Foto – www.andriskozlovskis.lv

Ieklausies un dzirdi – ar savas dvēseles ausi. Hipnopsihoterapeites pieredze, pārvarot depresiju 0

Hipnopsihoterapeite Elita Zīle–Legzdiņa izgājusi sarežģītu dzīves skolu, apjautusi savu sūtību, zina jēgu tam, ko dara. Bet joprojām mācās – prāta skaidrību un nolūku tīrību.

VIDEO. Dziedātāja Laima Vaikule paziņo, ka februārī dosies prom no Latvijas
FOTO. Atklājies, ka pēdējos dzīves gados Lielbritānijas karaliene Elizabete II esot cīnījusies ar smagu slimību
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps
Lasīt citas ziņas

– Esmu lauku bērns: tētis agronoms, mamma – mazo klasīšu skolotāja. Viņa devās uz darbu septiņos no rīta, bet atgriezās ap deviņiem vakarā, kad skolas internātā bija nolikusi gulēt savus aizbilstamos. Bērnībā man bieži nācās būt mājās vienai, pašai sevi izklaidēt un mierināt. Gadījās, ka jaunajai kleitiņai visas puķes ar šķērēm tika rūpīgi izgrieztas, bet tinte mākslinieciski izlaistīta pa galdu. Citreiz pusdienām atstātā putra palika neapēsta, jo zem grīdas skribinājās peles, tāpēc visu dienu tā arī neizkāpu no gultiņas.

Vēroju, pētīju, knibinājos. Jau tad sapratu, ka man patīk vienatne. Tā man svarīga joprojām – iespēja palikt ar savām domām, lai izprastu, salīdzinātu, justu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kad sāku iet Sidgundas skolā, citu bērnu vidū aizvien jutos nedaudz atšķirīga. Nemēdzu turēties bariņā – vairāk patika klausīties, vērot no malas. Par īstu pārbaudījumu izvērsās gads, kad mamma bija klases audzinātāja. Pedagogu bērni aizvien ir zem lupas: skolotājas meitiņa. Diezgan bieži cietu no pāridarījumiem, bet sūdzēt bēdas pieaugušajiem mūsu ģimenē nebija pieņemts.

Vecāki auklēties nemēdza, atbilde skanētu: pati vainīga. Mamma bija brīnišķīga skolotāja, taču attieksmē pret pašas bērniem ļoti stingra.

Dzīvē izgāju diezgan naiva, ar lielu ticību labajam. Izstudēju, kļuvu par vēstures skolotāju. Īsti nezinot, ka ir divas vēstures – oficiālā, ko centīgi apguvu universitātē, un otra. Tā kā mammai trīs brāļi savulaik bija paņemti leģionā un vairs neatgriezās, vecāki no citas vēstures mūs ļoti sargāja.

– Kāda šķita skolotājas maize?

– Pēc universitātes strādāju Līgatnes pamatskolā: mācīju vēsturi, vadīju ārpusskolas un ārpusklases audzināšanas darbu, svētkos organizēju nebēdnīgus jampadračus. Ļoti patika. Tā arīdzan bija mana dzīves skola. Pamazām apjautu, ka dzīve nesastāv vienīgi no iecietības un sirsnības. Nācās saņemt arī pa belzienam.

Taču vienlaikus atklāju sevī jaunas šķautnes. Reiz kādai skolniecei stundas laikā sākās zobu sāpes, bet tūlīt tikt pie stomatologa nebija iespējams. Mierinot bērnu, instinktīvi veicu dažas plaukstu kustības, un sāpes mitējās. Pēc tam līdzīgi izdevās palīdzēt vairākkārt – pārņēma sajūta, it kā mani kāds vadītu un sacītu priekšā, kas jādara. Pamazām sapratu, ka man dotas spējas citiem palīdzēt.

– Pēcatmodas laikā informācijas par šādām spējām, arī izfantazētu brīnumstāstu, bija ļoti daudz. Nesamulsāt šajā plūsmā?

