Latvijā
Politika

Māris Zanders: Ierēdņu dumpis3


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Timurs Subhankulovs

Paturot prātā, cik piesardzīga (ja vēlaties, izvairīga) savos publiskajos izteikumos ir augstākā ierēdniecība, Valsts kancelejas direktora un visu (!) ministriju (izņemot Ekonomikas) valsts sekretāru vēršanās pie Valsts prezidenta un premjera ar bažām par politiska spiediena izdarīšanu, ir notikums, kam virsrakstā lietotais salīdzinājums ir piemērojams, lai cik pārlieku skaļš tas liekas.

Ja kaut kas tāds būtu noticis, piemēram, Polijā, kurai Eiropas Savienības struktūras pievērš pastiprinātu uzmanību (iemesls – valdošās partijas vēlme mainīt tiesu sistēmu), šāda vēstule jau būtu “karstā ziņa” Eiropas presē.

Latvijas gadījumā valsts augstāko ierēdņu paziņojums tiek uztverts paviršāk, un tam ir savi iemesli. Lai gan liela daļa sabiedrības nepārprotami skeptiski izturas pret politiķiem, nevarētu teikt, ka jūtas pret ierēdniecību ir daudz siltākas. Arī tam ir savi iemesli. Piemēram, ilgstoša atrašanās “zem svešām varām” ir izveidojusi noraidošu attieksmi pret varas pārstāvjiem vispār.

Tāpat sava loma ir neskaidram priekšstatam par to, ar ko ierēdņi “tur vispār nodarbojas”, un viedoklim, ka lielas jēgas no viņiem tāpat nav. Šā teksta ietvaros neiztirzāšu šādu priekšstatu jēdzīgumu, vien nofiksēšu samērā mazu interesi par publiskās vēstules faktu. Augstākā ierēdniecība tiek saprasta kā t. s. elitei piederīga, līdz ar to tās signāls neliekas būtisks.

Nevēlos izteikties par saķeršanos starp ekonomikas ministru Ralfu Nemiro un Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Ēriku Eglīti, jo nezinu “aizkulises”. Tomēr Eglīša kolēģu vēstule Levitam un Kariņam, manuprāt, ir jāuztver nopietni, jo, atkārtošos, ja tik piesardzīgi ļaudis kā valsts sekretāri izšķiras par šādu kolektīvu rīcību, mums ir jāsaprot, ka runa nav par kārtējām resoriskajām intrigām.

Te būtu lietderīgi pieņemt tēzi, ka daudzus kaitinošā ierēdniecība ir tāda pati profesija kā, piemēram, pedagoga. Starp citu, pedagogu gadījumā gan jau arī netrūkst situāciju, kad subjektīvs vērtējums konkrētajam skolotājam vai skolai, vai, vēl jautrāk, visai sistēmai kopumā ir dusmīgs.

Lai kā arī būtu, nav grūti iedomāties, ka publika, kā saka, sašūmētos, ja ministrs sāktu jaukties izglītības nozares profesionāļu darbā. Līdzīgi ar mediķiem utt. Ierēdņi, vēlreiz – arī ir profesija, tādēļ pelnījusi līdzīgu nostāju politiķa diktāta ierēdnim gadījumā.

Zinu pretargumentu: ņemot vērā, ka Latvijā ir vāji politiķi, ierēdniecība ir ieguvusi neadekvāti lielu ietekmi, tā bremzē sabiedrības ievēlēto priekšstāvju ieceres, tādēļ ir pelnījusi “dabūt pa biksēm”. Ir pretējs viedoklis: ierēdniecība pasargā valsti no vāju un nekompetentu politiķu avantūrām. Domāju, ka apstiprinoši piemēri ir abām pozīcijām. Un te mēs nonākam pie jautājuma – kas ir “politiska iejaukšanās”?

Ja slimnīcā darbu sāk jauns direktors, tad pilnīgi iespējams, ka viņa nepatika pret to, kā slimnīcas darbs ir ritējis līdz tam, ir pamatota. Un viņam ir visas tiesības patriekt sliktus speciālistus, sliņķus un kukuļņēmējus.

Atšķirīga ir situācija, kad jaunais direktors – kaut vislabāko nodomu vadīts! – saka: ziniet, es te izlasīju par jaunu ārstēšanas metodi, un, lai gan tā normatīvajā regulējumā ir liegta, mēs to izmantosim, jo man liekas, ka tā ir perspektīva. Jaunam skolas direktoram, iespējams, ir iemesls šķendēties par “stagnātiem” skolā, kuri kavē mūsdienīgas izglītības ienākšanu. Var tikai novēlēt viņam veiksmi jauninājumu ieviešanā.

Saistītie raksti

Tajā pašā laikā viņš nedrīkst spiest pedagogus pārkāpt likumdošanu par, teiksim, valsts valodas lietojuma proporciju, pasakot, ka citas valodas skolēniem dzīvē noderēs vairāk. Politiķim, manuprāt, ir tiesības krist uz nerviem saviem padotajiem ar savām ģeniālajām idejām, būt hiperaktīvam, pat ja lielas jēgas no tā nav, runāt muļķības utt. Ierēdniecība var par to šķobīties, bet tas nemaina būtību.

Toties politiķis nedrīkst liegt ierēdnim ievērot likumdošanu vai spiest šo likumdošanu pārkāpt. Ja šāda izpratne nedarbojas, tad mums ir nevis kārtējā “stulbība”, par ko papukstēt, bet pilnvērtīgs sistēmas nobrukums. Atklāti sakot, Nemiro un Eglīša konflikts mani sevišķi neinteresē, bet es negribētu piedzīvot līdzīgu problēmu sabiedrības drošību vai veselību skarošās jomās.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.