Kā mazināt “kas maksā, tas pasūta mūziku” ietekmi? 3
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ogres gadījums, ik pa laikam aizvien vairāk eskalējoties, ir bijis kā pierādījums tam, ka pašvaldību muzeju autonomija Latvijā pastāv vien kā fantāziju tēls, kas reāli nekādi netiek aizsargāts. Izskan arī, ka tas radījis bezprecedenta krīzi muzeju nozares pārraudzībā, jo, nespējot ietekmēt procesus, no Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētājas amata ir atkāpusies Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga. Starp citu, arī viņa bija aicināta uz šo diskusiju.
Kas tad īsti šobrīd notiek ar pašvaldību muzejiem Latvijā? Ko paredz iecerētie grozījumi Muzeju likumā? Kā muzeji jūtas iespējamās reorganizācijas priekšā administratīvi teritoriālās reformas gaisotnē, un vai viņiem ar kaut ko varētu palīdzēt nodibinājuma statuss un valdes klātesamība?
Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” organizētajā tiešsaistes diskusijā satikās Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja ZANE GRĪNVALDE, Latvijas Muzeju padomes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks TOMS ĶIKUTS, Cēsu muzeja direktore INĀRA BULA, Liepājas muzeja direktore DACE KĀRKLA, Ogres vēstures un mākslas muzeja bijusī direktore EVIJA SMILTNIECE, domnīcas “Creative Museum” vadītāja INETA ZELČA SĪMANSONE.
Pakļautībā vai pārraudzībā
A. Bormane: – Ogres vēstures un mākslas muzeja situācija šobrīd uzrāda, ka uzstādījumā par pašvaldību muzeju autonomiju ir daudz problēmu. Cik vispār reāli šis jēdziens darbojas attiecībā uz pašvaldību muzejiem? Kādi varētu būt risinājumi un aizsardzība, lai šo autonomiju nostiprinātu?
Z. Grīnvalde: – Cik pašvaldību, tik situāciju. Kā mūs konsultēja jurists, šī brīža Muzeju likumā pašvaldību muzeju autonomija nav stingri noteikta. Ir divas formas – pakļautība vai pārraudzība, un pirmais gadījums dod daudz vairāk tiesību juridiskajam dibinātājam iejaukties muzeja darbā. Otrais gadījums atstāj daudz vairāk tiesību muzeja direktoram. Tīri cilvēciski saprotam, ka daudz kas ir atkarīgs arī no attiecībām, no tā, kas ir muzeja direktors un kas vada pašvaldību – kāda ir viņa izpratne un interese par muzeja darbību, kā arī no tā, cik liela vēlme ir iejaukties muzeja darbā. Ogres muzejs pašlaik ir skaļākais gadījums, bet mēs jau nezinām, cik ir kluso gadījumu, kad par to tik skaļi nerunā.
Viens no risinājumiem varētu būt grozījumi Muzeju likumā, bet arī tam var būt divējādas sekas. Citreiz var būt gadījumi, kad pašvaldība vēlas organizēt veiksmīgu muzeju un muzejā pašā nav kaut kas kārtībā. Savukārt Ogres gadījumā Muzeju likums var vairāk aizstāvēt muzeja direktori.
T. Ķikuts: – Starp dažādajām neformālajām praksēm un nozares augstāko regulējumu – Muzeju likumu –, kas diezgan skaidri noformulē muzeja pamatfunkcijas, bet nekādi neaizsargā to veikšanā (tas neattiecas tikai uz pašvaldību muzejiem, bet muzejiem vispār), ir arī katra muzeja nolikums. Ja rodas konflikta situācija un jāmeklē pēc normatīvā akta, tad, protams, kļūst aktuālas detaļas, tostarp viss šajā nolikumā ierakstītais. Jautājums, vai muzejs pats to pārzina?
– “Creative Museum” vietnē tikko bija publicēts interviju cikls ar pašvaldību vadītājiem par pašvaldību attieksmi pret muzejiem.
