Nauris Puntulis: Kultūras ministrijas mērķis nav nojaukt 2
Nauris Puntulis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Plānots, ka šodien notiks kārtējā Rīgas akustiskās koncertzāles projekta attīstības darba grupas sēde, kurā tiks atklāti aktuālo pētījumu rezultāti par novietni Elizabetes ielā 2 – dendroloģiskā izpēte un padziļinātā ēkas pamatu un pāļu tehniskā izpēte, ko īstenoja “Valsts nekustamie īpašumi”. “Latvijas Avīze” un “Kultūrzīmes” jau ir regulāri informējušas par projekta virzību (diskusiju “Nacionālā koncertzāle: kurp ved riņķadancis ap Elizabetes ielu 2” varēja lasīt 8.07.2020.). Tajā izskanēja, kādi ir par un pret argumenti koncertzāles novietnei Elizabetes ielā 2 un kāds liktenis sagaidītu modernisma stila ēku un apkārtējo parka zonu. Par šo aktuālo tematu, par ko joprojām tiek pausti vispretrunīgākie uzskati, esam saņēmuši kultūras ministra Naura Puntuļa viedokli, ko publicējam saīsināti.
“(..) Nacionālās akustiskās koncertzāles tēma pēdējo divu gadu laikā publiskajā telpā bijusi viena no skaļākajām, diskutablākajām un nereti – emocionālākajām. Un, pirms mest akmeni kādā virzienā, es aicinu ikvienu pamēģināt atbildēt uz jautājumu: “Kādēļ 33 gadu laikā kopš 1987. gada, kad sākās diskusijas par akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā, mēs kā nācija neesam spējuši vienoties par tās uzcelšanu?”
Lietu kārtība projekta virzībā
Jā, tā nekad nav bijusi labākās prakses paraugs. Vienlaikus Kultūras ministrija un citas valsts institūcijas ir mēģinājušas organizēt šos procesus jau kopš pagājušā gadsimta beigām. Jautājums ticis aktualizēts un plaši diskutēts – visdažādāko politisko spēku un valdību paspārnē –, taču koncertzāles Rīgā joprojām nav. Vienmēr priekšplānā izvirzās citi šķēršļi un iegansti, un mēs joprojām turpinām teikt: “Es, protams, esmu par to, ka koncertzāle ir vajadzīga, bet…” Un šādu bet nekad netrūks.
(..) Tomēr valdība ir pieņēmusi tik ilgi gaidīto lēmumu. Ceļš līdz tam nav bijis ideāls, bet esam tuvāk sapņa piepildīšanai nekā jebkad līdz šim. Es aicinu vienoties, lai noietu šo ceļu līdz rezultātam. Kultūras ministrija apzinās nepilnības, kas tika pieļautas, atkal sākot šo procesu. Labā ziņa ir tā, ka mums ir iespēja tās labot. Un tas šobrīd arī tiek darīts maksimāli atvērtā, pārskatāmā un atbildīgā veidā – strādā koncertzāles darba grupa, Kultūras ministrijas mājaslapā ikviens var iepazīties ar visu veikto pētījumu un nepieciešamo darbību klāstu, lai virzītu procesu atbilstoši labas prakses paraugiem. To skaitā ir arī ēkas Elizabetes ielā 2 tehniskā stāvokļa padziļināta izpēte, dendroloģiskie, topogrāfiskie, arhitektoniski mākslinieciskie pētījumi, tāpat taps neatkarīgs izvēlētās vietas salīdzinājums ar citām teritorijām, ko veiks starptautiska nekustamo īpašumu novērtēšanas kompānija “CBRE Baltics”. (..)
Politiskie nosacījumi
Kultūras ministrijas iniciatīvu būvēt koncertzāli Elizabetes ielā ir atbalstījušas piecas politiskās koalīcijas frakcijas, un tā ir pārtapusi par valdības lēmumu.
Lēmumu, līdz kādam nebija iespējams nonākt pēc visiem mēģinājumiem šo pēdējo 33 gadu laikā. Tam ir bijuši savi iemesli, kas saistās gan ar procesa gaitu, potenciālo novietņu analīzi, gan ar piedāvāto projektu kvalitāti, gan iepriekšējo valdību pieredzi. Stājoties ministra amatā, mantojumā saņēmu arī publiski plaši apspriestu izpēti par iespējamām novietnēm koncertzāles vajadzībām – tajā tika apskatītas deviņas valstij, pašvaldībai un privātpersonām piederošās lokācijas. Neviena no tām nav guvusi viennozīmīgu visu iesaistīto pušu atbalstu.
Pēc PSRS sabrukuma, haotiskas un slikti kontrolētas privatizācijas gaitā, Rīgā ir vēsturiski izveidojusies noteikta nekustamo īpašumu un publiskās ārtelpas struktūra. Tās rezultātā valdība jau vairākkārt ir nonākusi ķīlnieku lomā (..).
