“Forevers” vadītājs Ždans: PVN likmes samazināšana tikai mājputnu gaļai ir lobija sekas
0
SIA “Forevers” ir viens no lielākajiem pārtikas ražotājiem Latvijā, tā produkciju pazīst visā valstī. Lai uzzinātu vairāk par uzņēmuma darbības principiem, paveikto, arī reiderisma riskiem un jaunās paaudzes paradumiem, uz sarunu aicināju uzņēmuma īpašnieku un vadītāju Andreju Ždanu, kura vadībā “Forevers” ir kļuvis par vienu no nozares flagmaņiem.
Šobrīd pieņem jauno valsts budžetu. Vai esat gandarīts par samazinātu PVN likmi pamata patēriņa pārtikas grozam?
Par šo jau iepriekš publiski runāju, ka, ja vēlas nodrošināt pārtikas pamata groza produktu pieejamību dažādām sabiedrības grupām, tad jāseko citu Eiropas valstu praksei un jāsamazina PVN likme noteiktām pārtikas grupām. Izņemot Baltijas valstis un Dāniju, šāda ir pārējo valstu prakse.
Ir valstis, kurā PVN likme pamatpārtikai ir 5%, Covid laikā pat atsevišķiem produktiem bija 0%. Tomēr nav saprotams Zemkopības un Ekonomikas ministrijas arguments, kāpēc samazināta PVN likme būs tikai svaigai mājputnu gaļai. Latvijā ir daudz tieši cūkgaļas un liellopa audzētāju. Tas atkal izskatās pēc kāda interešu lobija. Tikpat labi varētu noteikt samazinātu likmi tikai rudzu maizei, nevis maizes kategorijai kopumā. Vai tikai noteikta procenta pienam. Ceru, ka Saeimas deputāti labos šo nosacījumu uz gaļas kategoriju kopumā.
“Forevers” ir viens no retajiem lielajiem uzņēmumiem, kas ir palicis pašmāju kapitāla, kamēr citi līdzīgi pārtikas industrijas uzņēmumi ir ārvalstu korporāciju rokās. Parasti arguments ir – uzņēmuma pārdošana ir vienīgā izeja, lai uzņēmums veiksmīgi attīstītos. Tomēr “Forevers” lauž šo stereotipu. Kāda ir jūsu veiksmes atslēga šos 29 gadus?
Esmu piedzīvojis visus laikus – gan bandītiskos deviņdesmitos gadus, kas ietekmēja visus tā laika uzņēmējus, gan nebijuša birokrātijas sloga radīšanu uzņēmumiem līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, gan arī mūsdienas, kad uzņēmuma attīstību būtiski ietekmē dažādi globāli procesi. Tas ir prasījis un vēl joprojām prasa daudz nervu, bet es esmu vienmēr saskatījis uzņēmuma potenciālu, un tā ir bijusi pietiekama motivācija turpināt iesākto.
Esam viens trim lielākajiem Latvijā gaļas pārstrādes uzņēmumiem ar labi attīstītu un pircēju iecienītu “Forevers” veikalu tīklu. Šobrīd ejam tālāk un attīstām jaunas nišas eksportā. Pērn turpinājās stabila izaugsme – gadu noslēdzām ar 77,6 miljonu eiro apgrozījumu un nodarbinām vairāk nekā 700 darbiniekus. Esam arī liels nodokļu maksātājs valsts budžetā. Pērn valstij nodokļos samaksājām 18,3 miljonus eiro, bet pēdējos piecos gados – 71,4 miljonus eiro. Paskaitījām, ka piecos gados investīcijas attīstībā bija gandrīz 7,5 miljoni eiro, novirzot tam lielākoties peļņu.
Klausoties šķiet, ka uzņēmuma attīstības ceļš ir bijis salīdzinoši viegls. Bet gan jau tā nav.
Uzņēmuma viss attīstības ceļš nav bijis viens vienīgs veiksmes stāsts. Vadot uzņēmumu tik sarežģītā nozarē ir pašsaprotami, ka būs arī daudz pieļautu kļūdu, ko ar šī brīža skatījumu risinātu citādāk. Pēdējā nopietnā krīze bija 2021.gadā, kad saskarāmies ar vadības krīzi un pirmo reizi daudzu gadu garumā palikām bez peļņas. Tajā laikā sapratu, ka jāveic būtiskas izmaiņas vadībā. Arī Covid laiks mums kā ražotājam nebija viegls – drīzāk ar daudz dažādiem izaicinājumiem, kuriem bija operatīvi jāpielāgojas.
Tādas jau vienas veiksmes atslēgas šajā biznesā nav, bet, iespējams, ir kāda nianse, kas mūs atšķir no konkurentiem, un tā ir mūsu vadības tehnoloģiju pastāvīga uzlabošana.