I. Zelča Sīmansone: – Runājot par pašvaldību attiecībām ar muzejiem un muzeju autonomiju, varam uzdot jautājumus – kādu tad pakalpojumu pašvaldība no muzeja sagaida? Vai pašvaldība ir muzejam definējusi konkrētu uzdevumu? Atbildot uz šiem jautājumiem, saņemam atbildi arī par aktuālo uzstādījumu un par to, kas šobrīd ir problemātiskie jautājumi. Jūsu pieminētajā interviju ciklā tā aina tiešām, no vienas puses, ir ļoti dažāda, no otras puses, ir vienkārši konstatējami fakti – muzeji nav prioritāte pašvaldībās. Lai gan, kāpēc mēs gribētu, lai tā būtu, ja ir bērnudārzi, skolas, slimnīcas, ceļi… Otrs secinājums – pašvaldību vadītāji par muzeju problēmām bieži pat neaizdomājas.
Runājot par risinājumiem, saskatu tādu, kas jau ir ierakstīts Muzeju likumā, – pašvaldībām ir tiesības muzejus dibināt arī kā nodibinājumus. Nezinu, vai nākamie Muzeju likuma grozījumi, kuros tiks uzsvērts, ka no pakļautības pašvaldībai vairāk pāriet uz pārraudzību, kaut ko palīdzēs, jo jau iepriekšējie nav izmantoti. Arī par valsts un citiem muzejiem esam runājuši, ka, iespējams, kādam muzejam būtu jāizmēģina nodibinājuma forma. Tā principā atbrīvo muzeju un pašvaldības vadītāju no tiešas konfrontācijas, jo pa vidu ir valde.
Vai palīdzēs likuma grozījumi
– Mūsu diskusijā piedalās trīs pašvaldību muzeju direktores – divas esošās un viena – bijusī. Kā jūs izjūtat attiecības ar pašvaldību?
E. Smiltniece: – Pašvaldībām, bez šaubām, zināmā mērā ir tiesības noteikt muzeju saturu un darbību, jo pašvaldība tomēr ir muzeja dibinātājs un finansētājs, bet jābūt definētām robežām, Ogrē tas ir aizgājis tādā nekontrolētā veidā. Pašvaldībai ir savi mērķi, ieceres un ilgtspējīgi plāni, un muzejs, protams, ir daļa no tā. Tomēr tas nedrīkst notikt kā mūsu gadījumā, kad pašvaldības rīcība izpaužas kā klaja patvaļa un vienpersoniska rīcība. Tāpēc, jā, būtu nepieciešams kāds regulējums, lai šādas situācijas konflikta gadījumā nevarētu izvērsties tik eskalēti un dramatiski. Pirmais būtu principi, kas noteikti Muzeju likumā, detalizētāk šī kārtība varētu tikt atspoguļota iekšējos noteikumos, tāpat kādas normas, kur būtu atspoguļota šī kārtība, varētu tikt iekļautas pašvaldības muzeja nolikumā. Mūsu situācija ir kļuvusi skaļa un izskanējusi visā Latvijā, tomēr domāju, ka jebkurš muzejs ir saskāries ar pārspīlētām prasībām, plānu un izstāžu maiņu, tas tikai nav izskanējis publiski. Mūsu gadījumā šādā konflikta attīstībā liela loma bijusi arī iesaistīto personu rakstura īpašībām, pieļauju, ka citās pašvaldībās tas tiktu atrisināts mierīgi un ar sapratni. Katrā ziņā mana pieredze liecina – kamēr nav noticis konflikts, tomēr ir jābūt stingri definētai kārtībai, un tieši pašvaldības iekšējā kārtība nosaka, cik tālu un kā tas viss notiek, jābūt arī muzeja valdei vai kultūras komisijai – kādam orgānam, kas regulē attiecības un kur notiek diskusija starp muzeju un pašvaldību.
