“Te viss ir! Vārds vārdā, neviltots!” Ata Lejiņa 70. gadu sarakste ar VDK aģentu Lešinski 3
Septembrī Latvijas kinoteātri sāks demonstrēt režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālo filmu “Spiegs, kurš mans tēvs” – stāstu par Latvijas jaunlaiku vēsturei unikālu, joprojām noslēpumainu personību, PSRS VDK un rietumvalstu specdienestu dubultaģentu Imantu Lešinski (1931–1985). Reiz kādā publikācijā jau pēc Lešinska pārbēgšanas uz Rietumiem agrākais trimdas jaunatnes organizāciju līderis, tagad Saeimas deputāts Atis Lejiņš teicis: “Viņš bija viens īsts VDK aģents.”
Mēģinājumi savervēt
Lejiņš bija viens no tiem trimdiniekiem, kurus Lešinskis, būdams ar VDK cieši saistītās “Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem” priekšsēdis, 20. gadsimta 70. gados centās ietekmēt, faktiski savervēt. “Viņi uzskatīja mani par perspektīvu jaunieti. Mums bija sarakste, un Lešinskis mēģināja mani ietekmēt, lai es 2. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā (VLJK) Londonā uztaisītu vismaz neitrālu programmu.
Toreiz pret mani bija milzīgs spiediens arī no tā sauktajiem “jaunajiem kreisajiem” Eiropā, lai uz kongresu aicinātu pārstāvjus no Padomju Latvijas.
Tāpēc es nedrīkstēju nocirst. Un es centos. Tas bija kā spēle. Kā kaķis ar peli,” teic Lejiņš, dodot iespēju iepazīties ar to gadu korespondenci. Pēc čekas maisu atvēršanas daudzi sūdzējušies, ka kartotēka pati par sevi maz liecina par paša čekista darbu potenciālā ziņotāja apstrādē: “Bet te tas viss ir! Vārds vārdā, neviltots!”
Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem jeb Kultkoma, jeb vienkārši Komitejas un tās šefa Lešinska pastiprinātā interese par Ati Lejiņu sākās 1970. gada vasarā, kad trimdas jaunietis apmeklēja Latvijas PSR. Vizītes viens no pamatojumiem bija materiālu vākšana doktora disertācijai par 1905. gada revolūciju. Lejiņš tolaik dzīvoja te ASV, te Zviedrijā un bija 1972. gada 15.–21. augustā Londonā paredzētā 2. VLJK rīcības komitejas loceklis, trimdas Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedrs, tātad mēreni kreiss.
Okupētajā Latvijā satiktais VDK pulkvedis Lešinskis atstājis “labu, simpātisku un cilvēcisku iespaidu”.
Pateicoties pieredzējušajiem trimdiniekiem, tādiem kā Bruno Kalniņš, Uldis Ģērmanis un citi, gados jaunais Lejiņš tomēr bija jau sagatavots un labi apzinājās, ar ko darīšana. Interesanta detaļa – arī Lešinskis 1970. gadā, kad sākās sarakste, vairs neticēja padomju iekārtai un jau bija kļuvis par dubultaģentu, kas plāno bēgšanu uz Rietumiem. Lejiņš to, protams, nezināja. Tāpēc vēstulēs tiešām parādās divi, brīžiem diametrāli pretēji pasaules priekšstati – Lejiņa kā demokrātiski noskaņota, šķietami panaiva Rietumu jaunieša un godprātīgi savus uzdevumus pildošā padomju specdienesta funkcionāra Lešinska.
“Klimata uzlabošana”
Atgriezies no padomju Rīgas, pirmajā vēstulē “biedram Lešinskim” 1970. gada 24. augustā jaunais Lejiņš no Upsalas raksta, ka Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība (ELJA) piekritusi uz saviem pasākumiem aicināt latviešus no LPSR. Pulkvedis ar atbildi iepauzē un 21. aprīlī atbild ar moži familiāru “Sveiks, Ati!”.
