Kādā vecumā sākt bērnu vest uz dejām + 11 iemesli, lai dejotu 1
Kādā vecumā sākt
Sešu gadu vecumā izšķiras, vai bērns turpmākajā dzīvē interesēsies par tautas kultūru. Ja vecāki līdz šim brīdim ar to neiepazīstina, visticamāk, pieaugot tā būs samērā vienaldzīga. Viens no veidiem, kā radīt mīlestību pret dzimto zemi un tautas kultūras mantojumu, ir iesaistīt bērnu latviešu tautas deju nodarbībās, skaidro horeogrāfs un pedagogs Jānis Marcinkevičs.
Līdz sešu gadu vecumam vecākiem ir iespēja bērnā ielikt noturīgus pamatus, lai turpmākajā dzīvē viņš aizrautos ar kādu mākslas vai sporta veidu. Ja sagādā iespēju dejot, dziedāt, zīmēt vai citādi izpausties un viņš atrod nodarbi, kas ļoti iet pie sirds, visticamāk, tajā paliks uz visu mūžu. Ja tas nenotiek, visdrīzāk, turpmākajā dzīvē viņam spēcīga, noturīga interese par kādu mākslas veidu neradīsies. Tādēļ jau pirmsskolas vecumā bērnu vēlams vest uz dažādiem interešu pulciņiem. “Nevajag gan pārslogot ar pārlieku daudzām aktivitātēm vienlaikus. Sākumā vienu, bet, ja neiepatīkas, var ko citu,” piemetina Jānis Marcinkevičs.
Nodarbe, ko noteikti būtu vērts izmēģināt, ir tautas dejas!
Tautas deju ansamblī Dzirkstelīte uzņem no trīs gadu vecuma, kad bērns sāk apzināties sevi kā personību, tiecas pēc vienaudžu sabiedrības, grib iesaistīties rotaļās. Viņam vairs nepietiek tikai ar mammu un tēti, dažiem tuvākajiem cilvēkiem. Atsevišķos gadījumos dejotāju rindās pieņem arī dažus mēnešus jaunākus mazuļus, rūpīgi izvērtējot, vai fiziski un emocionāli ir tam gana nobrieduši. “Jaunākajam bija divarpus gadi. Tomēr nevajag speciāli steidzināt notikumus! Lai mazais līdz trīs gadiem mierīgi izbauda bezrūpīgu bērnību,” iesaka Jānis Marcinkevičs.
Viss sākas ar rotaļām. Ķipari pedagoga vadībā, dziedot tautas dziesmas, izspēlē dažādus sižetus. Daudzos deju kolektīvos izmanto maskas un kostīmus, lai bērniem interesantāk. Sižeti bērnam rada izpratni par dažādām lietām, māca, kāda rīcība ir laba un kāda – peļama. Tie bagātina bērna emocionālo pasauli, attīsta empātiju jeb spēju iejusties citu ādā. “Rotaļa apvieno vairākus kultūras elementus: dziedāšanu, dejošanu un teātra spēlēšanu,” piemetina pedagogs.
Tautas deju ansamblī Dzirkstelīte ir vairākas grupas, kur bērni sadalīti pēc vecuma. Tā kā vieni izstiepjas augumā ātrāk, citi – lēnāk, reizēm garākos ieliek pie vecākiem bērniem. “Katru gadījumu izvērtējam atsevišķi, jo jāvērtē arī citi faktori. Ne visi ir gatavi grūtāka repertuāra apguvei. Taču ir bērni, kuri ir ļoti perspektīvi un ne tikai auguma, bet arī intelektuālajā ziņā pārauguši savu vecumu. Viņiem pie vienaudžiem ir garlaicīgi, tādēļ pārcelt augstāk ir labākais risinājums.”
Dzirkstelītē un dažos citos bērnu tautas deju ansambļos audzēkņi apgūst arī klasiskā baleta pamatus. “Mazajiem bērniem tas, protams, vairāk ir iepazīšanās līmenī, bet vecākie mācās gandrīz to pašu, ko baleta studiju audzēkņi. Varbūt ne tik augstā tehniskā sniegumā, bet tuvu tam. Ļoti spēcīgi klasiskā baleta pamati tiek ielikti mūsu jauniešu tautas deju ansamblī Liesma, kur uzņem no 16 gadu vecuma. Tas nepieciešams, lai attīstītu audzēkņu fiziskās dotības un tautas dejas būtu skatuviskas, baudāmas,” skaidro Jānis Marcinkevičs.