I. Bula: – Lai kas mēs arī būtu – pašvaldību kapitālsabiedrības, kas šobrīd, pēc likuma, nevaram būt, pašvaldības struktūrvienība vai arī neatkarīga iestāde –, tas tomēr iespējamās konfliktsituācijas neatrisinātu. Mana pašvaldība pagaidām nav jaukusies Cēsu muzeja satura lietās, tieši otrādi, pēc Ogres gadījuma diezgan aktīvi iesaistās un mēģina kaut kā atbalstīt. Mums ir citas problēmas, ko zina arī vairāki citi muzeji, – finansējums, kā to iegūt un sadalīt. Tomēr tas, abstrahējoties no situācijas (ar Ogres muzeju), ir pavisam atšķirīgi risināms jautājums. Nesaskatu, kā (Ogres situāciju) varētu juridiski pareizi atrunāt, jo tur tomēr ir daudz personisku un privātu ietekmju. Kā likuma grozījumi varētu ietekmēt to, vai es ar savu pašvaldību runāju un kā viņi mani uztver. Iespējams attiecīgas problēmsituācijas ir jāmēģina risināt caur Latvijas Pašvaldību savienību un līdzīgām regulācijām. Zinu, ka arī citās pašvaldībās politiskā vadība kādreiz iejaucas muzeju darbībā un kaut ko nosaka. Bez tādas iejaukšanās mēs īsti nemaz nevarētu, jo kā valsts, tā pašvaldība ir muzeju dibinātāji.
D. Kārkla: – Neatkarīga pašvaldības nodibinājuma vai neatkarīgas pašvaldības iestādes statuss nav iespējams, jo pašvaldība finansē šīs iestādes darbību un visi plāni, visas attīstības lietas tomēr vairāk vai mazāk tiek saskaņotas ar pašvaldību. Domāju, ka arī valde neglābtu (šo situāciju), jo arī tajā lielā mērā būtu pašvaldībā ieinteresēti cilvēki. Man liekas, ka tādas situācijas (kā Ogrē) varētu izbeigt tad, ja tajās vairāk iejauktos pati nozare – visticamāk, tā varētu būt Muzeju padome, kam varētu tikt uzdotas vairākas papildu funkcijas, piemēram, noskaidrot, kā notiek lietas pašvaldību muzejos. Dažreiz, kad jārisina, piemēram, atalgojuma jautājumi, vai arī kad pašvaldība nevar līdz galam izprast muzeja darbības pamatlietas, tad Muzeju padome vai arī nozare, kas darbojas pie Kultūras ministrijas, iejaucas un norāda, kā vajadzētu rīkoties, uzsverot arī, ka muzeji ir iestādes, kas glabā Nacionālo muzeju krājumu. Iespējams, palielināt Muzeju padomes funkcijas var arī grozījumos Muzeju likumā. Piekrītu, ka muzeji vienā vai otrā jautājumā pašvaldības priekšā var justies neaizsargāti. Tomēr, ja pašvaldība ir muzeja dibinātājs un finansētājs, tad jābūt cita līmeņa institūcijai, kas muzeju aizsargātu – vai tā ir padome vai nozares pārstāvji, kas strādā pie KM un ir pilnvaroti ar argumentiem iesaistīties.
I. Zelča Sīmansone: – Domāju, ka ne jau visiem muzejiem vajadzētu kļūt par nodibinājumiem. Pirmie varētu būt pilotprojekti, un tā ir tikai viena no iespējām. Par Muzeju padomi un Muzeju biedrību – gan viena, gan otra institūcija darbojas uz voluntāriem pamatiem, un cilvēki par savu darbu nesaņem algu. Tas nozīmē, ka mums jau pamatā būtu jāmaina arī šī attieksme. Pašlaik Muzeju padome ir tikai ar konsultatīvu funkciju, un tieši tas pats attiecas arī uz Muzeju biedrību.