Vēl vasarā visu Latviju pāršalca “Straupes piens” stāsts, kur it kā atbildīgās iestādes apgalvoja, ka iespējams tā produkcija bija iemesls, ka saslimuši bērni. Vēlāk tas neapstiprinājās, bet uzņēmuma reputācijai tas bija trieciens. Cik droša šobrīd ir uzņēmējdarbības vide Latvijā? Vai saskatāt kādus riskus?
Nevaru nosaukt uzņēmējdarbības vidi Latvijā par drošu. Ar administratīvajiem resursiem ir diezgan viegli safabricēt situāciju, kas kaitētu uzņēmuma reputācijai. Īpaši uzņēmumam, kas darbojas masu patēriņa segmentā.
Būšu tiešs – “Straupes piens” gadījums radīja nedrošības sajūtu. Ir daudz jautājumu par valsts pārvaldi un tās rīcību, uz kuriem tā arī netika atbildēts.
Es ļoti ceru, ka šī ir viena epizode un tālāk šādus gadījumus mēs vairāk nepiedzīvosim. Mums kā vietējās izcelsmes ražotājam ir svarīgi zināt, ka valsts iestādes netiek izmantotas konkurences cīņā. Ļoti ceram uz ekonomikas un zemkopības ministriem. Aiz globāliem ārvalstu kapitāla uzņēmumiem stāv “mātes” kompānijas ar pietiekami lieliem resursiem un ietekmi. Vietējiem uzņēmumiem šādu resursu nav un tiem ir jātiek galā pašu spēkiem.
Man ir radies priekšstats, ka uzņēmumi, kas pieder “pareizajiem cilvēkiem”, nekad nenonāk šādās situācijās. Riskiem vairāk ir pakļauti uzņēmēji, kas gadiem ilgi ir attīstījuši savu biznesu un nav draudzējušies ar “pareizajiem cilvēkiem” vajadzīgajās iestādēs, ministrijās un politikā. Šādi uzņēmumi vairāk riskē nonākt šādā situācijā.
Vai saskatāt kādus riskus?
Jā, amatpersonu un ierēdņu patvaļa, korupcija, izspiešana un reiderisms. Tas nav izzudis no Latvijas vides, bet noziedznieku metodes ir kļuvušas šķietami legālākas, lai apmānītu sabiedrību.
Kā mazināt šo nedrošību? Vai 20.gs. deviņdesmitie gadi varētu atgriezties jaunā veidolā?
Noziedznieki vienmēr meklē jaunas iespējas, it īpaši apstākļos, kad līdzšinējo shēmošanu vairs nevar pielietot. Un jomas, kurās iepriekš nebija korupcijas, tagad pakāpeniski kļūst par jauniem ienākumu avotiem. Atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem mūsdienu metodes ir spiediena izdarīšana uz uzņēmumu, izmantojot reputācijas, uzņēmuma slēgšanas un izmaksu pieaugumu draudus. Diemžēl mūsdienās uzņēmumus var viegli “nogremdēt”, sagraujot reputāciju.
Cilvēki, kas pieraduši pelnīt naudu nelegālos veidos, nemāk strādāt un konkurēt pilnīgi legālā vidē. Un, kā tas parasti notiek, valsts atbildības un uzraudzības trūkums ir novedis pie nesodāmības sajūtas.
Tagad viņi sāk monetizēt ietekmes sfēras, kas iepriekš nevienu neinteresēja. Tāpēc es redzu riskus – tur, kur var izdarīt spiedienu uz uzņēmumiem, viņi mēģinās monetizēt šo spiedienu.
Ko valstij nozīmē tik nesakārtota vide?
Ilgtermiņā nodokļu bāzes zaudējumus un vietējā kapitāla uzņēmumu skaita samazināšanos.
“Forevers” ir plāni attīstīties un būvēt jaunu ražotni, tā paplašinoties un palielinot ražošanas jaudas. Kādas perspektīvas tas paver uzņēmumam un nozarei? Vai šobrīd ir īstais laiks to darīt?
Mēs redzam, ka nozarē nepietiekami tiek investēts attīstībā. Šobrīd ir jāizvēlas, vai nu investēt ražošanas attīstībā vai arī pēc 10 – 15 gadiem mūsu tirgu pārpludinās poļu desas. Mūsu nozarē bez apjomīgām investīcijām iekārtu nolietojums šajā laikā sasniegs kritisko punktu. Šeit nav tik daudz runas par iekārtām un to nolietojumu – tās ir nomaināmas. Bet vairāk par ēku novecošanos un nolietošanos – grīdām, inženierkomunikācijām, energosistēmām un saldēšanas iekārtām.