Kas jāiegulda vecākiem
Dzirkstelītes audzēkņiem nodarbības notiek divreiz nedēļā darba dienu vakaros. Jārēķinās, ka kādam bērns būs regulāri uz tām jāved. “Vecāki bieži kooperējas. Kādudien no skolas vai bērnudārza vairākus mazos atved viens vecāks, kādudien – cits,” stāsta pedagogs. Mācību maksa Dzirkstelītē ir 30 eiro mēnesī. Citos ansambļos tā nedaudz atšķiras. Katrā kolektīvā ir savi noteikumi, bet Dzirkstelītes audzēkņiem ir vienoti nodarbību formas tērpi. “Tas, ka visi ģērbjas vienādi, veicina komunikāciju bērnu starpā. Nav noslēpums, ka, piemēram, skolās, kur vienotas formas nav, bērnus, kuriem ir pieticīgs apģērbs, izstumj. Mēs no tā esam veiksmīgi izvairījušies,” skaidro pedagogs.
Puiši velk melnus šortus un baltu T-kreklu, savukārt meitenes – melnus svārkus un tādas pašas krāsas triko, mati jāieveido glītā copītē, lai netraucē un zēni nevar aiz bizēm raustīt. Visiem ir baltas īsās zeķes un mīkstās deju čībiņas. Formas tērps vecākiem jāiegādājas pašiem.
“Tautas tērps, ar ko uzstāties priekšnesumos, gan nav jāpērk, jo mums ar tiem ir pilna noliktava, visiem varam nodrošināt. Vecākiem jāiegādājas tikai detaļas: balta blūze, saktiņa, vilnas zeķes ar valnīti un pastalas,” stāsta Jānis Marcinkevičs.
Dzirkstelītē uzņem bērnus līdz 12 gadu vecumam. Konkursa nav. Ikvienam tiek dota iespēja sevi pierādīt. Sākot no 13 gadu vecuma, var pieteikties studijā Dzirkstis, kas ir pārejas kolektīvs ceļā uz jauniešu tautas deju ansambli Liesma. Vidējā paaudze var izpausties kolektīvā Oglīte. „Kā rāda nosaukumi, visi kopā veidojam ļoti ugunīgu saimi,” puspajokam, pusnopietni bilst Jānis Marcinkevičs. Atliek tikai pieteikties un iespējama izaugsme visa mūža garumā!
36,6°C konsultants JĀNIS MARCINKEVIČS, horeogrāfs un Deju svētku virsvadītājs, bērnu tautas deju ansambļa Dzirkstelīte mākslinieciskais vadītājs.
Pieredze. Cik gadus dejo? Visus!
„Ģimenē visi četri esam ļoti aizrāvušies ar latviešu tautas dejām, jo tā ir unikāla nodarbe, kas palīdz attīstīt pilnīgi visu, kas nepieciešamas harmoniskai personībai, proti, radošais, fiziskais, intelektuālais un emocionālais,” stāsta Ilze Šūmane. Pārējie dancotāji ir viņas dzīvesbiedrs Andis un meitas Ance (7 gadi) un Ieva (4 gadi).
Kā tas sākās?
Interese par latviešu tautas kultūru man ir no agras bērnības, jo arī vecāki savulaik dejoja tautas dejas, spēlēja teātri. Kad gāju pamatskolā, dziedāju folkloras kopā, bet vecākā māsa jau labu laiku dejoja. Redzēju, cik viņai ir interesanti – pasākumi, koncerti, izbraucieni. Atceros, kā māsa ar kolektīvu divreiz devās uz Krieviju. Tas šķita tik iespaidīgi! Tolaik Aizkrauklē darbu uzsāka deju skolotāja Una Stakle, dibinot jauniešu tautas deju kolektīvu Pēda, un mēs ar draudzeni pieteicāmies. Tā jau divdesmit sešus gadus šajā kolektīvā dejoju. Tautas dejas ir ievilkušas tik ļoti, ka kļuvušas par neatņemamu dzīves sastāvdaļu gluži kā ēšana, gulēšana un iešana uz darbu. Vēlāk uz Pēdu atvilināju arī dzīvesbiedru, kurš tad dejoja citā kolektīvā.
Kas tautas dejās ir tik īpašs?
