Vai sievietei politikā ir jāspēlē pēc citiem noteikumiem? 13
Protams, ir daudz sarežģītāk. Politikas pasaule vispār ir vairāk piemērota vīriešiem. Kaut vai tas, ka viņiem nevajag tik daudz domāt par ārējo izskatu, jo vīrietis ar vienu un to pašu uzvalku un kurpēm var pa dienu apmeklēt rūpnīcu, bet vakarā aiziet uz svinīgu pieņemšanu. Es tā nevarēju; reizēm pat ir nācies steigšus pārģērbties tualetē. Politika ir vīriešu pasaule, kurā izdevies ielauzties dažām sievietēm.
Vai tas, ka tieši jūs kļuvāt par pirmo sievieti Latvijas valdības vadītāja amatā, bija apstākļu sakritība, vai arī jūs mērķtiecīgi gājāt uz šo posteni?
Nē, negāju. Pirmkārt, neviens nevarēja prognozēt, ka Valdis Dombrovskis pēc Zolitūdes traģēdijas tik pēkšņi paziņos par atkāpšanos. Biju ļoti pārsteigta, kad nākamajā dienā pēc demisijas viņš man piedāvāja kļūt par Ministru prezidenti. Pirmo piedāvājumu es noraidīju. Taču vēlāk apsolīju Valdim: ja nu visi striķi trūkst, esmu gatava to uzņemties. Tolaik bija arī citas kandidatūras – Solvita Āboltiņa, Edgars Rinkēvičs, Artis Pabriks u. c. Neviens no viņiem nesaņēma vajadzīgo atbalstu, un tā nu 2014. gada janvārī es kļuvu par premjeri. Kad uzņēmos šo amatu, mans galvenais mērķis bija risināt ekonomiskā bloka jautājumus, taču dzīve ieviesa savas korekcijas, jo drīz pēc tam notika Krimas aneksija un sākās konflikts Ukrainā. Tad nu bija vairāk jādomā par drošības jautājumiem, jārisina ar sankcijām saistītās problēmas.
No malas izskatījās, ka pēdējie mēneši premjeres amatā jums bija ļoti grūti, tādēļ demisija nāca teju kā atpestīšana.
Pirms tam mēs pārdzīvojām pusgadu ilgo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, kas visiem ministriem bija grūts laiks. Uzkrājās milzīgs nogurums, jo Latvija kā maza valsts uzņēmās tos pašus pienākumus, ko citkārt pildīja tādas lielvalstis kā Vācija un Francija. Katru otro nedēļu bija jālido, jābrauc komandējumos. Jūlijā, kad beidzās mūsu prezidentūras termiņš, jau likās, ka varēsim uzelpot, taču tūlīt pat sākās bēgļu krīze. Diskusijās par bēgļu uzņemšanu mums tika skaidri atgādināts, ka Latvija no citām Eiropas valstīm saņem finansējumu un drošības garantijas. Kā teica Itālijas premjers: “Kad sūtīju mūsu gaisa patrulēšanas vienību uz Latviju, es neprasīju, cik tas mums izmaksās! Kā lai es saviem vēlētājiem izskaidroju, ka tagad, kad mums ir pilnas salas ar bēgļiem, Austrumeiropas valstis nav gatavas izrādīt solidaritāti?” No otras puses, es redzēju, ka Latvijā cilvēki baidās no bēgļiem. Biju uz diskusiju Jēkabpilī, kur visa zāle bija pret bēgļu uzņemšanu. Tas bija ļoti sarežģīts laiks. Tad vēl sākās nesaskaņas “Vienotībā”. Biju domājusi apdarīt dažus darbus, janvārī aizbraukt uz Davosas forumu un tad atbrīvot vietu citam premjeram. Taču nesanāca visu tā skaisti nokārtot.