T. Ķikuts: – Es tomēr nepiekrītu, ka grozījumi Muzeju likumā neko nedos. Ir jādara tas, ko var izdarīt arī attiecībā uz esošo Muzeju likuma un Muzeju padomes formātu. Varam vismaz noformulēt, ka Muzeju padomei ir pienākums dot šo iecerēto “konsultatīvo atzinumu”. Protams, Muzeju padome var to dot, balstoties tai pieejamajos datos, galvenokārt sastatot akreditācijā iesniegto stratēģiju un faktisko veikumu. Taču, ja situācija eskalējas kā Ogrē, tad ar Valsts policiju kopā nu nekādi nevaram iet slēgt vaļā direktora kabinetu un izmeklēt lietu. Noteiktas pilnvaru robežas būs, tomēr es piekrītu Muzeju biedrības izstrādātajai Muzeju likuma grozījumu versijai, kas dotu iespēju, piemēram, balstoties uz muzeja akreditācijas dokumentos iesniegto attīstības vīziju, nospraustajiem mērķiem un uzdevumiem nākamajam akreditācijas periodam, vērtēt šo mērķu un uzdevumu izpildi. Teiksim, vai Kārklas kundzes pieminētais atalgojuma jautājums ir risināts atbilstoši akreditācijas komisijas dotajām rekomendācijām. Ja muzeja akreditācijas dokumentos ir teikts, ka, salīdzinot ar citām līdzīgām iestādēm, atalgojums ir nekonkurētspējīgs un būtu vēlams celt muzeja darbinieku algas, lai noturētu noteiktu līmeni, tad Muzeju padomei būtu tiesības uz to norādīt. Tas nebūs absolūts risinājums, bet vismaz vēl viens solis un instruments. Savukārt Muzeju biedrība kā nevalstiska organizācija var izrādīt pilsonisko spiedienu, kas Ogres muzeja gadījumā arī skaidri parādījās.
Ir izskanējis, ka muzeja dibinātājs ir problēma. Domāju, ka tā nav, tas ir nepareizais ceļš. Tieši otrādi – dibinātājs ir muzeja iespēja, ir jāstiprina dibinātāju labā griba, jārāda savam dibinātājam citi labie piemēri.
– Kas būs galvenās izmaiņas, ko Latvijas Muzeju biedrība plāno iekļaut Muzeju likuma grozījumos?
Z. Grīnvalde: – Plānojam iestrādāt jauno muzeju definīciju, kas tika apstiprināta 2022. gadā ICOM (“International Council of Museums”) konferencē Prāgā. Citi panti paredz Latvijas Muzeju padomes pilnvaru stiprināšanu, pašvaldību muzeju un to dibinātāju attiecību, tiesību, pienākumu pilnīgāku formulēšanu no abām pusēm. Ceturtais punkts ir par pašvaldību muzeju iestāšanos biedrībās, kas arī ir ļoti būtisks faktors, ņemot vērā jauno Pašvaldību likumu, kas aktualizējis vairākus jautājumus par pašvaldības iestāžu esību biedrībās, un, ja tas nav formulēts likumā, tad rodas nākamās problēmas. Šie likuma grozījumi pašlaik ir iesniegti Kultūras ministrijā.
Pilnīgi piekrītu Inetai un Tomam, ka biedrības darbs ir brīvprātīgs, un, kamēr mums ir aizrautība darīt un brīvais laiks, varam iesaistīties, bet arī biedrībās cilvēki mainās un pēctecība kaut kad var pazust. Vēl viena lieta, par ko esam daudz runājuši, ka KM var funkcijas deleģēt, jo tad varam prasīt daudz vairāk atbildības gan no muzejiem, gan visām organizācijām, kas pārstāv kultūras mantojuma institūcijas.
Zaudējums visai apakšnozarei bija Muzeju valsts pārvaldes likvidēšana, jo tas bija gan metodoloģiskais centrs, gan vieta, kur muzeji varēja vērsties.
D. Kārkla: – Varbūt vērts runāt par Muzeju valsts pārvaldes atjaunošanu. Tai arī būtu lielākas iespējas atrisināt situāciju, kas izveidojās Ogrē.