Gaļas pārstrādes ražošanas ēku kalpošanas laiks bez plašas renovācijas ir 15–25 gadi atkarībā no būvniecības kvalitātes. Pēc tam ir nepieciešama liela renovācija, taču strādājošai pārtikas rūpnīcai to ir grūti vai pat neiespējami pilnībā paveikt. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs sākām projektēt jaunu rūpnīcu.
Tāpēc, ja nozarē netiks veiktas lielas investīcijas jaunu rūpnīcu būvniecībā vai esošo plašā renovācijā, var droši apgalvot, ka 10–15 gadu laikā visi nozares dalībnieki sasniegs nolietojuma robežu.
Vai tagad ir īstais laiks investēšanai?
Sarežģīts jautājums. Mēs esam mērķtiecīgi gājuši uz paplašināšanās plāniem, bet, redzot tādas situācijas kā ar “Straupes Piens”, arvien vairāk uzdodu sev jautājumu, vai tiešām tas ir vajadzīgs, jo runa ir par lielām investīcijām. Un es neesmu viens uzņēmējs, kas uzdod sev šādus jautājumus. Ir vieglāk, kad nav ko zaudēt, bet, kad ir, tā ir ļoti grūta izvēle. Man ir liela atbildība darbinieku un viņu ģimeņu priekšā.
Kas kavē?
Nenoteiktība. Nestabilitāte. Bailes par nākotni un neuzticēšanās. Lielām investīcijām ir nepieciešama pārliecība par stabilitāti 15 – 20 gadiem uz priekšu. Mēs kā uzņēmums redzam perspektīvas savai jomai, bet nevaram ietekmēt ārējus faktorus, negodprātību, politisko vidi, kurā dzīvojam, valsts attīstības virzienu kopumā.
Valsts un politiķi sagaida, ka uzņēmēji būs aktīvi, investēs un godīgi maksās nodokļus. Mēs arī to darām, bet pretī saskaramies ar citu attieksmi. Viens piemērs. Nu jau būs 7 gadi riņķī, kad mūsu uzņēmuma darbiniece neesošas gājējiem infrastruktūras dēļ cieta nopietnā ceļu satiksmes negadījumā, no darba ejot uz sabiedriskā transporta pieturu Granīta ielā.
Visus šos gadus mēs un citi Granīta ielas uzņēmumi cīnāmies par pašsaprotamām cilvēku tiesībām, lai Rīgas dome un tās Ārtelpas un mobilitātes departaments izveido gājēju ceļu, apgaismojumu, luksoforus. Kaut vismaz ierīko gājēju pāreju Granīta ielas šķērsošanai, kas neprasa būtisku finansējumu. Pēc sešu gadu darba šķita jau cerīgi – tika izstrādāts augstas gatavības projekts, bet nē – šobrīd tas ir apdraudēts, jo jaunajai Rīgas domei un tās deputātiem var būt citas prioritātes nākamā budžeta veidošanā. Šāda attieksme arī liek uzdot jautājumus, vai ir vajadzīgs attīstīties.
Kādu redzat nākotni pārtikas ražošanai?
Vēl viens svarīgs faktors ir paaudžu maiņa. Es neredzu jaunus uzņēmējus, kas būtu gatavi un spējīgi aizstāt aizejošo uzņēmēju paaudzi. Jaunieši kā daudz perspektīvu sev nišu saredz IT nozari. Tad rodas jautājums, kas ražos pārtiku? Tas ir arī valsts pārtikas nodrošinājuma jautājums. Zemkopības ministrija strādā, lai nākotnē būtu lauksaimniecība, bet nākamais jautājums ir, kas izaudzēto pārstrādās pārtikas produktos?
Aizejošo uzņēmēju paaudzi nomainīs jaunieši ar modernu izglītību. Taču Hārvarda un Kembridža nemāca, kā cīnīties pret visatļautību un korupciju. Tie, kas ir ieguvuši labu izglītību un kuriem ir pieredze darbā civilizētos apstākļos citās valstīs, diez vai vēlēsies strādāt Latvijas apstākļos. Labākajā gadījumā daļa no aizejošās uzņēmēju paaudzes varēs nodot savus uzņēmumus nākamajai paaudzei, bet ne visi. Daļēji paaudžu maiņas dēļ samazināsies uzņēmumu skaits ar nacionālo kapitālu.
Entuziasma pilnie uzņēmēji, kas uzsāka uzņēmējdarbību 20. gs. deviņdesmitajos gados, izzūd. Diemžēl viņus aizstāj ārvalstu uzņēmumi ar lielāku apetīti un mazāku vēlmi savu peļņu ieguldīt Latvijas attīstībā. Tomēr vēl ir laiks – jācer, ka mainīsies politiskā vide un redzējums ekonomiskajai attīstībai.
