Kultūra
Literatūra

Kad mūžs atdots grāmatai. Saruna ar “Zelta ābeles” mūža balvas laureāti Aiju Reņģi0


Grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele 2019” mūža ieguldījuma balvas saņēmēja Aija Reņģe Smiltenes grāmatnīcā nostrādājusi 62 gadus.
Grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele 2019” mūža ieguldījuma balvas saņēmēja Aija Reņģe Smiltenes grāmatnīcā nostrādājusi 62 gadus.
Publicitātes (Daces Slokas) foto

Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkotajā Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele 2019” balva par mūža ieguldījumu grāmatniecībā piešķirta ilggadējai Smiltenes grāmatnīcas darbiniecei un vadītājai Aijai Reņģei.

Aijai Reņģei apritējis astoņdesmit pirmais mūža gads. Bet tikai šī, 2020., gada janvārī viņa beidza darba gaitas. Nostrādāti sešdesmit divi dzīves gadi. Pasakaini skaists laiks.

No pārdevējas līdz īpašniecei

1957. gadā Aija pabeidza vidusskolu, un toreizējā Smiltenes rajona izpildkomitejas sekretāre teikusi – grāmatnīcā vajag darbinieku, es tevi tur aizvedīšu!

Un tā šajā pirmajā un vienīgajā darbavietā Aija Reņģe nostrādājusi visu savu mūžu.

Grāmatnīca joprojām ir vienīgā vieta Smiltenē, kur pilsētā var nopirkt grāmatas.

Jaunā meitene sākusi kā trešās kategorijas pārdevēja, pēc tam apmeklējusi kursus Rīgā un 1962. gadā kļuvusi par grāmatnīcas vadītāju. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas saklausījusi ieteikumu – privatizējiet taču grāmatnīcu un strādājiet paši sev! Un Aija izšķīrās par šādu soli.

Grāmatnīcas privatizācijas process nemaz tik viegli neritējis, jo atdalīties no Valkas grāmatnīcas tik viegli nevarēja. Taču pēc tam visi trīs Smiltenes grāmatnīcā strādājošie cilvēki, Aiju Reņģi ieskaitot, kļuva par tās līdzīpašniekiem.

Drīz viena kolēģe aizgāja aizsaulē un, kā saka Aija Reņģe, paliekot divatā, darbā grāmatnīcā tika pieņemti arī pārdevēji.

Skaistie rakstnieku laiki

Skaisti bijuši laiki, kas sākušies jau ar piecdesmito gadu beigām, kad grāmatnīcā ieradušies jaunizdoto darbu autori. Pirmā bijusi Mirdza Ķempe ar grāmatiņu “Mīlestība”.

Nākamajā gadā atbraucis Ojārs Vācietis, kuram bija iznākusi viņa pirmā grāmatiņa “Meitenei no manas klases”.

Vidusskolas meitenes stāvējušas garā rindā, lai dabūtu autogrāfu “no tā jaunā, jaukā zēna”. Tā divreiz vai reizi gadā uz Smiltenes grāmatnīcu braukuši rakstnieki un dzejnieki, tikušies ar lasītājiem un atstājuši dāvanā savu grāmatu ar autogrāfu piemiņai.

Viesojies Laimonis Purs, Jeronīms Stulpāns, Harijs Heislers, Valdis Rūja, Alfrēds Krūklis, grāmatnieču lielā simpātija, Imants Ziedonis, Skaidrīte Kaldupe, kurai ļoti patikusi Smiltenes vidusskola, un tad jau pie reizes vārda meistare iegriezusies arī Smiltenes grāmatnīcā.

Ciemiņu vidū – arī Ārija Elksne, Egons Līvs…

Viņi lasījuši dzeju, bijusi arī mūzika un reizēm pat uzdejots. Pēdējais viesos, šķiet, bijis Laimonis Vāczemnieks…

Aija Reņģe neslēpj, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas laiki mainījušies, rakstnieku straume apsīkusi.