– Drīzāk ļāvos izziņas priekam – atklājot, ka manā dzimtā dziedniecības līnija diezgan izteikta. Uzzināju, ka Pēteris Pupa (Pupēns), vecvectētiņš pa tēva līniju, esot gan vārdojis, gan ar citādiem paņēmieniem dziedinājis kā cilvēkus, tā lopiņus. Šīs spējas mantojusi mana vecmāmiņa Minna Rimšāne – spējusi palīdzēt arī tādiem, kas slimo ar krītamo kaiti, ja vajadzīgs, pat no attāluma. Mirstot vecāmāte savas zināšanas gribējusi nodot savai meitai, manai krustmātei, taču viņa nobijusies un atteikusies.

Taču vārda spēku īsti apjautu daudz vēlāk, kad brālim bija jādodas armijā. Vecmāmiņa Minna man iespieda rokās noteiktā vietā atšķirtu burtnīciņu – lai pārrakstot tos vārdiņus un iedodot brālim līdzi. Divdesmitgadnieces pašpārliecinātībā to uztvēru ar skepsi un vīzdegunību: zinātnes un tehnikas laikmetā tāda māņticība! Ne ko rakstīju, ne brālim devu. Vēlāk apjēdzu, ka šajos vārdos bijis liels spēks – pat sūtīti tikai domās, tie iedarbojās. Ar brāļa dokumentiem tajā reizē gadījās sadzīves ķibele un viņu dienestā nepaņēma, kamēr citus aizsūtīja uz Afganistānu.

– Kā šī senču gēna atpazīšana sadzīvoja ar racionālo dzīves tvērumu, ko prasa pedagoga darbs?

– Man daudz aktuālākas bija citas problēmas. Kad apprecējos, dzīvojām pie vīra vecākiem. Skola tuvu, darbs brīnišķīgs, ir, kas pieskata mazuli. Arī vīrs krietns, vienmēr iemīlējies – 24 stundas diennaktī varēja pavadīt garāžā pie automobiļiem, jo tas viņam vienlaikus bija darbs, sirdslieta un aicinājums.

Taču iekšēji sāku justies aizvien sliktāk. Vīra vecāki bija jauki un inteliģenti, taču par katru cenu centās mūs pieturēt. Sirds dziļumos apjēdzu – lai cik viņi ideāli, tā mums sava dzīve nav iespējama.

Ja nemācās no dabas – tiklīdz putnēni pieauguši, viņiem ligzda jāatstāj, sākas daudzas ķibeles gan pārī, gan attiecībās ar vecākiem. Ne velti gudrais Freids savulaik sacījis, ka māte, kura neatlaiž savus pieaugušos bērnus, ir kastrējoša māte.

Ieminējos vīram – būvēsim savu māju. Viņš: man tepat labi.

– Tomēr izrāvāties ?

– Kādu laiku vēl mīcījāmies vecāku paspārnē. Dienas kā smagums – vārdā to grūtumu nosaukt nevar, bet jūti – spiež un velk. Sākās ķibeles ar veselību. Vispirms depresija; atceros, visu vasaru nostaigāju ģērbusies melnā. Tad citas kaites. Jau nepilnu 33 gadu vecumā nācās krietni padzīvoties pa slimnīcām.

Tad vīratēvs kā bijušais represētais atguva īpašumu. Sasparojāmies: beidzot tiksim pie savas dzīves telpas!

Vecākais dēls gāja skolā, jaunākajam bija četri gadi, kad pārcēlāmies uz gāzbetona bloku baraku, kas kolhoza laikos bija uzslieta savulaik lepnā divstāvu nama vietā pašā Sudas purva malā. Daba – pirmatnēja un neskarta: vilku gaudas janvāra pilnmēness naktīs. Pavasarī no durvju priekšas vērojām dzērvju kāzu dejas. Un to, kā manīgās lapsas mēdza pārstaigāt pagalmu būdā aizmigušā suņa degungalā.

Atstāju iemīļoto skolotājas darbu, jo nācās izvēlēties – būt apzinīgai pedagoģei vai rūpīgai mātei. Lai mitrajās un šķirbainajās istabās uzturētu omulību, krāsnis nācās kurināt pa divi lāgi dienā. Dēliem līdz skolai septiņi kilometri, bieži mājupceļu mēroja kājām. Kā nesagaidīt viņus ar siltām pusdienām?