I. Zelča Sīmansone: – Nezinu, vai būtu jāatjauno Muzeju valsts pārvalde, jo esam pazaudējuši arī KM Muzeju nodaļu. Neesmu sadzirdējusi lielo muzeju vadības viedokli par šiem un citiem nozari skarošajiem jautājumiem. Mēs cīnāmies katrs pats par sevi un ar saviem līdzekļiem un tad sakām, ka kādu likvidēja. Mums jābūt proaktīviem, bet tādi šobrīd tomēr neesam, lai gan darām, ko varam.
E. Smiltniece: – Arī es gribu uzsvērt, ka liela problēma ir, ka valstiskā līmenī nav muzeju pārstāvniecības. Kad ir šī kopējā Muzeju, bibliotēku un arhīvu nodaļa un Muzeju nodaļa ir likvidēta, būtībā nav pie kā vērsties. Muzeju padomes loma noteikti būtu jāstiprina, no konsultatīva statusa tai būtu jādod lielākas tiesības un tās atzinumiem un lēmumiem jābūt lielākam svaram. Tas nozīmētu – neveidojot jaunu muzeju nodaļu, piešķirt lielāku svaru Muzeju padomei.
T. Ķikuts: – Tomēr jāņem vērā – ja Muzeju padomes lēmumiem ir juridisks svars, tad tā vairs nav padome kā konsultatīva, neatkarīga organizācija. Tad tā ir, kā Ineta pieminēja, algota institūcija, gandrīz vai kapitālsabiedrības padome. Tas jau ir pavisam cits līmenis, ne šajā statusā, kāds tas ir šobrīd.
E. Smiltniece: – Bet tajā virzienā vajadzētu iet. Muzeja biedrība varētu palikt kā pilsoniskā iniciatīva. Principa “kurš maksā, tas pasūta mūziku” ietekmi tomēr vajadzētu mazināt. Jā, pašvaldības ir dibinātāji, finansētāji, tomēr tās arī izmanto nodokļu maksātāju naudu. Nevar pašvaldība tā vienpersoniski izrīkoties un darboties, tad visa kultūras jēga, tās vide degradējas.
I. Zelča Sīmansone: – Esošajā situācijā būtu vērts padomāt par lielāku Muzeju padomes redzamību. Bez kritikas, bet, salīdzinot ar vairākām citām padomēm pie Kultūras ministrijas, tur ir ko paskatīties un padomāt, kā ar jau esošajiem līdzekļiem uzlabot Muzeju padomes redzamību, lai tās lēmumi arī pašvaldībām būtu saistoši.
Mehāniska apvienošana – vai vienmēr risinājums?
– Muzeji un administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Ogrē tā tika izmantota kā iegansts, lai sāktu vērienīgu muzeja reorganizāciju, tomēr, kā 28. februārī izskanēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, piemēram, Aizkrauklē šis process ir jāveic atkal atgriezeniski, atvienojot apvienojušos muzejus. Muzeju likums paredz arī, ka muzejiem pēc reorganizācijas, vēlākais, pēc pieciem gadiem ir jāveic atkārtota akreditācija. Process, no malas skatoties, šķiet visai sarežģīts.
Z. Grīnvalde: – Situācijas ir ļoti dažādas, ir pašvaldības, kur nenotiek nekas, un muzeji turpina darboties esošajā kārtībā – arī tad, ja ir decentralizēti. Arī tas bija viens no piedāvājumiem. Ir pašvaldības, kur izveidojās Kultūras pārvaldes, tur reorganizācijā tika iesaistīti juridiskie dibinātāji un muzeju vadītāji, visu savstarpēji pārrunājot. Ir muzeji, kur akreditācijas komisija secināja, ka reorganizācija notikusi, īsti nepārdomājot plusus un mīnusus, un rezultātā stratēģija nav piemērota jaunajam muzejam, kuram ir pievienotas citas filiāles. Ir arī reorganizācijas veidi, kad nav savstarpējās saskaņotības. Pirmais jau ir komunicēt, runāt – kad muzeja vadītājs iet pie savas pašvaldības vadītāja un runā, stāsta, kā viņš redz šo reorganizācijas iespēju, un pašvaldības vadītājs tad to saskata no savām iespējām – finanšu un pārējiem resursiem –, abiem mēģinot nonākt pie kompromisa.
