“Es neatgriezīšos Mariupolē. Kā dzīvot tālāk?” ukrainiete Viktorija raudot stāsta, ka nolēmusi palikt Latvijā 0
“Manas mājas ir sagrautas, visi dzīvokļi ir iznīcināti. Mēs piedzīvojām šo bombardēšanu, izdzīvojām – mana ģimene, mazs suns, un man ir somiņa, ko man iedeva Sarkanajā krustā. Vairāk nekā nav. Kā dzīvot tālāk? Ko darīt?” TV24 stāsta ukrainiete Viktorija, kas Latvijā ieradusies no Mariupoles un nespēj slēpt savu sašutumu par visu notiekošo.
“Vērsāmies krīzes centrā, iesniedzām dokumentus vīzas saņemšanai – 8.aprīlī jābūt vīzai. Centīsimies socializēties Latvijā, mācīsimies valodu, meklēsim darbu,” stāsta Viktorija.
Uz jautājumu, kā viņa jūtas te, Latvijā, ukrainiete atbild enerģiski: “Man ļoti patīk, cilvēki ir atsaucīgi, viņi palīdz, un te ir ļoti skaista daba jūsu valstī. Es gribētu palikt šeit un sākt jaunu dzīvi.”
Par atgriešanos kādreiz Mariupolē Viktorija pagaidām nav noskaņota optimistiski. Saka, ka nekad tur neatgriezīsies, jo tur šobrīd uz ielām guļ līķi, pilsēta ir iznīcināta. Ir sajūta, ka šo pilsētu īsti nav iespējams atjaunot, jo postījumi ir milzīgi, tāpēc pilsēta ir burtiski jāceļ no jauna.
Ukrainā palikusi daļa Viktorijas ģimenes – 84 gadus veca māte un brālis.
“Sarežģīti ir ar darbu. Kaut kur ir jāsāk dzīve no jauna, jāmeklē, kur dzīvot. Protams, pastāv variants atgriezties, ja šeit nesanāk, bet tas būs pēdējais variants, ko darīt. Man patīk Rīga, es ceru, ka man izdosies,” optimistiski noskaņota ir ukrainiete.
Viņa gan vēl nezina, ko izvēlēsies darīt viņas meita ar vīru un meitiņu, bet Viktorija pacentīsies palikt Rīgā, jo viņai te patīk.
“Šie notikumi ir traģēdija, tas nekādi nav izskaidrojams. 21. gadsimtā cilvēki dzīvo savas ikdienas dzīves. Nav pat iespējams aptvert to, kas tur notiek un ir noticis. Mūsu paziņu vidū ir tik daudz mirušo! Manas divas kolēģes ir nogalinātas, cilvēkiem norauj ekstremitātes un tiek nogalinātas veselas ģimenes, tas pat šausmu filmās nav iedomājams,” emocionāla ir ukrainiete.
Viņa arī saka lielu paldies latviešiem par līdzpārdzīvošanu, līdzi jušanu un atbalstu. Šajā brīdī TV24 intervētāja un intervējamā apskauj viena otru, bez vārdiem paužot savas emocijas.
Valdot asaras, ukrainiete turpina: “Es 35 gadus nostrādāju uzņēmumā, bet tagad es jūtos kā cilvēks bez mājām. Jaunam cilvēkam ir vienkāršāk, bet kā man atrast sevī spēkus sākt visu no jauna. Esmu pilnīgi pamesta. Es esmu laimīga un pateicīga par to, ka ir izdzīvojusi mana meita, ģimene, mazie bērni, bet daudziem cilvēkiem tā nav paveicies, daudzi ir nogalināti.”
