Kam Latvijā maksā labu algu? Viss, kas ir zem 1000 eiro uz rokas, tiek uzskatīts par slikti apmaksātu darbu 148
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Marta sākumā Centrālā statistikas pārvalde (CSP) publicēja datus par vidējām algām Latvijā. Lai cik skeptiski mēs uz tiem skatītos, saprotot, ka apmēram 25% Latvijas tautsaimniecības ir ēnu ekonomika, kurā daļēji maksā arī aplokšņu algas, tomēr tie ir vienīgie dati, kas ļauj spriest par algu pieaugumu Latvijā un labi vai slikti apmaksātajām nozarēm. Tātad – 2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1373 eiro, bet alga pēc nodokļu nomaksas (neto) – 1006 eiro, liecina CSP dati.
Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājies par 95 eiro jeb 7,5%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6% (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Un te uzreiz jāpiebilst, ka, patiesību sakot,
vidējā alga nav sevišķi labs vai precīzs rādītājs – to pārāk ietekmē ekstremāli lielas vai ekstremāli mazas algas. Daudz precīzāks rādījums ir algu mediāna
(algu skalas punkts, virs kura 50% strādājošo saņem lielāku algu, bet 50% mazāku), un tas Latvijā ir teju 300 eiro zemāks – 1081 eiro. Šis skaitlis labāk atbild uz jautājumu – cik uz papīra saņem vidējais strādājošais Latvijā? Diemžēl algu mediānas datus publicē ne visas valstis un tos salīdzināt ir grūtāk.
Ne viss ir zelts, kas spīd
Tradicionāli Latvijā ļoti uztraucas par to, ka algu ziņā mēs atpaliekam no kaimiņienēm Igaunijas un Lietuvas. Taču, kā saka Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo, veselības aprūpes un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns, atšķirīgo nodokļu sistēmu dēļ bruto (pirmsnodokļu) algas salīdzināt vispār ir bezjēdzīgi (skat. uzziņu Nr. 1). Lietuviešiem un igauņiem vidējās bruto algas tiešām ir krietni, par apmēram 300 eiro, lielākas, bet, pateicoties tam, ka šajās valstīs daudz lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu nekā Latvijā nomaksā darba ņēmējs, tad no simtiem eiro lielākās algas, uz rokas paliek vien dažu desmitu eiro atšķirība.
Piemēram, no Lietuvas 1666,9 eiro vidējās bruto algas neto paliek vien 1051,60, bet no Igaunijas 1685 eiro – tikai 1064,60 – proti, algu atšķirības pēc nodokļiem mērāmas desmitos, nevis simtos eiro. Mediānu algu ziņā Latvija šobrīd apsteidz Lietuvu, Igaunija šādus datus nepublicē.
Eiropas kontekstā Latvijas bruto vidējā alga ierindojas 21.–22. vietā no 27. – mēs šo vietu dalām ar Maltu. No mums minimāli atpaliek Horvātija (1377 eiro), tālāk seko Rumānija, Ungārija, Slovākija un Bulgārija. Virs mums – Polija (1418 eiro) un Grieķija (1466 eiro). Lietuva un Igaunija šobrīd ierindojas 15. un 16. vietā. Taču, kā jau minēts, bruto vidējā alga ir visai teorētisks lielums, kura ne vienmēr atspoguļo, cik īsti iekrīt darba ņēmēja makā.
Kam maksā labi un kam slikti?
Vērtējot, kuru nozaru darbinieki ir labi vai slikti apmaksāti, izmantoju pieņēmumu, ka visas nozares, kurās pēc nodokļu nomaksas vidēji uz rokas paliek 1500 eiro vai vairāk, būtu uzskatāmas par labi apmaksātām.
Nozares, kurās pēc nodokļu nomaksas uz rokas paliek no 1000 līdz 1500 eiro, varētu uzskatīt par ja ne labi, tad vismaz daudzmaz pieklājīgi apmaksātām. Savukārt viss, kas zem 1000 eiro, tiek uzskatīts par slikti apmaksātu darbu.
Šie pieņēmumi, protams, ir subjektīvi, tomēr ideja balstās kāda jau paveca 2016. gada pētījuma datos, kurā visbiežāk nosauktais vēlamais atalgojums uz rokas tika nosaukts 1000 eiro, bet trešdaļa darbinieku vēlējās saņemt vairāk par 1000 eiro. Pagājuši seši gadi, trakojusi inflācija, mainījusies izpratne par labklājību – domāju, ka šobrīd būtu korekti pieņemt, ka vēlamā alga ir 1500, nevis 1000 eiro. Un, nenoliedzami, šādi pieņēmumi ignorē to, cik ilgi jāmācās, lai apgūtu profesiju, ar kādu var atrast darbu konkrētajā nozarē.
Izmantojot šo pieeju, var konstatēt, ka Latvijā ir divas nozares, kurā darbinieki tiek labi apmaksāti (skat. uzziņu Nr. 2) – pirmā ir finanses un apdrošināšana, otra – informācijas un komunikācijas (IKT) pakalpojumi. Šajās nozarēs vidējā pēcnodokļu alga ir attiecīgi 1760 (2437 eiro bruto) un 1637 (2287 eiro bruto) eiro. Salīdzinājumam – Lietuvā IKT speciālistu vidējā neto alga ir pirmajā vietā ar 1819,18 eiro (3006,9 eiro bruto), bet finanšu un apdrošināšanas nozarē tā ir 1635,60 eiro (2693,3 eiro bruto). Arī Igaunijā programmētāji ir apsteiguši baņķierus – pirmo vidējā neto alga ir 1697,44 eiro (2945 eiro bruto), bet otro – 1518,47 eiro (2605 eiro bruto). Kā redzat – neto algu atšķirības pastāv, taču tās ir mazākas, nekā sākotnēji šķiet.