Ir skaidrs, ka ATR ir ietekmējusi pašvaldību muzejus. Ir pašvaldības, kur veido kultūras pārvaldes, pie tām pievienojot gan akreditētos muzejus, gan novadpētniecības centrus, ekspozīciju telpas vai krātuves, kas nav akreditēti muzeji. Šā procesa sekas mēs vēl redzēsim, jo viss ir tikai sākumā.
2021. gadā Latvijas Muzeju biedrība nosūtīja savas rekomendācijas (par muzeju reorganizāciju) Latvijas Pašvaldību savienībai un pašvaldību vadītājiem, tomēr, redzot, kā process notiek, šaubāmies, vai tās tiešām pie viņiem nonākušas. Savstarpējā komunikācija ir ļoti svarīga – arī veidojot jebkuru reorganizācijas modeli un domājot, kā muzeji sekmīgi, un piesaistot finansējumu, var pastāvēt, jaunajā novadā pildot muzejiskās funkcijas, nevis lietot vārdu “optimizācija”, no kā cietējs ir pats muzejs. Mums, dibinātājiem, ir visu laiku jāstāsta, ko muzejs dara, kas muzejs ir un kāpēc tas ir vajadzīgs novadā.
– Smiltnieces kundze šīs reorganizācijas vētras izjūt jau pagātnes izteiksmē?
E. Smiltniece: – Man nav informācijas, kādā virzienā tagad tas viss virzās. Katrā ziņā iecere bija muzejus apvienot un centralizēt. Mums jau Latvijā ir pieredze, ka pašvaldības domā, ka tas ir ļoti vienkārši, ērti un optimāli – visus muzejus apvienot vienā un domāt, ka būs vieglāk arī pārvaldīt. Pieredze tomēr rāda, ka mehāniska apvienošana ne vienmēr attaisnojas, tā ir ļoti jāpārdomā. Piemērs tam ir situācija Aizkrauklē, kur notika šāda apvienošana, bet tagad ir jāveic tai pretējais process mazākās vienībās, kā bija iepriekš. Ogrē ir divi lielie muzeji – vēstures un mākslas muzejs un A. Pumpura muzejs Lielvārdē –, kā arī vairākas muzeju mājas ar diezgan vērtīgu krājumu. Mans redzējums, iecere, ko izklāstīju jau 2021. gadā Ogres muzeja akreditācijas laikā, kad notika teritoriālā reforma un kļuva aktuāls jautājums par novada muzeju struktūru jaunajās robežās, paredzēja, ka Ogres vēstures un mākslas muzejs kļūs par metodisko centru, kas palīdzēs novadā esošajām muzeju krātuvēm virzīties tālāk profesionālā muzeju darbā bez centralizētas muzeja struktūras izveides. Neesot klāt, tiešām ar interesi gaidu, kāds būs rezultāts Ogres novada muzeju reorganizācijai.
– Kāda situācija ar reorganizāciju ir Liepājā?
D. Kārkla: – Liepājā situācija ir, var teikt, bez izmaiņām, jo Liepāja ir valstspilsēta. Visi pašvaldības un arī privātie muzeji strādā kā līdz šim.
T. Ķikuts: – Svarīga lieta ir apvienošanās sarežģītība, ko pašvaldības ne vienmēr apzinās. Piemēram, šīs novadpētniecības istabas – tās pievienojot muzejam, viss krājuma darba resurss ir jāpārsviež šajā virzienā. Krājuma darbs ir ļoti stingri reglamentēts Noteikumos par Nacionālo muzeju krājumu, un tas galīgi nav vienkārši – to savest tādā kārtībā, lai atbilstu uzskaites, glabāšanas noteikumiem un visam pārējam. Otrs aspekts, kas vismaz manā uztverē ir pozitīvs, – tā tomēr ir iespēja kļūt stiprākiem, iegūt jaunu enerģiju un kaut vai tīri praktiski izveidot darbspējīgas krājuma komisijas, kādu konsultatīvu zinātniskās padomes formāta sanāksmi, kas vismaz ir ar diskusijas iespēju. Lai nav tā, ka jādomā, kurš parakstīs krājuma komisijas protokolu, jo muzejā ir viens cilvēks. Var tomēr veidot kādu sadarbību, dialogu, attīstīt idejas šajā kopībā. Tā ir iespēja, kas, protams, ir ļoti atkarīga no tā muzeja, kurš kļūs par centrālo, vadītāja prasmes un gribas. Jo tas galīgi nav vienkārši, ja tev pievieno muzeju, kas ir 40 vai 50 kilometru attālumā, un saka – tagad dzīvojiet kopā! Tas ir nopietni, jo tās varbūt ir pilnīgi dažādām tradīcijām veidojušās institūcijas un vajag lielu enerģiju, lai to visu saturētu kopā.
