Laulības “aprindās” 0
Igaunijas vēsturē var atrast virkni ievērojamu personību, kuru mātes vai “otrās puses” bija latvietes. Rakstniekam, izglītības un ārlietu ministram vairākās Igaunijas valdībās Jānam Latikam (1878 – 1967) māte bija Alise Agnese Hasmane, nākusi no Valkas pagasta. Laikā no 1928. līdz 1931. gadam Latiks pildīja Igaunijas ārlietu ministra pienākumus, vēlāk bija sūtnis Lietuvā. Ministrs, latvietes dēls, labprāt runāja latviešu valodā, apmeklējot vizītēs Latviju. Vēlāk trimdā Zviedrijā Latiks uzturēja ciešas saites ar latviešu trimdiniekiem, tostarp bijušajiem diplomātiem, un, uzstājoties latviešu pasākumos, allaž runāja latviešu valodā. Savukārt ilggadīgā Igaunijas aizsargu priekšnieka Johannesa Oresmā (1890 – 1943), kurš līdz 1935. gada jūlijam dzīvoja ar uzvārdu Roska, dzīvesbiedre bija Valkas apkaimes latviete Alma Minna, dzimusi Brauna. Oresmā apcietināja tūdaļ pēc padomju okupācijas sākuma un 1943. gadā Vjatlagā nošāva. Viņa sieva, kā runā, izdarīja pašnāvību cietumā.
Ja par pretējo procesu, kad latvieši apņēma igaunietes, jāpiemin Meņģeles pagastā amatnieka ģimenē dzimušais latviešu literāts Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers – viņa māte bijusi igauniete. Arī pirms Otrā pasaules kara ļoti populārā igauņu rakstnieka ar absolūti neigaunisko vārdu Augusts Gailītis (1891 – 1960) tēvs bija igauņos, Sangastes muižas novadā, ieprecējies Ziemeļvidzemes latvietis. Ģimenē ikdienā pārsvarā runāts latviešu valodā, taču visi mājinieki tāpat brīvi pārvaldījuši igauņu mēli. Pirmo pasaules karu Gailītis pavadīja Tallinā, kļuva par Igaunijas pilsoni, darbojās žurnālistikā un vēlāk bija Igaunijas sūtniecības Rīgā preses atašejs. Savu latvietību viņš neaizmirsa – tulkoja latviešu daiļliteratūru igauniski un igauņu rakstnieku darbus latviski.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad Baltijas pilsoniskajās aprindās par labo toni uzskatīja izteikšanos vāciski, latviešu un igauņu “aprindu” pārstāvji pēc laulībām ģimenē nereti pārgāja uz vācu valodu. Tā tas notika, piemēram, pirmās igauņu dzejnieces, patriotisma un Igaunijas dabas mīlestības apjūsmotājas Lidijas Koidulas (1843 – 1886) un Tartu universitātes medicīnas studenta, pārvācotā latvieša Eduarda Mihelsona kopdzīvē. Lidija Eduardam jāvārdu teica 30 gadu vecumā. Mihelsons bija viņas ilggadīgs pielūdzējs, tomēr abu savienība daudziem šķita pārsteigums. Literatūrzinātnieki uzskata, ka “igauņu Aspazijai” šī laulība izvērtusies nelaimīga un traģiska. Mihelsons kļuva par kara ārstu Krievijas kara flotes bāzē Kronštatē un sievu ņēma līdzi. Lidijas liriskajai dvēselei kazarmu un cietokšņa raupjā vide nebija tā labākā. Viņa ieslīga depresijā, ilgojās pēc dzimtenes un sapratni savām izjūtām no vīra puses tā arī nesastapa. Neko nelīdzēja divu meitu piedzimšana un samērā biežā ciemošanās Igaunijā. Dzejniece nomira ar krūts vēzi.