Vecāki pūrā uz jauno vietu iedeva govi, aitas, putnus. Bija pārliecināti, ka, dzīvojot laukos, vienīgais pašizpausmes veids var būt lauksaimniecība. Kādu laiku viss gāja no rokas – paši taču esam noteicēji par savu dzīvi! –, bet pamazām sākās ķibeles. Teļiem piemetās caureja, govs aizvien biežāk pamanījās ielikt kāju pilnajā slaucenē, vistas aplasīja pašu kuce, zosis aizstiepa lapsa. Ķeršanās uz katra soļa. Viena veselības liga pakaļ citai. Un milzu neapmierinātība pašai ar sevi un savu dzīvi.

– Atgriezās depresija?

– Vēl nopietnāk. Vienrīt pamostos – labā kāja bez sajūtām. Piecelties spēju, bet varēju durt, griezt, kniebt – tā bija kā man nepiederoša, uz sāpēm nereaģēja. Medicīniskā diagnoze – parestēzija.

Nesen biju iepazīstināta ar kādu puisi, kurš saistīja mani ar savam vecumam neparastu viedumu. Ne mediķis bija, ne dziednieks – mācījās augstskolā Attīstība, bet solīja palīdzēt. Tas izdevās vienā reizē.

Tieši no viņa uzzināju vārdu, kas radīja izpratni par manu nelaimju būtību: psihosomatika – organisma īpašība uz emocionālu nelabsajūtu reaģēt ar fiziskiem simptomiem. Dažādas saslimšanas, ko izraisa neapmierinātība ar dzīvi un nespēja mainīt situāciju, protests pret to, ka notikumi nerisinās pēc pašas prāta.

Skaidri aptvēru: lai arī mitināmies atsevišķi, jo
projām nedzīvoju tā, kā vēlos, – eju pa citu norādītu taciņu. Nedzīvoju savu dzīvi.

– Vai to, kāds ir īstais pamats, bijāt atskārtusi?

– Sāku šķetināt kļūdas, maldus, ilūzijas, taču atbildes tik vienkārši rokās nedevās. Līdz tām bija jāiet vēl cauri neskaitāmiem pārbaudījumiem. Daudz lasīju – Klizovski, Lazarevu, Blavatsku. Vēlāk kļuvu izvēlīgāka. Apjēdzu, ka veselības un sadzīves ķibeles radām paši. Ar domām, neizdzīvotajām emocijām un nesakārtotu iekšējo pasauli.

Atklāju, ka manī ik pa laikam milst spēcīgas dusmas. Apspiestas, mīļā miera labad noklusētas. Mājas solī visu laiku guvu sīkus apdegumus. It kā nekas sevišķs: malkas plīts un krāsns katru dienu jākurina, cilvēks neuzmanīgs, pieskaras. Kad sāku dziļāk izprast psihosomatikas likumsakarības un izpausmes, sapratu, kā tā uz āru laužas apspiestā ugunīgā enerģija – dusmas. Reiz pēc vārdu pārmaiņas ar tuvu cilvēku sapratu: viņš spītējas, tāpēc neko nepanākšu. Tovakar devos pie miera, dusmās kvēlodama. Nākamajā rītā biju bez balss, rīkle aiztūkusi, acīs strutas. Speciālists noteica diagnozi – akūts orolaringīts – un izrakstīja medikamentus. Bet, tiklīdz ģimenes attiecībās atkārtojās līdzīga situācija: vārdu apmaiņa, mana bezspēcība un apziņa, ka neko nespēju darīt, ķermeņa reakcija atkal tieši tāda pati. Apjēdzu, ka emocionālā labsajūta vistiešākajā veidā ietekmē manu fizisko veselību.

– Kā tikāt no šīs bezizejas laukā?

– Urķējos tālāk. Atradu ceļu pie dziedniekiem. Intuitīvi jutu, ka ar to ir par maz. Vairākus gadus reizi nedēļā braucu uz Rīgu, lai profesionāla psihoterapeita vadībā strādātu ar sevi, izprastu, kāpēc ar mani notiek tas, kas notiek. Lai uzzinātu, ko pati varu darīt, lai sakārtotu savu dzīvi. Izcilais speciālists dakteris Briedis, virtuozi vadot mani pa sevis iepazīšanas takām, spēja jau seansa laikā šīs emocijas palaist vaļā. Reiz, kad pēc tāda darba ar sevi iegāju istabā atbrīvoto dusmu pārpilna, negaidīti eksplodēja kineskops, kaut arī televizors no elektrotīkla bija atvienots. Ezotēriķiem sen zināms, ka mūsu enerģētika piesātina lietas, ar kurām esam saskarē, tālab uz īpaši spēcīgām emocijām tās dažreiz reaģē arī šādi. Bet mājdzīvnieki, paņemot uz sevi daļu no tā, kas plosa saimnieku, var pat aiziet bojā.

