēts kā mācību līdzeklis, ar kura palīdzību apmācīt jaunos “speciālistus” apgūt paņēmienus, kā atklāt raganas, kā un kādas procedūras jāveic, lai pierādītu viņu vainu, un tamlīdzīgi.
Traktāta pirmajā daļā apspriests nepieciešamais atbildīgo amatpersonu ārkārtīgi augstais apzinīgums attiecībā pret buršanas nelietīgumu, kas jāsaprot kā atteikšanās no pakļaušanās katoļticībai, uzticību Sātanam, kas izpaužas nekristītu bērnu upurēšanā viņam, kā arī dzimumattiecībās ar sinkubu vai sukubu. Otrajā daļā savukārt noteikti trīs raganu un būrēju ļaundarību tipi, kā arī pretdarbības līdzekļi katram no tiem. Bet trešo daļu veido formālie noteikumi tiesas izmeklēšanas ierosināšanai pret raganu, tās sodīšanas un sprieduma pasludināšanas pamatojumi.
“Raganu vesera” īpašo vietu daudzo citu līdzīgu grāmatu saimē noteica vairāki iemesli. Vispirms tā bija autora Šprengera sholastiskā autoritāte un neparasti detalizēti izstrādātā buršanā apsūdzēto tiesvedības procedūra, kas “gan garīgos, gan laicīgos tiesnešus apbruņoja ar gataviem izmeklēšanas, spīdzināšanas un sprieduma pasludināšanas paņēmieniem”. Līdztekus visam vēl bija arī pāvesta Inocenta VII bulla Summis desiderantes affectibus, kas ieslēdza absolūtu labvēlības zaļo gaismu inkvizīcijas darbībai. Šī bulla bija uzrakstīta tieši saistībā ar traktātu “Raganu veseris” un iekļauta izdevumā kā priekšvārds.
Saistībā ar inkvizīciju un vispār kristiešu piekopto citādi domājošo vajāšanu būtisks dokuments ir arī katoļu pāvesta Klementa IV jau 1267. gadā izdotā bulla Turbato corde, kurā oficiāli noformētas apsūdzības pret ebrejiem par to, ka viņi novilina no patiesības ceļa kristiešus, par ko pakļaujami inkvizīcijas tiesai. Bet šīs parādības vēsturiskais fons bija tāds, ka, aizņemti cīņās pret albiģiešiem, katoļu inkvizitori sākotnēji lika mierā ebrejus, aprobežojoties tikai ar fragmentāriem ebreju grāmatu, kuras klasificēja kā ķecerīgas, autodafē jeb sadedzināšanas aktiem. Savukārt pēc tam, kad ar inkvizīcijas spēkiem bija ievērojami samazinājies albiģiešu skaits, sākās konkrēti to ebreju vajāšana, kuri bija ļāvušies kristīties, bet vēlāk atteikušies no kristietības. Tūlīt pēc bullas Turbato corde pāvests sāka nozīmēt īpašus inkvizitorus tieši darbam ar ķecerīgajiem ebreju kristiešiem, kuri kaismīgi metās viņus vajāt, tiesāt un dedzināt sārtos.