Jāpiebilst, visu saraksti pavadīja Latvijas PSR preses izdevumu un dažu skaņuplašu piesūtīšana potenciālajam ietekmes aģentam, kamēr Lejiņš pretim sūtīja trimdas periodiku. “Ja gribam rast bāzi auglīgai diskusijai un eventuālai klimata uzlabošanai, tad taču mums vienam otrs savstarpēji labāk jāiepazīst, un tas nav iespējams arī bez iespiesta vārda starpniecības,” tā Lešinskis.
Tālāk viņš raksta: “Pie mūsu Komitejas nodibinājusies jaunatnes sekcija, kur piedalās galvenokārt Rīgas augstskolu, mazākā mērā arī rūpnīcu un kolhozu jaunieši. Sekcijas darbības mērķis ir rast ceļus uz saprašanos ar latviešu jauniešiem ārpus Latvijas. Manuprāt, šis mērķis nav nereāls, ja vien abas puses parādīs izpratni, toleranci un godprātību.”
Lejiņa priekšlikumu uzaicināt Latvijas PSR jauniešus piedalīties tautiešu sanāksmēs ārzemēs Lešinskis tomēr uzņem ļoti piesardzīgi.
Tie “pelnot interesi”, taču vēl esot precizējami: “Grūti stādīties priekšā, ka mūsu jaunieši gribētu piekrist piedalīties sanāksmēs, kur, piemēram, nodarbojas ar “lielās politikas taisīšanu”, meklē “receptes” subversīvai (graujošai. – Aut.) iedarbībai uz tautu vai tās jaunatni dzimtenē, lielvalstu savstarpējo attiecību pasliktināšanai utt. Mūsu pusē, veidojot kultūras sakarus ar tautiešiem ārzemēs, neviens nevēlas jaukties, teiksim, ASV iekšpolitiskajā dzīvē, aicināt kādu uz nelojālu attieksmi pret Jūsu krastā pastāvošajām institūcijām.”
Vēstules saņēmējs atskārst, ka no inteliģentā spiega Lešinska patiešām jāuzmanās.
Cenšanās virzīt lietas VDK vajadzīgajā virzienā, reizē nodrošinoties pret padomju jaunatnei “postošo” Rietumu ietekmi, ir acīmredzama. Noteikumu uzstādīšanu pavada laipna apvaicāšanās par 1905. gada notikumu pētniecības gaitu un informēšana, ka Raimonda Paula plate jau ceļā.
Atbildi Lejiņš raksta 1971. gada 11. jūnijā. Viņš lūko kliedēt VDK funkcionāra bažas – trimdas jaunatnes organizācijas “subversīvai darbībai” pret PSRS neviens izmantot nepošoties: “ALJA (Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība), un es varu droši teikt to pašu par ELJA, ir neatkarīga, demokrātiska organizācija, kas pati nosaka savu darbību. (..) Taču nedomāju, ka mēs gatavojamies izvērst kaut kādu Padomju Savienības apkarošanu.
Domāju, ka Jūsu bažas šajā jautājumā nav pamatotas.” Rietumu jaunieši paši mēdzot kritizēt nevēlamas parādības ASV, kāpēc gan aizliegt jauniešiem to pašu darīt attiecībā uz PSRS?
Lejiņš atkal uzsver, cik svarīgi būtu trimdas jauniešu kontakti ar vienaudžiem Latvijā, un skaidri jautā, kāda īsti ir Komitejas jaunatnes sekcijas nostāja pret ielūgumu apmeklēt kongresu Londonā.
Šoreiz Lešinska atbilde ir ātra. Vēstule ir tīrs padomju demagoģijas paraugs: “Pret demokrātisku kritiku nav nekā ko iebilst, arī mēs paši vaļsirdīgi kritizējam negatīvas parādības mūsu zemē un arī Rietumu pasaulē. Taču Padomju Savienībā nepastāv neviena organizācija, kas par savu mērķi izvirzītu pastāvošās iekārtas gāšanu, teiksim, Savienotajās Valstīs. (..) Būtu dabīgi sagaidīt tādu pašu pieeju arī no pretējās puses, taču ar nožēlu jākonstatē, ka ASV ir organizācijas, tai skaitā latviski iekrāsotas, kas pat savos statūtos ietvērušas subversīvus pretpadomju nodomus.”