Tajā laikā vēl vairāk dzīvoju ar grāmatu gudrībām: mīli sevi, tad dzīve mīlēs tevi. Kad sakārtosi sevi, uzlabosies arī veselība. Gudru cilvēku izklāstītā pieredze liecināja: beziemesla paātrināta sirdsdarbība, bailes, problēmas ar asinsspiedienu, panikas lēkmes – visām šīm izpausmēm pamatā ir apspiestas emocijas. Bet tās labi padodas ārstēšanai ar vārdu – psihoterapijai.

– Bijāt to pārbaudījusi?

– Praksē par to pārliecinājos mazliet vēlāk. Jo liktenis periodiski sūtīja Skolotājus, kas palīdzēja dvēseliski augt un pilnveidoties.

Pirmajā īpaši smagajā depresijas vasarā, kad staigāju tikai melnās drēbēs, pietika ar Attīstības Agra palīdzību. Tad tikšanās ar harismātisko personību dakteri Juri Vecvagaru. Viņš man izraisīja psiholoģisko šoku, kas vajadzīgs, lai izdrebinātu no iemācītām grāmatu gudrībām.

Man bija svarīgi sajust autoritatīvu apstiprinājumu pašas rastajiem secinājumiem par to, kas ar mani notiek, bet Vecvagars daudzus pieņēmumus nolīdzināja līdz ar zemi. Iedeva homeopātiskus zirnīšus, iesprauda pa akupunktūras adatiņai, bet, galvenais, izdarīja to, ko savos sulīgajos teicienos solīja: smadzenes sačakarētas, jāieliek vietā. Ielika!

Otrs īpašais cilvēks – dziedniece Vija Grūbe no Alūksnes, Džūnas Dagitašvili skolniece. Sievišķīga un šarmanta, sirdsgudra un savā jomā izcili kompetenta. Gara inteliģence kopā emocionalitāti. Pateicoties viņas atbalstam, pakāpeniski iemantoju dvēseles līdzsvaru, mācījos sevi pasniegt un drosmi celties spārnos.

Nu tā ir pagātne, jo, tiklīdz esmu garīgi paaugusies, vide un cilvēki apkārt mainās. Notikumu gaita pati piespēlē situāciju, kas tobrīd vajadzīga jaunam izziņas lokam.

– Vai uz dzīvi sadusmotās laucinieces stāstam svītru pārvilka kāds konkrēts notikums?

– Kad vēl strādāju par skolotāju Līgatnē, kur īsti nepatika, biju nolēmusi pāriet uz citu skolu. Viss jau bija sarunāts, pēkšņi zvans: mēs jūs darbā tomēr neņemsim. Tobrīd trieciens, taču, pateicoties tam, iepazinu dziedniecības pamatus, apguvu medmāsas un masieres specialitāti, aromterapiju, atradu savu vietu alternatīvajā jeb netradicionālajā medicīnā. Izšķīros, pārcēlos uz Rīgu, radās iespēja dabūt kredītu dzīvoklim. Kaut toreiz dzīve bija jāsāk no nulles – sākumā gulēju uz grīdas un sedzos ar kažociņu, taču tā bija mana izvēle, mans ceļš. Arī darbs ar sevi. Tīrīt ārā dusmas, aizvainojumus. Lūgt piedošanu tiem, pret kuriem nav labs prāts. Tikai tad iespējams pilnvērtīgi palīdzēt otram, ja esmu garīgi attīrījusi sevi.

– Kāda ir vide, kurā atrodaties tagad?

– Pēc dziednieces sertifikāta iegūšanas pabeidzu Stradiņa Universitātes Sarkanā Krusta medicīnas skolu. Tad apguvu neirolingvistisko programmēšanu, Andreja Jermošina somatopsiholoģijas metodes, kur problēmas cēloņu meklējumi notiek ar zīmējumu palīdzību. Roka pati izveido uz papīra īstu veselības karti, atliek to tikai nolasīt.