Savā ziņā iemesls tam, lai valdība šoreiz pieņemtu vēsturisko lēmumu ātri, bija iespēja demonstrēt rīcību, kas brīva no ekonomiskām interesēm. Pat par spīti tam, ka nepieciešamās plašākas publiskās un ekspertu diskusijas tagad notiek post factum. Šajā procesā ir gan ieguvumi, gan zaudējumi, gan stiprās, gan vājās puses, gan, protams, iespējas.
Kāpēc pilsētas centrā?
Gatavojot atzinumu par iespēju būvēt koncertzāli uz AB dambja, eksperti norādīja, ka tā var darboties ar efektīvu ekonomisko pienesumu tikai tad, ja atrodas labā vietā centrā. Elizabetes iela 2 – pašā pilsētas centrā, vienlaikus ērti sasniedzama ar sabiedrisko transportu, ar plašu publisko ārtelpu un kultūras kontekstu – tāda ir. Savukārt citu Eiropas valstu pieredze rāda, ka koncertzāli kā enkurobjektu kādā perifērā vai degradētā teritorijā var atļauties tikai megapoles. (..)
Pilsētas, kas izmēra ziņā salīdzināmas ar Rīgu, akustiskās koncertzāles, kuras paredzētas akadēmiskās mūzikas baudīšanai, lai tās vienlaikus būtu arī ar adekvātu ekonomisko atdevi, izvēlas būvēt pilsētu centros.
Tā Prickera prēmijas laureāts, nīderlandietis Rems Kolhāss “Casa de Musica” koncertzāli (2005) novietoja blakus senās Porto pilsētas vēsturiskajam centram. Līdzīgās vietās atrodamas arī Ščecinas filharmonija un Katovices vai Toruņas koncertzāles. Zviedrija ir paraugs sociālās atbildības jomā, tomēr visas jaunās koncertzāles ir pilsētu centros, dāņu biroja “Hening Larsen” (birojs ir arī Dānijas Karaliskās operas un Reikjavīkas “Harpa” autors) meistardarbu Upsalā ieskaitot. Mēs neesam tik bagāti, lai rīkotos citādi. (..)
Pasaules tirdzniecības centrs
Trīsdesmit gadu laikā par šo ēku nevienam nav bijušas pastiprinātas intereses. Ēka tika būvēta specifiski biroju vajadzībām un kā tāda ir nokalpojusi gana ilgu laiku, lai to varētu turpināt ekspluatēt bez vērienīgām investīcijām. Privātie investori, kas savulaik izrādīja par šo ēku interesi un pasūtīja arhitektu birojam “Sestais stils” atbilstošu arhitektoniski-tehnisko analīzi, lai apsvērtu iespēju šeit attīstīt viesnīcu vai biroju centru, zaudēja šo interesi pēc iepazīšanās ar nepieciešamo darbu apjomu un aprēķiniem. Ņemot vērā nepieciešamo investīciju apjomu, pēc ilgām pārdomām no piedāvājuma pārcelties uz šo ēku ir atteikusies arī Ekonomikas ministrija. Savukārt to pārveidot par plašāku publisku telpu nav iespējami ēkas konstruktīvās uzbūves dēļ: tai ir dzelzsbetona karkass ar 6,5 m kolonnu soli, bet trim ļoti maziem laidumiem – 4,5, 3 un 4,5 m, tāpēc ēkā nevar iegūt kādu jēdzīgi izmantojamu telpu bez brīvstāvošiem balstiem (paldies Uldim Lukševicam un domubiedriem par pienesumu diskusijai par ēkas iespējām pārtapt objektā ar sabiedrisku funkciju!).
Neraugoties uz skanīgo nosaukumu, Pasaules tirdzniecības centram nav ticis atrasts ne racionāls, ne viengabalains saturisks lietojums. Vienkāršākais risinājums būtu to renovēt – siltināt, padarīt atbilstošu mūsdienu prasībām un tad turpināt to izmantot biroju funkcijām. Pat nejautājot, kurš tad būtu gatavs to darīt, tas būtu pretrunā gan ar Mantojuma pārvaldes atzinumu, gan projekta oponentu viedokli par mūsdienu pasaulē pieņemtu praksi – nebūvēt biroju ēkas pilsētu parkos. Veikt renovācijai nepieciešamās investīcijas vairāk nekā 30 miljonu eiro apmērā1 – tas jau ir daudz vairāk, nekā uzturēt pašreizējo būvi. Tam nav nekāda pietiekama pamatojuma. Nupat notikušais Baltijas arhitektūras skolu un profesūras forums pierādīja, ka šai vietai tiešām ir potenciāls dažādiem attīstības scenārijiem. Protams, ka katrs arhitekts vai domubiedru grupa šā foruma rezultātus tulko un komentē atšķirīgi.