Par Ogres muzeju – piektdien (26. maijā; diskusija notika 23. maijā) Muzeju padomē ir paredzēta pašvaldības prezentācija par tā reorganizāciju. Bijām prasījuši materiālus agrāk, lai varētu iepazīties, bet vēl neesam saņēmuši.
Atgriežoties pie iepriekš teiktā, jāņem arī vērā, ka akreditācija – muzeja statuss, kas nepieciešams, lai varētu pretendēt VKKF muzeju nozares konkursos utt., – kļūst iespējama uz noteiktas iesniegtas muzeja stratēģijas pamata. Tiklīdz mainās muzeja struktūra un stratēģija, tas ir tikai loģiski, ka muzejs zaudē šo akreditāciju. Un, struktūrai būtiski mainoties, ir jāpamaina arī stratēģija. Līdz ar to muzeja reorganizācija galīgi nav vienkārša lieta, nav tā, ka tikai pieņem lēmumu pašvaldības domē un viss ar to beidzas. Ar to process tikai sākas. Protams, muzeji Latvijā ir apvienoti, savienoti, atkal sadalīti, respektīvi, veidojušies ļoti sarežģītā ceļā, bieži ar nepārdomātiem un īstermiņa vajadzību noteiktiem lēmumiem, kas daudzas reizes ir radījis neiedomājamu haosu, tostarp arī krājuma apritē, tā izcelsmes izpētē un informācijā par krājumu vispār.
I. Zelča Sīmansone: – Muzeju direktori, strādājot pie administratīvi teritoriālās reformas, intervijās “Creative Museum” teica, ka viens no negatīvajiem efektiem būtu, ja muzejus apvieno, tad jaunajam veidojumam vēlreiz jāiziet akreditācija. Tas muzejam uzliek administratīvo un juridisko slogu, nemaz jau nerunājot par visām ikdienas darba formām. Toreiz viņi teica, ka tas būšot iemests, kāpēc daudzas pašvaldības skatīsies uz to uzmanīgi. Tagad saprotu, ka tā arī ir noticis. Bet vēl viena lieta, kas man kā reģionālās pētniecības koordinatorei bieži jānovēro, – kā Toma pieminēto teritoriālo reformu gadījumos rajons maina savas robežas un kas tad notiek ar krājuma pētniecību, vietas stāstu. Šis vietas pētniecības aspekts arī būtu jāņem vērā.
Nodibinājumi – cik jēdzīgi?
– Noslēgumā aicinu vēlreiz atgriezties pie jautājuma par muzeju autonomiju. Muzeologs PhD, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons komentārā vietnē “Creative Museum” raksta: “Muzeju autonomijas jautājumu fundamentāli atrisinātu vienīgi to slēgšana un dibināšana no jauna kā nodibinājumiem”, kur pašvaldība būtu tikai viens no dibinātājiem. Cik reāls būtu šāds risinājums kaut teorētiski, piemēram, Ogres muzeja gadījumā?