“Agrāk vajadzēja tikai piezvanīt toreizējam tā dēvētajam grāmatu tirdzniecības kantorim un tas iedeva transportu, lai rakstnieki varētu atbraukt pie mums ciemos,” stāsta grāmatniece, “bet, līdzko viss sākās “par naudu”, tā rosība apsīka.”

No ideoloģijas līdz dvēselei

Kad Aija Reņģe sākusi strādāt grāmatnīcā, tās

direktore Anna Mūrniece jaunajai pārdevējai likusi izlasīt vai visas grāmatas.

Bijis jāzina, kur katra atrodas un kāds kurai saturs. Jo daiļliteratūru izdeva maz, grāmatas bija deficīts. Kad grāmatu kļuvis vairāk, par visām visu zināt, protams, vairs īsti nebija iespējams, un tad lieti noderējuši apraksti katalogā par nākamā gadā gaidāmajiem izdevumiem.

Aijai Reņģei pašai pēdējā laikā pie sirds visvairāk latviešu autoru grāmatas. Patlaban viņa lasa Aivara Kļavja “Bēres ar priekšapmaksu”, Ineses Dreimanes vēsturisko romānu “Vēstule ar pielikumu”, pie sirds arī Daces Judinas darbi.

“Katrā grāmatā atrodams kas interesants, un prieks, ja izlasot gūstu sev ko jaunu un nezinātu,” stāsta ilggadējā grāmatniece. Tagad, protams, grāmatas ļoti mainījušās kā izskatā, tā saturā. Kad viņa sākusi strādāt grāmatnīcā, te ievesta politiskā literatūra, tādi autori kā Ļeņins, Gorkijs un Fadejevs ar savu “Jauno gvardi”.

“Ko jūs smejaties!” dzirdot manu reakciju, pārtrauc Aija Reņģe, “ar tādu literatūru nu toreiz augām…” Arī viņas mājās grāmatplauktā vēl tādas grāmatas kā Gorkija “Māte”, Fadejeva “Jaunā gvarde”, visādi novecojušas, bet likvidēt nevarot, jo dārgi ir ieraksti no tuviem cilvēkiem.

Tajos laikos taču vārda un dzimšanas dienās labākā dāvana bija grāmata – viņa atceras.

Bet ir arī saglabājušies ļoti mīļi izdevumi, brīnišķīgas bijušas sērijas par dabu, sportistiem, vēlāk aktieriem.

Lasītpatika nezudīs nekad

Kad vaicāju par mūsdienu lasīšanas tradīcijām un smilteniešu gaumi, Aija Reņģe ļaujas pārdomām. Jaunie tomēr lasot mazāk nekā agrāk.

Viņa vēl tagad atceras laikus, kad rinda pie grāmatnīcas sastājusies jau piecos no rīta.

Taču katra paaudze esot citādāka, un tas jāpieņem. “Mēs bijām dumji, salīdzinot ar tiem bērniņiem, kas tagad nāk uz pirmo, otro un trešo klasi!” saka Aija Reņģe. “Atliek tikai paklausīties, ko viņi stāsta un prot, īsti malači!”

Un pavisam mazie bērni arī lasa. Pēc Aijas novērojumiem, pusaudžu vecumā gan viņi vairāk sākot lūkoties savos viedtālruņos, bet, kad nāk ap trīsdesmit gadiem, atkal parādoties grāmatnīcā. Skatās, pēta, un saprotams, ka viņiem ir cita gaume. Ingas Gailes dzeju, piemēram, ko Aija uztverot grūti, jaunie saprotot un mīlot.

Pēdējos gados gan grāmatnīca jūtami tukšojusies, jo tiem cilvēkiem, kuri zināja ceļu uz to, vairs neesot tādas naudiņas. Smiltene ir maza pilsēta, pensijas mazas.