Kompromiss
Lai arī salīdzinoši strauja, iniciatīva par koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2 nebija nekādā ziņā slepena. Vēl pirms sarunu sākšanas ar pārējiem valdības locekļiem es personīgi iepazīstināju ar šo ideju un mūsu galvenajiem argumentiem Nacionālās arhitektūras padomes locekļus, piedāvājot kā labi pamatotu kompromisu (..). Aicināju nolikt katram malā savas subjektīvās simpātijas (ideālajā pasaulē mans favorīts arī nebūtu Elizabetes iela 2) un izvērtēt šo kā iespēju kopīga mērķa sasniegšanai, uzreiz tam saņemot arī daudzu padomes locekļu idejisku vai konceptuālu pirmšķietamu atbalstu.
Jau pirms ieceres šo ēku pārvērst koncertzālē, ēkas liktenis bija nonācis zināmā strupceļā. Tādu, kāda tā ir, ēku Elizabetes ielā 2 vairs izmantot nedrīkst. Savukārt siltināšanas un citu renovācijas darbu rezultātā tā zaudēs savu vienīgo – arhitektonisko – vērtību un kļūs līdzīga bijušajai viesnīcai “Latvija”, Dzemdību namam vai šobrīd daļēji nojauktajam Preses namam, savulaik redzamiem modernisma arhitektūras paraugiem, par kuru autentiskuma zaudēšanu savulaik nevienam protestēt nav šķitis lietderīgi. (..)
Mantojums
(..) Kultūras mantojums ir viens no centrālajiem terminiem debatēs par koncertzāles celtniecību Elizabetes ielā. Ja likumā noteiktajā kārtībā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde to būtu atzinusi par arhitektūras pieminekli, šādas diskusijas pat nebūtu. Atbilstošs atzinums, piemēram, attiecas uz tādu spilgtu pēckara modernisma paraugu kā Dailes teātris.
Arhitektūras pieminekļa statuss attiektos arī uz iekštelpām, kurās pārbūvi tad veikt nedrīkstētu. Tā vietā, lai iekārtotu muzeju vai citu publisku telpu, nāktos saglabāt to pašu biroju funkciju, par minētajiem 30+ miljoniem.
Arī diskusijā par Kongresu namu jāsa-prot, ka, pārveidojot to par koncertzāli, būtu jāziedo tā esošā arhitektoniskā vērtība, kas ekspertu vērtējumā ir augstāka nekā E2 ēkai. Vienlaikus daudzi neapšaubāmi arhitektūras pieminekļi – Rīgas vizītkartes – prasa steidzamus ieguldījumus. Tostarp Rīgas pils rekonstrukcija, vairākus miljonus eiro dārga Rīgas Doma pamatu stiprināšana, katastrofālā stāvoklī esošā Lielā ģilde, Arsenāls u. c. Koncertzāle nav arī vienīgā jaunbūve – savu kārtu gaida Laikmetīgās mākslas muzejs (D. Ādžeja projekts) un Nacionālā teātra piebūve, Nacionālās operas un baleta ēkas trešā kārta, Latvijas arhīvu infrastruktūra u. c. Arī tādā ziņā tas ir jautājums par sabiedrības interesēm un valsts iespējām (..). Blakus Pasaules tirdzniecības centram, Kronvalda bulvārī 6 atrodas arī vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis – bijusī Jūrasskolas ēka. Tās atjaunošana, iekļaujot koncertzāles kompleksā, ir vēl viens teicams arguments par labu šīs vietas izvēlei. (..)
Saglabāt, daļēji saglabāt vai nesaglabāt
(..) Kultūras ministrijas mērķis nav nojaukt – ēkai neviens neskarsies klāt, pirms arhitekti starptautiskā konkursā nebūs piedāvājuši savas idejas tās pārtapšanai, jo mūsu mērķis ir radīt Rīgā mūsdienīgu, nacionālas nozīmes akustisko koncertzāli. Tādēļ es vēršos pie sabiedrības ar aicinājumu ļaut apbūvei Elizabetes ielā 2 par tādu kļūt. Cik tālu nojaucot un cik pārbūvējot, lai paliek starptautiska arhitektūras konkursa ziņā (līdzīgi kā nupat tas notika Viļņā)! Es arī patiesi lepotos, ja tajā uzvarētu Latvijas arhitekti, starp kuriem daudzi sevi jau ir pierādījuši ar bezkompromisu izcilību. (..)”
Aicinām arī “Kultūrzīmju” lasītājus izteikties par to, kādai un kur būt Rīgas akustiskajai koncertzālei. Viedokļus varat sūtīt pa e-pasta adresi [email protected].
Saskaņā ar Firma L4 2020. gada oktobrī veikto tehniskās apskaņošanas atzinumu. Atzinums, pilns nepieciešamo darbu uzskaitījums un detalizēts izmaksu pārskats atrodams Kultūras ministrijas mājaslapā: https://www.km.gov.lv/uploads/ckeditor/files/Nozares/Muzika/Nacion%C4%81l%C4%81%20koncertz%C4%81le%20R%C4%ABg%C4%81/TAA_Elizabetes2-min.pdf
