Inese Vaidere: Laiks pārtraukt Krievijas gāzes un naftas importu – EP rāda ceļu, dalībvalstis vilcinās 1
Prof. Inese Vaidere, Eiropas Parlamenta deputāte, EP ziņotāja par atteikšanos no Krievijas gāzes un naftas
Katrs eiro, ko Eiropa samaksā Krievijai par gāzi vai naftu, pārvēršas lodē, dronā vai tankā, kas nogalina Ukrainā. Tā ir skaudra, bet neizbēgama patiesība. Augustā – tikai viena mēneša laikā – Eiropas Savienības valstis Krievijai par naftu un gāzi samaksāja apmēram vienu miljardu eiro – summu, kas Krievijai ļautu iegādāties vairāk nekā 20 000 militāro dronu. Savukārt kopš kara sākuma tie ir vairāk nekā 210 miljardi eiro – gandrīz tikpat, cik Krievija iztērējusi karam. Tas ir vairāk, nekā ES un dalībvalstis ir sniegušas Ukrainas atbalstam.
Jau divdesmit gadu garumā Krievija ir manipulējusi ar dabasgāzes piegādēm Eiropā, vairākkārt tās pārtraucot, turklāt arī pašā ziemas spelgonī. Īpaši no tā cieta valstis, kuras ar Krieviju savieno gāzes cauruļvadi, – Baltijas un Centrāleiropas reģionā. Piemēram, 2009. gada janvārī, kad Eiropa piedzīvoja aukstāko ziemu divdesmit gadu laikā. Šādas stratēģiskas manipulācijas Krievija veic plānveidīgi, lai izraisītu gāzes krīzes Eiropā. Savukārt 2021. – 2022. gadā Krievija ievērojami samazināja gāzes piegādes līdz tādam līmenim, ka cenas cēlās pat astoņkārt. Tajā pašā gadā Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā. Samazinājums nebija nejaušība – tas bija ilgi plānots, stratēģisks gājiens. Mērķis bija skaidrs – iebiedēt Eiropu, lai tā nereaģētu ar spēcīgām sankcijām.
Šobrīd Krievijas naftas imports ir aizliegts ar ES sankcijām, Slovākijai un Ungārijai paredzot izņēmumus. Savukārt par Krievijas gāzes importa aizliegumu nākamajās sankciju pakotnēs vēl tikai tiek spriests. Sankcijas ir efektīvas un naftas importa aizliegums jau ir pamatīgi patukšojis Kremļa kasi. Tomēr tām ir ierobežojumi – sankcijas jāatjauno ik pēc sešiem mēnešiem. Tas prasa visu 27 dalībvalstu vienprātību, un katru reizi atrodas kāds, kas tās vēlas mīkstināt. Turklāt, ņemot vērā, ka Krievija gadu garumā ir manipulējusi ar piegādes drošību, importa aizliegumam jādarbojas ilgtermiņā, nesaistot ar Krievijas kara Ukrainā tālāko attīstību. Lai to paveiktu, nepieciešams pavisam cits risinājums – stingrs, neatgriezenisks un juridiski noturīgs. Respektīvi – nepieciešams pilnīgs Krievijas gāzes un naftas importa aizliegums ar likuma spēku.
Eiropas Parlamentā (EP) kā līdzziņotāji ar somu deputātu Villi Ninisto no Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas izstrādājām ziņojumu par pilnīgu Krievijas gāzes un naftas importa aizliegumu, kas EP guva teju vienbalsīgu atbalstu – to akceptēja visas politiskās frakcijas, izņemot radikāli labējos, kas ir kvēli Krievijas atbalstītāji. EP balsojums iezīmē pagrieziena punktu Eiropas enerģētikas politikā. Tas ir ne tikai politisks, bet arī morāls lēmums: Eiropa vairs netiks sildīta ar Krievijas gāzi.
Darbs pie šī priekšlikuma nebija viegls, tas notika arī ļoti straujā tempā. Tomēr vien dažu mēnešu laikā izdevās panākt vienošanos starp visām lielākajām politiskajām frakcijām.
Ar šo ziņojumu padarījām sākotnējo Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumu krietni spēcīgāku un “aizvērām” potenciālās likuma apiešanas iespējas.