Vēlāk – psihodinamiskās hipnozes un Ēriksona terapijas studijas pie starptautiski pazīstamiem psihoterapeitiem Žana Bekio un Šarla Žuslēna ar profesionālās kvalifikācijas eksāmeniem un supervīziju Parīzē. Soli pa solim īstenojās tas, uz ko visu laiku esmu gājusi.

– Lai strādātu ar sevi vai citiem?

– Abējādi. Pērnruden mani uzmeklēja sieviete, kurai bija smaga depresija. Ģimenes ārsts ieteicis psihoterapiju. Kāds psihoterapeits, ja cilvēks pirmspensijas vecumā, darba nav, naudas nav?

Hipnozes laikā smadzeņu darbība aktivizējas 150–200 reižu, nodrošinot, ka pat no fiziska un emocionāla līdzsvara izsistas sistēmas sāk funkcionēt vajadzīgajā režīmā, jo organisms izstrādā bioķīmiskas vielas, kas to atjauno un novērš sāpes. Šajā laikā darbojas visi pieci uztveres kanāli: redzu, dzirdu, sagaršoju, sasmaržoju, kustos.

Apsēdīsimies, sacīju sievietei, varat arī aizvērt acis, lai process norisinās ātrāk. Un kopā veicām desmit minūšu ilgu vingrinājumu.

Pēc seansa kundze atzina, ka jūtas ievērojami labāk. Norunājām, ka viņa to atkārtos vairākas reizes dienā, un drīz satiksimies atkal. Taču laiks rit, bet no viņas ne vēsts. Sāku raizēties: varbūt nav naudas, lai man piezvanītu? Zvanīju pati. Savu bijušo pacienti nepazinu. Man jauneklīgā balsī atbildēja pavisam cits cilvēks: viss esot kārtībā. Viņa bija veikusi vingrinājumu divdesmit reižu dienā un ar pašhipnozi depresiju uzveikusi.

Šis instruments viņas rokās nu ielikts uz visiem laikiem.

– Jūs esat apguvusi arī masieres zinības.

– Izpratnei, kā notiek veselības atjaunošanās, ilggadējā masieres darba pieredze ļoti palīdzējusi. Jo reizēm arī masāžas laikā cilvēks ieiet transā un pats nonāk pie problēmas pirmcēloņa.

Hipnozes laikā, atrodoties transā jeb izmainītā apziņas stāvoklī, zemapziņa bieži vien sūta unikālu informāciju.

– Vai pati bieži izmantojat šo instrumentu?

– Pastāvīgi. Atceros laiku, kad man aktuāls kļuva darbs ar bailēm. Kāda ambicioza būtne atļāvās darbavietā vērst pret mani psiholoģisku teroru. Biju tik nobijusies – sēžu kabinetā, sarāvusies trīcu, bet iebilst nespēju. Strādājot ar sevi, apjēdzu, ka ne jau viņa vainīga – šīs bailes manī bija dzīvojušas. Šķietamā nelabvēle patiesībā izdarīja labu darbu, palīdzot tās izvilkt ārpusē un apzināties, dodot iespēju ar šīm emocijām strādāt.

Tikai uzdrošinoties mainīt sevi, iespējams nonākt pie punkta, aiz kura vairs nav bail ne no kā.

Citreiz iegadījās tā, ka pašhipnozes apguve notika paralēli ar medicīnas studijām. Biju praksē Traumatoloģijas slimnīcas mugurkaula ķirurģijas nodaļā. Vakarā, pārbīdot mājās mēbeles, pēkšņi mugurā kaut kas nokrakšķēja un sagrāba asas sāpes. Ar pūlēm iztaisnojusies, jutu, ka kustēties vairs spēju tikai ar mokām. Pēc izmeklēšanas ķirurgs secināja: divu mugurkaula skriemeļu diska trūce, jāoperē.

Operāciju negribēju, tāpēc centos likt lietā svaigi iegūtās zināšanas – praktizēt pašhipnozi, vispirms skaidri apzinoties sasniedzamo mērķi. Nepiecie-
šamos vingrinājumus veicu piecas reizes dienā. Pamazām atjaunojās pilna muguras kustību amplitūda un operācija nebija vajadzīga. Par šo faktu vairs liecina vien magnētiskās rezonanses bilde.