Man dejošana ir atpūta un relaksācija. Esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja Rīgas Teikas vidusskolā un lektore Latvijas Universitātē – darbs prasa lielu atbildību, tādēļ priecājos, ka dejojot varu atbrīvot prātu. Mēģinājumos ir diezgan liela fiziskā slodze, nejūtu nepieciešamību papildus apmeklēt sporta klubu.
Bieži piedalāmies dažādos festivālos ārzemēs. Tas ļauj iepazīt citas kultūras, redzēt citas valstis, uzlabot svešvalodu zināšanas. Gatavojoties lielajiem koncertiem un pasākumiem, var realizēt dažādas radošas idejas. Gandarījums, ja izdodas. Deju kolektīvs ir vēl viena ģimene ar kopīgiem priekiem un rūpēm, draugiem un dažādiem atpūtas pasākumiem. Pa šiem gadiem esmu iepazinusies ar tik daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem. Tas bagātina.
Kā meitas sāka dejot?
Viņas pašas izvēlējās tautas dejas, nekas netika uzspiests. Vecākā meita Ance sāka trīs gadu vecumā, Ievai vēl nebija trīs. Viņas dejo bērnu kolektīvā Teiksmiņa.
Pērn abas piedalījās Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Ievu Domu laukumā intervēja žurnāliste. Pēc tam epizodi rādīja televīzijā un tā ļoti daudzus sirsnīgi aizkustināja. Saruna bija šāda: „Cik tev gadu? Trīs. Cik gadus tu dejo? Visus!” Tā arī ir! Ne gluži pirmajā dienā pēc dzemdībām, bet, tikko atsāku dejot, arī Ievu ņēmu līdzi uz mēģinājumiem. Kādā brīdī viņa sāka mūsu kustības atdarināt.
Vecākā meita Ance pati trīs gadu vecumā paziņoja, ka grib dejot. Rūpīgi izraudzījāmies kolektīvu un sākām vest uz nodarbībām. Nepilnu trīs gadu vecumā Ieva sekoja māsas paraugam. Viņa jau agrāk mājās atdarināja Anci, kad viņa spoguļa priekšā dejoja.
Ance sākumā gāja ar prieku, bet aptuveni pēc mēneša, kad ieradāmies uz mēģinājumu, pēkšņi atteicās ģērbties. Neko kopīgu ar tautas dejām viņa vairs negribot. Tā kā meita pati bija paudusi vēlmi dancot, mums tas šķita dīvaini. It kā patīk, it kā grib, bet, kad jāiet uz mēģinājumu – neparko! Nolēmām ar roku uzreiz neatmest. Neko neuzspiedām, taču uz mēģinājumiem gājām. Vienreiz tikai iegājām ģērbtuvē, taču mēģinājumu tērpu viņa nevilka. Nākamajā reizē apģērbās, taču zālē negāja. Trešajā jau iegāja, taču sēdēja maliņā. Bet ceturtajā jau gāja un dejoja – viss atgriezās normālās sliedēs. Pēc laika atkārtojās tas pats scenārijs. Ance iegāja zālē un kliegdama izskrēja ārā. Iegāju apskatīties, kas varētu būt šādas reakcijas iemesls. Todien skolotāju Ingu aizvietoja repetitors. Atcerējos, ka pirmajā mēnesī visu laiku bija Inga, bet pēc tam arī bija reize, kad nodarbību vadīja repetitors. Viss sakrita. Laikam Ance bija pie Ingas pieradusi, ieguvusi drošības izjūtu un te pēkšņi – kaut kāds puisis. Mazā nobijās. Kopīgiem spēkiem bailes pārvarējām, Ance pierada. Nu jau visi Teiksmiņas pedagogi ir elki. Ja bērns vairs negrib apmeklēt nodarbības, jāmēģina saprast, kāpēc. Tas ne vienmēr nozīmē, ka nodarbe nav iepatikusies. Ar Ievu šādi starpgadījumi nebija.
Ko, jūsuprāt, dejošana meitenēm ir devusi?
Esmu novērojusi, ka abas ir krietni drošākas, pārliecinātākas par vienaudžiem, kuri nedejo. Ieva bērnudārzā dzied ansamblī, agrāk arī Ance to darīja, bet šogad jau mācās pirmajā klasē. Priekšnesumu laikā bieži tieši viņas pirmās nekautrējoties iznāca uz skatuves, rādīja citiem piemēru.
