– Latvijā opera “Tanheizers” nu saistās arī ar skandālu Novosibirskas operā, kur strādāja mūsu diriģents Ainārs Rubiķis un krievu režisors Timofejs Kuļabins Tanheizeru bija traktējis kā kinorežisoru, kura filmas plakātā Kristus bija attēlots starp kailas sievietes kājām. Tas sacēla pamatīgu traci baznīcas aprindās. 2
– Esmu par šo Vāgnera operas lasījumu dzirdējis… Jā, tas varētu būt politiski interesanti, un katram māksliniekam ir tiesības uz savu skatījumu, bet mani šādi politiski skandāli neinteresē. Ja gribi taisīt revolūciju, labāk ej ielās vai uz radiostacijām. Bet tas nenozīmē, ka mākslai un tajā skaitā operai nevajag būt ieinteresētai saturā. Strādājot pie “Tanheizera”, mēģinu iztēloties to, kas Vāgneram varētu būt bijis prātā, rakstot šo darbu. Ja gribētu veidot iestudējumu par cīņu pret vai par kristietību un kā tā tiek izprasta sabiedrībā, drīzāk radītu jaunu operu. Man savā dzīvē bijusi iespēja iestudēt jau septiņpadsmit vai astoņpadsmit jaunas operas.
– Esat teicis, ka “Tanheizerā” nozīmīga būs arī mīlestības tēma.
– Ir ļoti daudz dažādu, atšķirīgu mīlestības veidu. Mīlestībai starp vīrieti un sievieti šajā operā vien ir dažādas variācijas. Tanheizers un mīlas dieve Veneras, Tanheizers un Elizabete, Volframs un Elizabete – ļoti dažādi mīlestības aspekti. Tāpat operā parādīta arī vispārēja mīlestība kā Dieva ideja, reliģiska mīlestība… Hermaņa un Elizabetes attiecības savukārt atspoguļo mīlestību kā varu. Man vistuvākā ir ideja par žēlsirdīgo mīlestību. Šo tēmu Vāgners vēlāk attīstīja “Parsifālā”. (Nupat šo operu Alvis Hermanis iestudēja Vīnes Valsts operā. – V.K.) “Tanheizera” beigās lielais noslēgums un atrisinājums ir tieši žēlsirdības jeb piedošanas idejā. Parādās visuvarenais Dievs, notiek brīnums – sazaļo svētceļnieka spieķis – un Tanheizeram tiek piedots. Viss, kā notiktu ideālajā pasaulē…
– Ir pieredzēts, ka konservatīvākai publikai operas mūzika bijusi pie sirds, bet negaidītus un ne vienmēr tīkamus pārsteigumus sagādājusi režija. Ja gaidāmi pārsteigumi, varbūt atzīstieties tūlīt…
– … Jā, būs gan. Jau pašā sākumā, priekškaram veroties. Bet, kā jau teicu, vēstījot šo stāstu, man nav nekādu pašmērķīgu nodomu, kā, piemēram, “Tanheizera” darbību pārcelt uz 2017. gadu Sīrijā… Mans un scenogrāfa mērķis ir izveidot plašam skatītāju lokam interesantu izrādi.
– Arī pasaules opernamu skatuves iekarojušie solisti palaikam intervijās atklāj, ka režisori prasa ar dziedāšanu grūti savienojamas lietas…
– Tā solisti vienmēr saka (iesmejas). Ja nopietni, nekad nenolieku dziedātāju situācijā, lai viņš nevarētu padziedāt. Jo mūzika operā taču ir galvenā. Taču radošajā komandā vienmēr iestājas panika, ja lieku kādam solistam ko izdarīt atbilstoši mūzikai, bet dziedātājs pirmajā mirklī atteic – tam nepietiks laika! Bet, sākot mēģināt, lielākoties izrādās, ka laika tomēr pietiek. Bet, kā jau teicu, nelieku nevienam dziedāt, stāvot uz rokām. Akrobātiski triki mani neinteresē.