– Lai arī jūsu gājumā daudz šķietamu nejaušību, tomēr pamatievirze – atrast sevi, būt pašai – jūtama ļoti mērķtiecīga. Vai ar to nenodarījāt pāri saviem tuvākajiem?

– Dēliem ir vajadzējis pieciest manu fizisko prombūtni, taču mūsu attiecībām tas nācis tikai par labu. Abi stingri stāv uz savām kājām. Par to, ka viņi bijuši ļoti pacietīgi, abiem paldies.

Īpaša emocionālā sapratne man izveidojusies ar jaunāko. Viņš lasa mani kā grāmatu. Un citus arī. Paziņas un draugi bieži vien vēlas izraudāt viņam uz pleca savu sāpi. Varbūt dzimtas līnija turpinās…

– Vai šķirtajam vīram arī par kaut ko pienākas paldies?

– Noteikti – par to, ka mums divi tik krietni dēli. Un par to, ka lika man apjēgt: modelis, ko saņemam mantojumā no vecākiem, der reti kuram. Jāmeklē katram pašam savs.

Atgādināja arī, cik svarīgi, lai attiecībās augtu abi. Ja to dara tikai viens, diemžēl katram ejams savs ceļš.

Tagad man ir cita ģimene. Varbūt esam viens otram atsūtīti, lai savstarpēji bagātinātos un dziļāk izzinātu dzīvi tajās izpausmēs, ko vēl nepazīstam. Mēs taču vienmēr saņemam otru komplektā ar viņa ģimeni, radu saimi. Jauna informatīvā telpa, cita pasaules izpratne. Man interesanti vērot, kā uz to reaģē ne tikai prāts, bet arī ķermenis. Organismam cenšanās tikt ar visu galā nav viegla.

Tik nopietna alerģija kā šopavasar man nav bijusi. Suņi, kaķi, ziedputekšņi – tas nekad nav cēlonis alerģiskām reakcijām, tikai iemesls. Atgādinājums, ka kaut kas jāsaprot, jāpieņem, sevī jāpārstrādā. Ja tas izdodas, neko nelaužot, tikai mainot, ķermenis un dvēsele atveseļojas. Esmu tam pierādījums.

Ja būtu palikusi tur, purva malā, diezgan droši, ka manis vairs nebūtu. Varbūt pat fiziski ne. Jo vide ir kā akacis – iesūc un padara rīcībnespējīgu, ja tai ļaujas. Un tik viegli, neko nemainot, lēni dzist.

Ir vērts piespiest sevi sākt darīt!

– Vai tas pa spēkam katram?

– Esmu par to pārliecināta, jo katrā ir kripatiņa no Radītāja. Neviens to nav pateicis labāk par Māti Terēzi – par neierobežotajām iespējām, kas dotas ikvienam, kurš atceras savu saistību ar Dievu. Viņa šo atziņu turējusi savā kambarītī pie sienas. Tās teksts skan aptuveni tā:

Cilvēki bieži ir nesaprātīgi, neloģiski un patmīlīgi, taču piedod tiem. Tik un tā piedod.

Ja būsi laipns, cilvēki teiks tevi slēptu nolūku vadītu. Taču esi laipns – tik un tā.

Ja gūsi panākumus, iemantosi dažus nepatiesus draugus un dažus patiesus ienaidniekus, taču gūsti panākumus – tik un tā.

Ja būsi godīgs un atklāts, ļaudis tevi pievils un krāps, taču esi godīgs un atklāts tik un tā.

Ja radīsi mieru un laimi, viņi apskaudīs tevi, taču esi laimīgs tik un tā. Dod pasaulei labāko. Kaut zini, ka tai nekad nebūs gana, tomēr dod tai pašu labāko tik un tā. Jo tas beigu rēķins ir tikai starp tevi un Dievu. Tas nekad nebūs starp tevi un cilvēkiem.

– Tas ir grūti – dzīvot, atceroties par šo rēķinu?

– Patlaban vēl neesmu brīva no sarūgtinājuma, ja sastopos ar viltu, ja ar mani cenšas manipulēt, pieviļ un apskauž. Ieklausos sevī, sekoju ķermeniskajām sajūtām un mēģinu saprast, kāda ir šo situāciju jēga, ko man no tām mācīties. Jo tām vienmēr ir jēga. Šķiet, ka pašlaik man jāapgūst tieši piedošana. Spēja atļaut, ka dara pāri, neturot ļaunu prātu. Neizaicinot dusmas.