Lejiņa piedāvājumus par Latvijas PSR jauniešu līdzdalību kongresā Londonā Lešinskis “torpedē” ar veselu virkni pretjautājumu, faktiski zondējot, kādas būtu delegācijas iespējas ietekmēt kongresa gaitu un gaisotni. Tiek arī jautāts: “Vai rīkotāji var garantēt, ka sanāksmē iepretim mūsu jauniešiem valdīs patiesa tolerance un viņiem nenāksies ciest kādus aizvainojumus?” Bet nobeigumā kā parasti “saldais ēdiens” – piedāvājums trimdiniekus iepazīstināt ar latviešu “kultūrfilmām”, kurās nebūtu “komunistu propagandas”.
Lešinskis zaudē interesi
“Tas spiediens no viņa… Viņš tiešām bija inteliģents, kaut vēlāk teica, ka jau toreiz sen pats tam visam nav ticējis, ko man toreiz stāstīja,” tagad atceras Lejiņš.
Atbildē 1971. gada 10. septembrī viņš priecīgi pauž, ka “Vella kalpus” un “Mērnieku laikus” gribētu gan. Tos varētu demonstrēt kongresa ietvaros. Organizētāji būtu gatavi no Latvijas uzņemt ap 10 jauniešu grupu, kurā būtu arī literāti un mūziķi. Delegātiem ļautu nolasīt 2–3 referātus, piedalīties diskusijās par kultūras jautājumiem un “problēmām, latviešu jaunietim augot divkultūru (vai vairāk) iespaidā”.
Taču: “Protams, jaunieši no Latvijas nevarēs piedalīties mūsu pilnsapulcēs un internās lietās. Visur citur – laipni sagaidām! Arī var apmeklēt politisku un vēsturisku raksturu referātus, bet ar to saprašanu, ka mūsu jauniešos arī valda patiesa tolerance. Tas punkts mums ir principiāls.”
Nu Lešinskis apklust uz vairākiem mēnešiem un tad nāk klajā ar jautājumiem, par kuriem droši vien pats saprata, ka otrai pusei tie būs nepieņemami.
Tā ir pulkveža pēdējā vēstule, datēta ar 1971. gada 22. decembri. Lešinskis acīmredzot sapratis, ka ietekmēt Lejiņu nevarēs. Viņš pēkšņi konstatē, ka Komitejas jaunatnes sekcijā viedokļi par Latvijas PSR jauniešu klātbūtni Londonas kongresā “daloties”. Briti tiešām izsniegšot delegātiem vīzas? Un ja nu viesi no Latvijas saposīšoties, bet “pūles izrādīsies veltīgas”? “Ja mūsu jaunieši Anglijā netiktu ielaisti, par to vareni priecātos tā reakcionārā emigrantu daļa, kurai laikam arī Jūs, Ati, negribētu tādu prieku sagādāt,” tā Lešinskis.
Var tikai minēt, kādu apsvērumu dēļ, taču, atsaucoties uz “viena otra no mūsu jaunatnes sekcijas locekļa” spriedumiem, viņš rosina trimdas un padomju jauniešu tikšanos rīkot nevis Londonā, bet “kādā citā Rietumeiropas zemē, kas ģeogrāfiski tuvāka Latvijai”: “Vai, piemēram, pirmajai tādas plašākas tikšanās reizei nebūtu labvēlīgs tas olimpiskais klimats, kas valdīs Minhenē? Cik zinu, daudzi kongresa dalībnieki plāno būt klāt olimpiskajās spēlēs. To pašu gatavojas darīt arī mūsu jaunieši.”
Mēģinājumi kavēt kongresu, liekot gaidīt uz neizlēmīgajiem “Latvijas viesiem”, kļūst nepārprotami.
Jādomā, galīgais lēmums nevienu nesūtīt uz Londonu VDK un Kultkoma kabinetos tika pieņemts 1972. gada janvārī. Tas izriet no netiešām norādēm – no toņa “tautiešiem” domātajā radioprogrammā “Dzintarkrasts” un publikācijām “Dzimtenes Balsī”.