I. Zelča Sīmansone: – Jā, vai esam tam gatavi vismaz viena pilotprojekta gadījumā?
T. Ķikuts: – Būtu runa arī par finansējumu, jo, ja ir vairāki dibinātāji, tad jāspēj vienoties arī par finansējuma avotiem, to proporciju. Tāpat pastāv risks, ka izveidosies nevienlīdzīgas attiecības – tīri praktiski raugoties – devēja vēlme prasīt sev vēlamo tik un tā paliks ļoti spēcīga. Tad arī dibinātājiem rodas iespēja nesaskaņu gadījumā norādīt, ka pie neveiksmēm un nepietiekamā finansējuma vainīgs kāds cits, otrs dibinātājs. Es domāju, ka tas nav absolūts risinājums.
– Nodibinājuma formu jau tagad veiksmīgi īsteno Igaunijā, un arī Latvijā Muzeju likums pieļauj nodibinājumu dibināšanu, kas darbotos kopā ar valdēm. Cik jēdzīgs, jūsuprāt, būtu šāds modelis?
I. Zelča Sīmansone: – Valdes ir labas tad, ja valdes priekšsēdētājs nav novada priekšsēdētājs.
– Bet tad būtu jāievieš mehānismi, kas to izslēgtu.
– Viņam vienkārši ētisku apsvērumu dēļ nebūtu tur jābūt.
– Nodibinājuma statusu nevar attiecināt tikai uz pašvaldību, bet arī uz privātajiem un valsts muzejiem… Ko tas dotu?
Z. Grīnvalde: – Valdē var apvienoties dažādi cilvēki – viens juridiskais eksperts, viens – cilvēks no malas, kāds no apkārtējās kopienas, kas šo muzeju redz no malas. Šie cilvēki var muzeju ļoti pozitīvi ietekmēt. Valde nav arī tas sliktākais, kā risināt dažādas uz attīstību vērstas muzeja lietas.
I. Zelča Sīmansone: – Mums ir ļoti labi skolotāji igauņi, kas šo ir veikuši un norādījuši, ka ne jau visiem muzejiem ir jāpāriet uz nodibinājuma statusu, arī viņu lielais Nacionālais vēstures muzejs nav nodibinājums, bet darbojas kā valsts muzejs, taču lielākā daļa citu muzeju tieši tādā formā darbojas. Mēs nekad arī nepadomājam, ka arī pašvaldību vai valsts muzejus varētu vadīt kā, protams, subsidētus, bet mazus uzņēmumus ar liberālāku saimniecības modeli.
– Vai, piemēram, Liepājas muzejs vēlētos šādu statusu?
D. Kārkla: – Man liekas, ka valdes padarītu muzeja darbību smagnēju. Tas tikai paildzinātu kādu jaunu procesu ieviešanu. Kas attiecas uz viedokļa paušanu par muzeja darbu, mēs Liepājas muzejā uzklausām nevalstisko organizāciju, pedagogu viedokli, muzeju atrod arī nacionāli patriotiskās organizācijas. Ja izveidotu valdi, nedomāju, ka muzejs varētu strādāt daudz veiksmīgāk. Pirms ļoti daudziem gadiem Liepājas muzejā izveidoja valdi, bet to izdarīja ar muzejam nelabvēlīgu mērķi. Arī, ja muzejam būtu vairāki dibinātāji, tas nebūtu labvēlīgi, jo tad ar šiem dibinātājiem būtu visu laiku jāstrādā, pārliecinot finansēt muzeju.
– Vai nodibinājuma statuss un valdes klātbūtne būtu kaut ko mainījusi Ogres muzeja situācijā?
E. Smiltniece: – Domāju, ka tas nebūtu neko mainījis, darbs tikai kļūtu smagnējāks, birokrātiskāks un lēnāks. Arī par vairākiem dibinātājiem esmu skeptiska. Domāju, ka vienkāršāk un efektīvāk varētu strādāt ar vienu dibinātāju, tomēr tas ir kaut kā jāregulē, lai šīs attiecības izveidojas pozitīvas, labvēlīgas un nav tikai vienas puses viedokļa uzspiešana, lai muzejam arī būtu kādas tiesības. Svarīgs būtu tiesību un pienākumu definējums abu pušu starpā, vairāki dibinātāji, manuprāt, būtu apgrūtinājums.