Dažs ienākot un sakot – es tikai paskatīšos un tad iešu uz bibliotēku, zināšu, ko tur meklēt.

Ir citi, kas lūdz – nu pagaidiet līdz mēneša 20. datumam, tad man būs pensija, atliktajai grāmatiņai atnākšu pakaļ. Gan jau kaut kā iztikšu…

Lai vai kā, Aija domā, ka lasītpatika pavisam nezudīs nekad.

Savā vietā 75 gadus

Smiltenes grāmatnīca tajā pašā vietā atrodas jau septiņdesmit piecus gadus. Pirms tam te atradies “Laimas” konfekšu veikals. Kad Aija sākusi strādāt, grāmatnīcā vēl bijušas no saldumu veikala saglabājušās zaļas lielas letes un uz priekšu izvirzīti plauktiņi, kur varēja bērt konfektes. Ar tādiem arī sākuši strādāt.

Toreiz no Valmieras gājis mazbānītis, kurš pieturējis arī Smiltenē, un ar to šurp vestas grāmatas un citas kancelejas preces. Vajadzējis no komunālo pakalpojumu kombināta paņemt zirgu un ar lieliem ratiem doties uz vilciena staciju pēc pieveduma. Tāds bijis Aijas Reņģes pirmais darbiņš.

Grāmatnīcā tolaik bijusi viena lielāka telpa un viena mazāka ar plīti. Malku bieži vien atveduši slapju, bijis vēss, tinte un zīmogu krāsa tā salusi, ka bijis jānes uz plīti, lai nepārvēršas ledū.

Aija Reņģe ir dzimusi un augusi smilteniete. Piecus kilometrus no pilsētas kādreiz atradās vecāku mājas.

Māti un tēvu ieskaitīja kulakos un iekļāva uz Sibīriju izsūtāmo sarakstos.

Bet labi kaimiņi pabrīdināja, tā pašiem izdevās paglābties un palikt Latvijā, bet mājas gan izputēja.

Tagad Aija Reņģe dzīvo kopā ar savu vīru Jāni Gunāru Reņģi, kuram nu jau astoņdesmit trīs un kurš strādājis rūpniecības kombinātā un pēcāk medību ieroču veikalā, un dēlu Jāni Reņģi pašu celtā nelielā mājiņā Smiltenē.

Tā kā abi – vīrs un dēls – ir Jāņi, tad līgošana ik vasaru pie viņiem ne pa jokam.

Aijai ir arī meita un divi mazbērni, nu jau trīsdesmitgadīgi jaunekļi.

Tagad ilggadējās grāmatnieces prieks ir dārzs un mežs. Padomju laikā, kad piešķīra ceļazīmes, viņa pabijusi Moldāvijā, Armēnijā, Azerbaidžānā un daudzās citās toreizējās savienības republikās.

Bet šajos laikos vairs nav bijusi iespēja sakrāt ceļojumiem.

Viena daļa līdzekļu aizgājusi arī grāmatnīcā, kur veikts remonts pēc remonta, un viss par pašu naudu.

Saistītie raksti

Pirms trim gadiem, redzot, ka grāmatnīcai grūti pastāvēt, lai neiestigtu parādos, viņa vērsusies pie SIA “Bāze Rīga”, kas grāmatnīcu pārņēmusi. Jaunie īpašnieki tagad vairāk nodarbojas ar kancelejas precēm, un grāmatnīca diemžēl sašaurinoties. “Es jau vēlētos, lai Smiltenē būtu grāmatnīca,” neslēpj Aija Reņģe.

Smiltenei šogad apritēs tieši simt gadu, un, kaut arī lieli sarīkojumi jāatceļ vīrusa pandēmijas dēļ, esot vērts šurp atbraukt. “Bet nu skaista mūsu pilsētiņa!” mudina Aija Reņģe. “Kaut vai jaunais parks pie Tepera ezera. Brīnišķīgi!”

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
59 minūtes
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
6 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
15 minūtes