– Kā pārbaudāt, vai ejat pareizā virzienā?

– Pēc iekšējās izjūtas. Tagad jūtos daudz labāk nekā divdesmit piecu gadu vecumā. Apzinos, ka dzīvoju. Zinu, ko gribu no dzīves. Atskāršu jēgu tam, ko daru. Nojaušu savu sūtību. Esmu laimīga – īpaši, kad izdevies palīdzēt cilvēkiem ar ļoti nopietnām veselības ķibelēm. Dažkārt piedzīvotas izpausmes, kas jau robežojas ar mistiku.

Reiz strādāju ar sievieti, kura nespēja atbrīvoties no psiholoģiska pāridarījuma bērnībā. Māte, kura jau mirusi, bija ar viņu briesmīgi izrīkojusies. Strādājām ar piedošanu – šaurā kabinetiņā, kur aiz sienas dūc friziera fēni, skan balsis. Sākot darbu, laukā bija saulaina diena, bet seansa laikā strauji savilkās mākoņi un gāja vaļā briesmīgs negaiss. Par tādu laiku mēdz teikt: Pērkontēvs mošķus dzenā. Seansa beigās telpā nez no kurienes negaidīti atskanēja dzidra zvanu skaņa. Mulsu: vai tiešām dzirdes halucinācija? Pēkšņi sieviete jautāja: vai jūs dzirdējāt to pašu – sudraba zvanus? Tātad punkts pielikts. Attiecības ar mirušo māti veiksmīgi nolīdzinātas. Saņemta Visaugstākā svētība, kad skaidri zini: acis dotas nevis lai skatītos, bet lai ieraudzītu. Ausis – lai sadzirdētu: ieklausītos un dzirdētu ar savas dvēseles ausi. Un just izdevies ar sirdi.

– Vai jūtaties stāvējusi pretī tam, kam varbūt būtu bijis vieglāk padoties?

– Kam esmu nepadevusies? Vispirms – likstām, kas skar fizisko ķermeni, jo to pārvarēšana mūsu pašu ziņā. Tad – smadzenēs iedzītajam priekšstatam, ka citi zina labāk, kas man vajadzīgs. Nezina, savs ceļš jāatrod pašam. Turklāt mācoties pieņemt visu un visus, bet nenodarot postu sev.

Uzdrošinos cerēt, ka man tas izdodas aizvien labāk. Taču Skolotājs joprojām līdzās vajadzīgs, pat tad, ja tās ir manas dusmas.

Ar visu pieredzi un zināšanām, kā krīzes mirklī sevi sakārtot, dažreiz palīdzēt pašai sev neizdodas.

Vēl nesen jutu: dusmas klāt! Grasījos tūlīt ar tām strādāt: iespraudu virtuves puķpodā baznīcas sveci, uzliku meditatīvu mūziku, ieslīgu transā. Seansu beidzot, jutu – istabā asa smaka: svecīte izdegusi un izkausējusi plastmasas puķpodu, kausējums uztecējis uz galdauta un to aizdedzinājis. Karstā ķēpa dūmodama jau plūst pāri krēslam, gruzdinot paklāju…

Arī tik radikāli var nākt atgādinājums, ka emociju enerģija ir ārkārtīgi spēcīga, tāpēc, vedot sevi pie jēgas un saprašanas, nedrīkst atslābt ne mirkli.

Atziņas, kas Elitai Zīlei-Legzdiņai palīdzējušas atrast sevi

* Ja patiesi gribēsi kaut ko mainīt, vienmēr atradīsi iespēju to paveikt. Ja negribēsi, atradīsi ērtu aizbildinājumu nevarēšanai. Dzīvē ir vai nu rezultāts, vai iemesli, kuru dēļ rezultāta nav.

* Maldīties iespējams divējādi: ticēt tam, kas nav patiesība, vai neticēt tam, kas ir patiesība.