Pieklājīgi apmaksāto nozaru sarakstā Latvijā iekļuvušas sešas – profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu sniegšana; elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde un kondicionēšana; veselība un sociālā aprūpe; valsts pārvalde un aizsardzība; ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde.
Savukārt visas pārējās nozares, vērtējot pēc šādiem kritērijiem, uzskatāmas par slikti apmaksātām. Vistraģiskākā situācija ir trijās nozarēs – nekustamā īpašuma darījumi, kurā neto alga ir 814 eiro, taču jāpiebilst, ka šī nozare regulāri figurē VID datos kā nozare ar augstu ēnu ekonomikas un aplokšņu algu īpatsvaru.
Otrajā vietā no beigām – izglītības nozare, kurai ir pilnīgs pamats būt neapmierinātai, saņemot vidēji vien 806 eiro uz rokas. Bet vissmagākā situācija ir viesmīlības un ēdināšanas nozarē, kur vidējā neto alga par veseliem 142 eiro zemāka nekā pat slikti apmaksātajiem skolotājiem – 664 eiro. Arī šajā nozarē ir augsts ēnu ekonomikas īpatsvars, taču to smagi iedragājuši Covid-19 gadi, un būs jāsniedz valsts palīdzība, lai tā varētu atkopties. Ne Lietuvā, ne Igaunijā skolotāju algas nav tik zemas – tās stabili atrodas atalgojuma skalas vidū, nevis beigās. Savukārt ēdināšana un viesnīcu pakalpojumi ir vissliktāk apmaksātie visās trijās valstīs.
Vidējā temperatūra slimnīcā
Izteiciens par “vidējo temperatūru slimnīcā” ir neparasti trāpīgs, runājot tieši par mediķu un sociālo darbinieku algām. Vidējā bruto alga – 1592 eiro – par šo nozari nepasaka pilnīgi neko.
Šajā kategorijā kopā sadiegti jau samērā labi apmaksātie ārsti (vidējā ārsta bruto alga jau 2021. gadā bez piemaksām bija 2309 eiro, 3130 eiro ar kovida piemaksām), diezgan slikti apmaksātās medmāsas (1290 eiro bruto bez piemaksām, 1860 ar tām), slikti apmaksātais atbalsta personāls (843 eiro bez piemaksām, 1220 eiro ar tām), kā arī ar traģiski sliktu darba apmaksu bēdīgi slavenie sociālie darbinieki (sociālā rehabilitētāja bruto alga pērn bija no 440 līdz 951 eiro).
Jāpiebilst, ka kovida piemaksas mediķiem šogad krasi mazināsies, pilnā apmērā paliekot vien tur, kur stacionāros tiek ārstēti Covid-19 slimnieki – tas, šķiet, ir viens no pašreizējās rūgšanas iemesliem. Otra piezīme – vairumā valstu, kurā valda kapitālisma ekonomiskā sistēma, privātais bizness darbiniekiem spēj maksāt vairāk nekā valsts un pašvaldību sektors, kurš savukārt bieži vien var piedāvāt lielākas sociālās garantijas. Latvijā to spēj vien saujiņa nozaru, un ļoti daudzas nespēj mēroties ar valsti algu ziņā. Tas nenozīmē, ka valsts un pašvaldību ierēdņiem būtu jāmaksā mazāk, tomēr aizdomāties par šo fenomenu būtu vērts.
Eksperta komentārs
Galvenais šķērslis – diferencētais neapliekamais minimums
LDDK sociālo, veselības aprūpes un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns: “Iemesli, kādēļ Latvijas bruto algas ir zemākas nekā kaimiņvalstīm, ir vairāki, taču, ja jāmin viens un galvenais, tad tas ir diferencētais neapliekamais minimums. Šis ar sociālās nevienlīdzības mazināšanas ideju savulaik pieņemtais jaunievedums dēļ veida, kā tas izveidots, strauji audzē darbaspēka nodokļu slogu uzņēmējam vai investoram, ja tas vēlas maksāt lielākas algas.
Ar Lietuvu uzņēmējam maksājamo darbaspēka nodokļu ziņā mēs nevaram sacensties nevienā kategorijā, tur gandrīz visu iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) maksā darba ņēmējs. Ar Igauniju mēs varam sacensties zemo algu kategorijā – maksājot darbiniekam 500 eiro algu, Latvijā uzņēmējam jāmaksā nedaudz mazāki nodokļi nekā Igaunijā. Taču, ja uzņēmējs vēlas samaksāt darbiniekam 1000 eiro algu, tad Latvijā viņam IIN jāsamaksā par 95 eiro vairāk nekā Lietuvā un par 158 eiro vairāk nekā Igaunijā.
Investori jau nav muļķi un rēķināt prot – šo iemeslu dēļ uz Latviju nāk daudz tādu investoru, kuru nozarēs var maksāt zemas algas, bet uz kaimiņvalstīm – tādi, kuriem jāmaksā lielākas.
Rezultātā Lietuvā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir par 14% lielāks nekā Latvijā, bet Igaunijā – par veseliem 29,4% lielāks. Bet lielāks iekšzemes kopprodukts nozīmē arī lielākas algas strādājošajiem.”