23. februārī Lejiņš vēl raksta Lešinskim, paužot apbēdinājumu par viņa optimisma pēkšņo nomaiņu ar pesimismu un atgādina, ka “tagad viss atkarājas no Kultūras komitejas”. Priekšlikums pārcelt tikšanos uz citu vietu ārpus kongresa tiek noraidīts, jo Lejiņam nav pilnvaru ko tādu organizēt. 12. aprīlī, nesagaidījis reakciju, VLJK rīcības komitejas dalībnieks atgādina, ka gaida “konkrētas atbildes”, citādi nevarēs vairs rezervēt laiku Latvijas PSR pārstāvjiem kongresa programmā.
Bet Lešinskis ir zaudējis jebkādu interesi par pasākumu, kuru padomju dienesti nevarēs ievirzīt vēlamajās sliedēs.
“Dzimtenes Balss” pielikumā “Atziņas un pārdomas” parādās kāda A. Freiberga raksts “Demagoģiska kņada”, kurā Londonas kongresa organizētājiem ne vairāk, ne mazāk kā pārmesta ielūguma neatsūtīšana – ielūguma, kuru Kultkoms nekad neprasīja, jo “viesi” nemaz negrasījās braukt. Ērtāk bija aizbildināties ar “plānotās sanāksmes politisko, pretpadomju raksturu”.
“Padomju varai ir bailes ļaut saviem delegātiem piedalīties atklātās, brīvās un spontānās diskusijās ar dažādu uzskatu oponentiem – gluži vienkārši izgāšanās un varbūtējās negatīvās publicitātes dēļ,” Zviedrijā iznākošajā laikrakstā “Brīvība” 1972. gada 1. novembrī atzīmēja trimdas publicists Agnis Balodis (pseidonīms Pēteris Lapiņš).
“Propagandas cirvji”
Tā arī Lešinska atbildes nesagaidījis, pēdējo īso vēstuli Lejiņš viņam nosūta 1973. gada 2. janvārī no Zviedrijas. Interesanti, ka pēc tam saraksti pārņēma “Dzintarkrasta” redaktors Laimonis Zakss.
Acīmredzot VDK, par spīti visam, turpināja uzskatīja Lejiņu par daudzsološu.
Zakss kādā 1975. gadā vēstulē atzīmējis: “Tu tur esi zināms jauniešu aprindu līderis, tātad tāda kā uzticības persona un reizē arī ideologs.” Tomēr Zaksam uzkrītoši trūka tās izveicības, kāda piemita Lešinska tekstiem. No Zaksa vēstulēm vējo banāls padomisms, kurš Lešinska korespondencē bija daudz labāk maskēts.
“Izņemot Lešinski, visi pārējie tur bija cirvji, padomju propagandas cirvji,” tagad pasmejas Lejiņš.
VDK atmeta jebkādas ilūzijas tikai 1976. gadā, kad trimdas periodika turpinājumos sāka iespiest Lejiņa 1970. gada Latvijas PSR ceļojuma iespaidus – atmaskojošo “Gorkija iela 11a”.
Bet Lešinskis, jau pārbēdzis uz Rietumiem, priekšvārdā šīs grāmatas 1983. gada izdevumam zviedru valodā atzinis: “Maskavas iedibinātās komitejas uzdevums bija bremzēt un, ja iespējams, pilnīgi izjaukt un pārtraukt vairāk nekā 120 tūkstošu latviešu pretpadomju trimdinieku politiskās aktivitātes brīvajā pasaulē, panākt šķelšanos un naidu atsevišķu trimdinieku frakciju vidū, vienlaikus apzinot “derīgus elementus” Padomju Savienībai draudzīgu ārējās propagandas akciju īstenošanai trimdinieku un viņu mītnes zemes pamatiedzīvotāju vidū.
Tajā pašā laikā mans un manis vadītās komitejas darbinieku uzdevums bija arī no Latvijā iebraukušo ārzemju latviešu vidus izmeklēt piemērotas kandidatūras KGB slepeno aģentu necilajai karjerai rietumpasaulē.
Atis Lejiņš no pieminēto mērķu sasniegšanas viedokļa izrādījās visai ciets rieksts. Varbūt tieši tālab es viņam toreiz veltīju tik daudz uzmanības.”