* Vienīgi ievainotā gliemežnīcā var izaugt pērle.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. Dziedātāja Laima Vaikule paziņo, ka februārī dosies prom no Latvijas
FOTO. Atklājies, ka pēdējos dzīves gados Lielbritānijas karaliene Elizabete II esot cīnījusies ar smagu slimību
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps
Vai Levita kungs ir interpretējis Satversmi? 37
VIDEO. Mūzikas grupa “Bermudu divstūris” asprātīgi reaģē uz “čuhņas skandālu” 8
Lasīt citas ziņas
KNAB lietā par CVK organizētu iepirkumu kopumā figurē desmit personas 2
VIDEO. “Tagad var redzēt, ka ir notīrīts!” Rīdzinieki priecājas par jauno ielu tīrīšanas pieeju
“Lielākā lendlīzes devēja ir Krievija.” Slaidiņš par iespaidīgo kaujas tehnikas daudzumu, ko krievi “uzdāvinājuši” ukraiņiem
VIDEO. “Nulles kovida” politika Ķīnā daudzviet izraisījusi iedzīvotāju protestus – kārtībnieki pret iedzīvotājiem vēršas vēl stingrāk
VIDEO. “Nulles kovida” politika Ķīnā daudzviet izraisījusi iedzīvotāju protestus – kārtībnieki pret iedzīvotājiem vēršas vēl stingrāk
17:18
“Lielākā lendlīzes devēja ir Krievija.” Slaidiņš par iespaidīgo kaujas tehnikas daudzumu, ko krievi “uzdāvinājuši” ukraiņiem
17:03
VIDEO. “Tagad var redzēt, ka ir notīrīts!” Rīdzinieki priecājas par jauno ielu tīrīšanas pieeju
16:58
FOTO. Atklājies, ka pēdējos dzīves gados Lielbritānijas karaliene Elizabete II esot cīnījusies ar smagu slimību
Deputāts: Ja Eiropa salūzīs Putina energoterora priekšā, tad mēs nevarēsim būt droši nekad vairs
VIDEO. Brīvprātīgie ukraiņi savāc Krievijas karavīru mirstīgās atliekas, lai apmainītu pret mirušajiem Ukrainas karavīriem 23
VIDEO. Dziedātāja Laima Vaikule paziņo, ka februārī dosies prom no Latvijas
Dzalbs: Tiek prognozēts, ka gripa šogad varētu būt diezgan smaga un skart lielu iedzīvotāju daļu
Juridiskā komisija vēlreiz nobalso pret jauna klimata un enerģētikas ministra posteņa izveidi 6
Onkoloģijas centrā darbu gatavi pamest trīs vadošie LOR ārsti; apdraudēta nodaļas pastāvēšana
Vai Levita kungs ir interpretējis Satversmi? 37
Cik Latvija ir gatava maksāt par gāzi? Komentē Ojārs Skudra
VIDEO. “Man ir ļoti liela abonēšanas maksa”: seksapīlā Liene Ušakova stāsta, kā ikdienā pelna iztiku maksas vietnē
“Skatās, kuras vietas tiek savestas kārtībā.” Rajevs par krievu stratēģiju, kā tiek izvēlēti mērķi uzbrukumiem
“Ūdens nav, elektrības nav, taču galvenais – krievu nav!” Hersonas centrā neapklust mūzika un neapstājas dejas
VIDEO. Emocionāls brīdis, kad šimpanze atkalapvienojas ar savu jaundzimušo
Vai pret Krieviju noteiktās sankcijas strādā?
FOTO. Pieczvaigžņu viesnīcā Rīgā bērni iededz krāšņu Ziemassvētku egli
Linkaits: Latvija līdz gada beigām būs saņēmusi kopumā piecus jauno elektrovilcienu sastāvus
Vai triecieni pa energostacijām ir pieļaujami pēc kara noteikumiem? 29
VIDEO. Mūzikas grupa “Bermudu divstūris” asprātīgi reaģē uz “čuhņas skandālu” 8
Kas dzīvo Krimā – ukraiņiem vai krieviem lojālie? 1
VIDEO. Porziņģis gūst 41 punktu un labo karjeras rezultativitātes rekordu
FOTO. Ogrē elektrības cenas Ziemassvētkus neaizēno: iedegti skaisti rotājumi visā novadā 18
Satiksmes ministrs: “Rail Baltica” pamattrases būvniecība Latvijā varētu sākties nākamā gada otrajā pusē
Žurnāls: Pavasarī Krievijā sprieduši par kodolieroču pielietošanas varbūtību
Kols: Eiropā izpratne par Krievijas noziegumiem rodas palēnām 18