Uzskatu, ka dalība tautas deju kolektīvā bērnam ir lieliska dzīves skola. Tur viņš iemācās plānot laiku, rēķināties ar citiem, sadarboties. Tautas dejas attīsta atmiņu un spēju domāt soli uz priekšu. Tās noteikti nāk par labu koordinācijai, jo jāsaskaņo roku un kāju kustības, attīsta abas smadzeņu puslodes.
Nav šaubu, ka šī nodarbe veicina patriotismu, piederības izjūtu nācijai. Bērns taču dejo tautas dejas tautas dziesmu pavadījumā, dzied līdzi. Tā viņš iepazīstas ar senču atstāto kultūras mantojumu. Ikreiz, kad uzvelku tautastērpu, pilnīgi ar ādu jūtu, ka esmu latviete. Acumirklī kļūstu staltāka, apgarotāka.
Nodarbošanās ar tautas dejām bērnos atraisa kustību prieku un radošumu. Viņas mājās bieži danco pie lielā spoguļa. Nākot līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem, ir pat apguvušas lielāko daļu mūsu – vidējās paaudzes – kolektīva deju soļu. Abas nodarbojas ar jaunradi. Kaut ko izdomā un tad viena otrai māca. Koncerti mums mājās notiek katru mīļu brīdi. Ir prieks vērot, ka tautas dejas meitenes ir tik ļoti aizrāvušas.
Kā izdodas atrast laiku, lai paši apmeklētu mēģinājumus un vēl meitas aizvestu?
Dzīvē visu laiku ir daudz darba. Sākumā mācījos skolā, pēc tam studēju, strādāju, audzināju bērnus, rakstīju doktora disertāciju. Bieži bijusi izjūta, ka visam laika nepietiek. Taču šādos brīžos sev atgādinu, ka pāris stundas nedēļā, ko veltu dejošanai, dzīves ritmu īpaši nemaina, toties tik daudz ko dod. Katram cilvēkam ir vajadzīgs kāds vaļasprieks, citādi ir grūti.
Mēs esam ļoti pateicīgi vidējās paaudzes kolektīva Pēda vadītājai Unai, ka katrs dejotājs ir tik svarīgs, izvēloties mēģinājumu laikus, neatstājot sev nevienu brīvu dienu. Lai visi varētu tikt uz mēģinājumiem, tie notiek svētdienās. Brīvdienās vienmēr braucam uz Aizkraukli un izdejojamies. Bērnu deju ansamblis Teiksmiņa darbojas Rīgā, mēģinājumi notiek divreiz nedēļā, darba dienu vakaros.
Vai vecākiem jārēķinās ar ievērojamiem ieguldījumiem?
Ja laiks ir nauda, tad – jā. Maksas ir ļoti demokrātiskas, jo tā taču ir tautas māksla, kam vajadzētu būt pieejamai ikvienam! Esam vienojušies, ka ieguldījums Teiksmiņā ir 15 eiro mēnesī. Par šo kolektīvu varu teikt vislabākos vārdus, jo tas ļoti atbalsta ģimenes. Minētā summa jāmaksā nevis par katru bērnu atsevišķi, bet no ģimenes, pat ja dejot nāktu pieci bērni.
Tautas tērps nav jāpērk, tikai detaļas, piemēram, pastalas. Par mēģinājumu tērpu gan jāmaksā. Tie visai Teiksmiņai ir vienādi, pasūta visam kolektīvam reizē.
Par ko mazās dejotājas tagad visvairāk sapņo?
Gatavojas skolēnu dziesmu un deju svētkiem, ir ļoti motivētas. Pagājušogad Vispārējie dziesmu un deju svētki viņām bija ļoti liels piedzīvojums (Ancei jau otrreiz). Viņas Teiksmiņas sastāvā dejoja Ķīpsalas hallē un Domu laukumā, gāja svētku gājienā. Pirms lielā notikuma, protams, bija satraukušās, uzdeva kaudzēm jautājumu. Mēs ar tēti cītīgi skaidrojām, kā viss notiks, kam jāklausa, cik tur būs daudz cilvēku. Ir ļoti svarīgi bērnu sagatavot, citādi viņš var apmulst, nokļuvis cilvēku tūkstošos. Manuprāt, piedzīvot Dziesmu svētkus ir milzīga vērtība, ko vairs nevar atņemt. Tas ir augstākais emocionālais punkts nacionālajā apziņā.
