Jaungads latviešu tautas ticējumos: ļaudis rīkojās tā, lai visu nākamo gadu labi klātos. Pamācies! 4
Jauna gada sagaidīšana iekļaujama ziemas svētku un svinamo dienu ciklā līdzās Ziemassvētkiem. Šiem svētkiem kopīgas dažādas tradīcijas, piemēram, svētku ēdieni, maskošanās, nākotnes zīlēšana, stāsta dr. philol. RITA TREIJA, LU LFMI Latviešu folkloras krātuves vadītāja.
Vecgada vakaram un Jaungada dienai raksturīgi sākuma rituāli: ļaudis rīkojas tā, lai visu nākamo gadu labi klātos, lai nekā netrūktu ne pašiem, ne laukiem, dravai, lopiem.
*Jaungada mielasts ir bagātīgāks nekā Ziemassvētkos. Pastāv uzskats, ka galdā visu laiku jābūt kam ēdamam un dzeramam un jāmielojas ar deviņiem vai divpadsmit ēdieniem, tādējādi nodrošinot turību priekšdienām.
*Tradicionāli svētku galdā ir zivs. Tās zvīņas saimes locekļi liek kabatās vai makos, tad nākamajā gadā netrūks naudas. Zirņus ēd, lai vairs nav jāraud (mēdz teikt, ka tā apēd vecā gada asaras).
*Latviešu tautas ticējumos Jaungada nakts ir maģisks laiks. Ko šai naktī redz sapnī, tas īstenojas. Vēlēšanās, kas, pulkstenim sitot divpadsmit, uzrakstītas uz papīra, piepildās. Ap pusnakti lopi kūtī runājot cilvēkam saprotamā valodā, stāsta, vai saimnieks pret viņiem labs, kurš no saimes ļaudīm tajā gadā precēsies, kuru vedīs uz kapsētu. Savukārt ūdens āliņģī pusnaktī pārvēršoties vīnā.
*Folkloras materiālos pierakstīti dažādi paņēmieni nākotnes zīlēšanai. Jauno gadu sagaidot, lej laimes, parasti no vaska, alvas, svina vai cita kūstoša materiāla (citkārt dedzina saburzītu papīru un pēta tā ēnu). Ko katrs izlējis, tas viņu sagaida šajā gadā. Ap pusnakti uz labu laimi šķir Bībeli vai baznīcas dziesmu grāmatu – uzšķirto rindu tulko kā pravietisku zīmi. Nākotni pareģo arī šādi: zem apvērstiem šķīvjiem vai krūzītēm paslēpj dažādus priekšmetus ar simbolisku jēgu un lozē, kas sagaida (nauda – bagātība, gredzens – laulības, atslēga – saimniekošana, zeme vai koka skaliņi – bēres).
*Jaunas meitas Vecgada naktī klausās, kurā pusē dzird suņus rejam, jo no tās puses gaidāmi precinieki. Bļodā ar ūdeni liek divus degošu sveču gabaliņus, vienu iztēlojoties par kādu meitu, otru par puisi. Ja sveces sapeld kopā, paredzams, ka viņi būs pāris. Iecienīts zīlēšanas veids bijis apava sviešana: meita nosēžas ar muguru pret istabas durvīm un met pastalu vai kurpi pār plecu. Ja purngals nokrīt uz durvju pusi, togad būs kāzas. Kad grib zināt, kura no meitām pirmā apprecēsies, katra nober pa miežu kaudzītei un ienes istabā gaili. Kuras graudus gailis knābās pirmais, tā pirmā dosies tautās. Ja izredzēto grib redzēt sapnī, klusējot vāra mēmo putru vai cep sāļo pīrāgu, kuru pirms aizmigšanas ēd. Kas sapnī dod padzerties, būs īstais. Gulēt ejot, ar ūdeni apslapina seju un līdzās gultai noliek dvieli: kurš puisis sapnī dos seju noslaucīt, ar to tiks dzertas kāzas.
*Jaungadā, kā ikkatros svētkos, tradicionālās kultūras priekšstati paredz vērot laika zīmes. Daudz zvaigžņu debesīs sola bagātu ražas gadu. Saimniecisko labklājību veicina arī ar īpašām izdarībām vai aizliegumiem: purina augļukokus, lai daudz ābolu. Nelauž skalus, lai jēri ir veseli un neklibo.
*Kā iet Jaungada dienā, tā ies visu gadu. Tāpēc pirmajā gada dienā čaklākie mostas agri, nebēdājoties dodas darbos, cenšas neizdot naudu, lai tēriņi nav visu gadu. Tāpat ļaudis rūpējas, lai saimē valda saprašanās. Kā vēstī Skujenes Kosā pierakstīta tautas gudrība: “Jauna gada dienu visi cenšas pavadīt mierā un saticībā, jo – kā pavadīšot Jaungadu, tā noritēšot viss nākamais gads.”
Digitalizētos folkloras pierakstus var lasīt krātuves tiešsaistes arhīvā: garamantas.lv.
