Vēsturnieks Jānis Maurītis pie 1987. gada notikumiem veltītā stenda Kara muzejā: “Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un “Helsinku – 86″ grupa to deva.”
Vēsturnieks Jānis Maurītis pie 1987. gada notikumiem veltītā stenda Kara muzejā: “Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un “Helsinku – 86″ grupa to deva.”
Foto – Karīna Miezāja

Dažādās intervijās laikabiedri nosauc dažādu 1987. gada 14. jūnija akcijas dalībnieku skaitu. Runā, ka ziedus nolikuši 5000 – 10 000 cilvēku, ja pierēķina tos, kuri nāca pie pieminekļa arī turpmākajās divās dienās. Varbūt vēsturniekiem zināmi precīzāki dati? 14


Var jau būt, ka vairāku dienu laikā tāds daudzums savācās. Todien Bastejkalns un parks tā pakājē bija ļaužu pilns. Kādi pāris tūkstoši tur noteikti bija. Neviens jau tolaik neskaitīja. Varbūt tikai milicija ar čeku, bet man nav bijis pieejas tādiem dokumentiem, pat ja tādi eksistē. Ja jau LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija pie tādiem netiek, kur tad mēs… Un nav jau arī skaits tik svarīgs. Vara toreiz bija šokēta par helsinkiešu uzdrošināšanos aicināt uz akciju 14. jūnijā. Tik šokēta, ka pēkšņi atcerējās par Brīvības pieminekli, kuru līdz tam vispār bija aizliegts pieminēt, un sarīkoja pie tā tieši 14. jūnijā “riteņbraucēju svētkus”. Pie pieminekļa taču bija sabiedriskā transporta galapunkts, tomēr satiksmi apturēja šo “svētku” dēļ. Doma bija, ka varbūt daži desmiti cilvēku, gribēdami nolikt ziedus, sanāks, redzēs, ka tur notiek kas cits, pastāvēs, pastāvēs un izklīdīs. Bet tā nenotika. Riteņbraucēju svētkus līdz bezgalībai vilkt nevarēja. Cilvēki pulcējās Bastejkalnā. Es pats tur biju klāt. Kalna augša bija pilna, bet nāca vēl un vēl. Ziedus lika līdz vēlam vakaram. Rīgas izpildkomitejas mašīna riņķoja ap pieminekli un skaļruņos atkārtoja: “Izklīstiet, netraucējiet satiksmi!” Pie pieminekļa pēc ziedu nolikšanas stāvēja kāds pārsimts cilvēku. Uz ietvēm laukuma malā skatītāju bija daudz vairāk. Bet neviens netika aizturēts. Cilvēki nāca arī nākamajā dienā. Pēc pāris dienām ziedus ar ūdensstrūklām “slaucīja” prom.

Reklāma
Reklāma
Kā itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Lasīt citas ziņas

Par helsinkiešiem rodas iespaids kā par cilvēkiem, kas nevarēja būt pa prātam nevienai varai. Kā gan citādi viņi būtu vēlāk atstumti malā.

Tur var vilkt paralēles ar Ukrainas “Maidanu” – nevienai valdībai jau tādi cilvēki lāgā nepatīk. Tomēr nevar teikt, ka valsts viņus nebūtu atzinusi. Helsinkieši ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeņus. Tiem, kas veidoja šo grupu – Linardam Grantiņam, Mārtiņam Barisam, Raimondam Biteniekam, Rolandam Silaraupam, Jānim Rožkalnam, Jānim Vēverim – ir piešķirti šie apbalvojumi. Kāpēc šie cilvēki neparādās vēlāk? Tāpēc, ka helsinkieši nāca no “ierindas cilvēkiem”, nevis no elitārās inteliģences. Viņiem nebija izglītības, kādu vajadzētu, un ar šīm akcijām viņi faktiski savu potenciālu izsmēla.

CITI ŠOBRĪD LASA

Starp citu, “Helsinku – 86” programmatiskajos memorandos nemaz nav prasību par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Tur ir vispārdemokrātiskas lietas, ko vēlāk 1988. gada vasarā pārņem Radošo savienību plēnumu rezolūcijā un LTF programmā. Īstenībā viņi arī paši ne pārāk centās virzīties tālāk. Tajā ziņā jau Jurim Vidiņam taisnība, kad viņš 1989. gada aprīlī, veidojot “Latvijas Atdzimšanas partiju” (nejaukt ar tāda paša nosaukuma partiju, kas tika izveidota vēlāk), paziņoja, ka Helsinku grupa savu uzdevumi ir veikusi. Vidiņš “Helsinkos – 86” iestājās 1988. gada janvārī un faktiski ir vienīgais, kurš pēc tam parādījās politikā, Saeimā. Viņš bija pietiekami ambiciozs. Pēc Vidiņa iestāšanās 1988. gada maijā Helsinku grupa sašķēlās, jo sākās apvainojumi, ka viens no helsinkiešu līderiem Juris Ziemelis, tāpat kā neatkarīgā žurnāla “Auseklis” redaktors Ivars Žukovskis, ir “čekas aģenti”. Bet padomājiet, cik lielā mērā cilvēks var būt “aģents”, ja viņš 20 gadus par savu pārliecību nosēdējis cietumā! Varbūt viņš kaut ko parakstīja, lai tiktu ārā, taču viens paraksts neko nenozīmē. Tāpēc es pilnībā esmu par “čekas maisu” satura un ziņotāju segvārdu atšifrējumu publicēšanu. Tad arī redzēsim patieso vēstures ainu, kurš par kuru ziņojis.

Bet es daļēji saprotu, kāpēc viņos radās aizvainojums. Linardu Grantiņu 1987. gadā ieslodzīja nometnē uz pusgadu, un ir dzirdēts, ka ar cietuma administrācijas svētību viņu tur gribēja nosist. Pēc atbrīvošanas viņu piespieda emigrēt uz Vāciju. Neveda jau kā Solžeņicinu rokudzelžos līdz robežai, tomēr trimda bija piespiedu lieta. Grantiņš pēc tam pārmeta, ka viņu neviens neaizstāvēja, ka visi klusēja, kad vajadzēja runāt. Tas bija tiešs pārmetums latviešu inteliģencei. Bija tādi cilvēki kā Jānis Peters, Džemma Skulme, Imants Ziedonis, kas toreiz tomēr jau būtu varējuši kādu vārdu sacīt. Bet viņi ļoti labi zināja robežu, ko nedrīkst pārkāpt. To arī Eduards Berklavs memuāros “Zināt un neaizmirst” atzīmē, ka rakstījis neoficiālas vēstules latviešu inteliģencei, piemēram, Peteram, bet viņš aiznesis vēstules Latvijas PSR Rakstnieku savienības kompartijas sekretāram. Tas “pa taisno” atdevis čekai. Diemžēl mums jāatzīst, ka helsinkiešu 14. jūnija uznāciena sakarā no latviešu inteliģences puses nebija nekādas reakcijas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.