Igaunis stabils, latvietis mainīgs 0
Igauņu skaits Latvijā, gluži tāpat kā latviešu Igaunijā, 20. gadsimta gaitā ir ievērojami sarucis. 1925. gadā Latvijā bija 7893 igauņi, kamēr latviešu skaits Igaunijā pēc 1922. gada statistiskas – 1966. Salīdzinājumam ar 2011. gadu šī attiecība ir vairs tikai 2007 Latvijas igauņi pret 1900 Igaunijas latviešiem. Vēl mazliet statistikas: no 24 Rīgā 1930. gadā pie vīra izgājušajām igaunietēm 16 izvēlējās latviešus. 1933. gadā no visām 16 000 Latvijā noslēgtajām laulībām 60 notika starp latviešu un igauņu tautības ļaudīm. Jāpieņem, ka tāpat Igaunijā situācija varētu būt līdzīga, jo cita zemē tīkamu tautieti tomēr grūtāk atrast. Pirmskara Latvijā bija ievērots, ka, stājoties jauktā laulībā, latvietes priekšroku vispirms devušas vāciešiem, krieviem, poļiem, lietuviešiem, un tikai tad nāca igauņi. Kas attiecās uz latvju vīriem, tad tur aina bija apmēram tāda pati. “Latvijas Ārstu Žurnāla” 1938. gada jūlija numurā publicētajā asistenta J. Āboliņa pētījumā par dzemdētājām LU dzemdniecības klīnikā bija norādīts: “Cittautībnieces visā visumā, sevišķi vācietes, biežāk jaunākas par vīru nekā latvietes. Latvietes, precēdamās ar cittautībniekiem, biežāk apprec vecāku cittautieti nekā latvieti, izņemot krievus un igauņus. Latvietis, precēdams cittautieti, apprec biežāk to jaunāku nekā latvieti.” Āboliņš toreiz izrēķināja, ka latvietes apprec vidēji 30 gadu vecus igauņus.
Latvieši un igauņi pēc savas kultūras, ticības, arī temperamenta un saimnieciskā stāvokļa tomēr ļoti līdzinājās un joprojām līdzinās viens otram, tādēļ vietā uzdot klasisko jautājumu: “Ko viņa viņā atradusi?” Tas nu paliek katras personas ziņā, bet varbūt atbilde meklējama vācbaltieša Ernsta fon Menzenkampfa vērojumos 1943. gadā okupētajā Rīgā iznākušajā grāmatā “Menschen und Schicksale aus dem alten Livland” (“Senās Vidzemes cilvēki un likteņi”): “Igaunis ir ievērojami smagnējāks, pastāvīgāks un konservatīvāks nekā ļoti kustīgais, piemēroties spējīgais latvietis. Tāpat arī latviešu inteliģence ir vairāk atraisījusies, kustīgāka un grozīgāka, kamēr igaunis dzīves jautājumiem pieiet ar lēnu pamatīgumu.
Viņš ir brīnumcieši saaudzis ar zemi un sevišķi liels dzīvnieku draugs. Abas tautas ir uzcītīgas un centīgas, tomēr latviešiem dziņa izglītoties caurmērā stiprāk attīstījusies. Viņš vieglāk šķiras no zemes un ātri tver visu jauno, moderno. Viņš cenšas pēc ierēdņa karjeras, arī pēc ārējās elegances un greznības, kamēr igaunis cieši turas pie tēvutēvu ierašām, pieķeras zemei un maz liekas zinis par ārišķībām. Latvietis pēc savas dabas ir grozīgs un diplomātisks, viņa ziemeļu kaimiņš turpretī skarbāks, bez smiņķa. Igauņa uzstāšanās ir pašapzinīgāka un drošāka, latvieša daudz lokanāka un konvencionālāka. Savas pašapziņas un sava ļoti nosvērtā domāšanas veida dēļ igaunim nav personīgi kāpinātas nozīmības vajadzības, kamēr latvietis katrā saskarsmē ir godkārīgs, kādēļ arī jūtīgs, un viņā viegli mostas neuzticība.”
Savukārt Igaunijas laikraksta “Vaba Maa” korespondents pēc Latvijas apciemojuma 1937. gadā aizbrauca ar drusku citām atziņām: “Latviešu zemnieks ir tāds pats kā mūsējais vai otrādi. Tikai citāda valoda. Tāda pati līdzība valda apģērbā. Lai tie būtu lauku vīri un sievas vai saimnieku meitas un dēli šinī vai viņā robežas pusē. Salīdzinot galvaspilsētas, gan redzam, ka Tallinā lepnam apģērbam piegriež lielāku vērību nekā Rīgā. No tā it kā varētu spriest, ka igauņu vīram tā sieva maksā dārgāk nekā latvietim. Igauņiem esot no krieviem mantots paradums: stiprus dzērienus pasūtīt lieliem mēriem: šņabi karafēm, alu vairākas pudeles uzreiz, vīnu un konjaku pilnām pudelēm. Tad, protams, drīz piedzeroties un izdarot šo un to tādu, kas neklājas. Rīgā tā patlaban nav. Tur cilvēki pasūta dzērienus pa mazai glāzītei un paliek pieklājības robežās. Katrā ziņā šāda paraša simpātiskāka.”