Pirmkārt, EK piedāvāja pilnīgu atteikšanos no Krievijas gāzes, sākot ar 2028. gada 1. janvāri. EP uzstājam – tas ir iespējams jau līdz 2027. gada 1. janvārim! Sākotnējie aprēķini liecina – pieņemot spēcīgo EP pozīciju un importu aizliedzot jau ar 2027. gadu, ES finansējums Kremļa kara mašīnai būtu par 29 miljardiem eiro mazāks, nekā to darot gadu vēlāk. Turklāt uzticamu alternatīvu piegādes iespēju ir pilnīgi pietiekami, piemēram, Norvēģija jau nodrošina vairāk kā trešdaļu no visa ES gāzes importa, un jaudas attīstās arī ASV.
Otrkārt, līdztekus gāzes importam, paplašinājām regulas tvērumu, iekļaujot arī naftas un tās produktu importa aizliegumu. Krievija pelna arī no naftas, un šī plaisa bija jāaizver. Turklāt, ne tikai tiešais imports, bet arī caur trešajām valstīm. Krievija vienmēr noteikumus mēģinās apiet, kā to jau dara ar t.s. “ēnu kuģiem”. Tātad – ES nevēlamies redzēt ne Krievijas naftu, ne no tās ražotos produktus, pat, ja naftas pārstrāde notikusi Indijā vai citur.
Treškārt, nevaram pieļaut izņēmumus. Eiropas Komisija sākotnēji paredzēja atlaides jeb izņēmumus divām valstīm – Ungārijai un Slovākijai, kuras, kā labi zinām, nevēlas pārtraukt iepirkt Krievijas energoresursus. Mēs šos izņēmumus dzēsām. Kā man personīgi apliecināja ES Enerģētikas komisārs – ar ES fondu atbalstu šīm valstīm ir jau izbūvēta visa nepieciešamā infrastruktūra alternatīvām piegādēm. Trūkst tikai politiskās vēlmes rīkoties, jo šo valstu vadītāji iet Kremļa pavadā, bet publiski atrunājas ar bezjēdzīgiem argumentiem.
EP pozīcija nosaka skaidru robežu – Krievijas gāze Eiropā pārskatāmā nākotnē atgriezties nedrīkst. Tas ir ilgtermiņa solis un nodrošina stabilitāti.
Dalībvalstis jeb Padome šobrīd ieņem nepamatoti piesardzīgāku pozīciju, pat vēl vājinot EK sākotnējo priekšlikumu. Dalībvalstu pozīcijā redzam atteikšanos tikai no Krievijas gāzes importa, nevis arī no naftas. Pilnīga atteikšanās no gāzes piedāvāta tikai ar 2028. gada 1. janvāri, gadu vēlāk nekā piedāvājam mēs EP. Padome arī atstāj izņēmumus Slovākijai un Ungārijai. Kāpēc, ja ir skaidrs, ka šīs valstis nekādu vienošanos tik un tā neatbalstīs? Bet par laimi – likumu varam pieņemt arī bez viņu atbalsta.
Padomes vājā nostāja nozīmē, ka būs daudz jāstrādā, lai sasniegtu mērķi. Tā sauktajos trialogos – diskusijās starp Eiropas Parlamentu, dalībvalstīm un Eiropas Komisiju – nāksies cīnīties, un iznākumu vēl nevaram paredzēt. Trialogus uzsāksim nekavējoties. Ļoti ceru, ka līdz gada beigām izdosies panākt vienošanos, lai likums varētu stāties spēkā jau ar 2026. gada 1. janvāri.
Sabiedrības atbalsts ir spēcīgs: astoņi no desmit eiropiešiem piekrīt, ka Krievijas enerģijas imports jāpārtrauc pēc iespējas ātrāk. Tas ir signāls, ka eiropieši saprot – īslaicīgas grūtības ir mazākas par cenu, ko maksā ukraiņi, ko nākotnē varētu nākties maksāt arī pārējai Eiropai.
Ar Krievijas energoresursu importa aizliegumu nedrīkst vilcināties. Eiropai jābūt drosmīgai un izlēmīgai. Tas ir gan politisks, gan ekonomisks, gan arī drošības jautājums.
