Izmisīgas kaujas par Jelgavu norisinājās no 1944. gada 28. jūlija līdz 6. augustam, kad pilsētai un tās apkārtnei uzbruka padomju 3. mehanizētais korpuss. No 15. latviešu rezerves un mācību brigādes daļām un atsevišķām vācu vienībām izveidoja vairākus dažāda lieluma improvizētus kaujas formējumus pilsētas aizstāvēšanai. Saskaņā ar jelgavnieka Jāņa Blīvja pētījumiem, padomju tanki Jelgavas dienvidu nomali sasniedza 28. jūlijā ap plkst. 5.30 no rīta, bet pie Jāņa kapiem un Grēbnera parkā tie tika apturēti. Jau pievakarē Jelgavas centru apšaudīja padomju reaktīvie mīnmetēji (“katjušas”), bet pretinieka pozīcijām pilsētas nomalē uzlidoja 18 vācu triecienlidmašīnas. Tikai 31. jūlija rītā pēc aviācijas un reaktīvo mīnmetēju atbalsta sarkanarmiešiem izdevās ielauzties pilsētas centrā, taču pat 1. Baltijas frontes virspavēlnieka ģenerāļa Ivana Bagramjana mašīna nokļuva spēcīgā apšaudē, un tās pasažieri bija spiesti slēpties ceļmalas grāvī. Lai gan Maskavas radio tās dienas vakarā ziņoja par Jelgavas “atbrīvošanu”, sarkanās armijas neieņemta bija palikusi pilsētas daļa Lielupes labajā krastā un tās aizstāvju nocietināts kvadrātveida placdarms pie Driksas tilta. 1. augusta naktī prettanku lielgabalu uguns aizsegā vācu un latviešu vienības pāri Driksai un Lielupei atkāpās uz Lielupes labo krastu, bet pēc tam uzspridzināja abus tiltus. Padomju spēki, izmantojot nesaspridzināto dzelzceļa tiltu, pārnāca pār Lielupi un ieņēma cukurfabriku, Pasta salu un Jelgavas pili, taču, sastopot nepārvaramu pretestību, bija spiesti atkāpties. No 1. līdz 4. augustam norisinājās cīņas Lielupes labajā krastā, to laikā sarkanarmiešiem izdevās ieņemt Jelgavas pili. No tās logiem viņi ar lielgabaliem raidīja šāviņus uz vācu un latviešu karavīru pozīcijām pie Kalnciema šosejas. Vācu smagā artilērija atbildes triecienā pavērsa savus stobrus pret pili, kas pamatīgi izdega. Kaujās iesaistot papildspēkus, pilsētas aizstāvji 5. augusta naktī atguva kontroli par tās teritoriju. Tikai pēc padomju pretuzbrukuma un divu dienu ilgām asiņainām kaujām 7. augustā Jelgava nonāca pilnīgā PSRS karaspēka pakļautībā. Kaut arī latviešu un vācu vienības nespēja novērst sarkanās armijas iebrukumu Jelgavā, tās tomēr aizkavēja padomju spēku došanos Rīgas virzienā. Kauju gaitā frontes līnija līdz pat 1944. gada septembra vidum nostabilizējās gar Lielupi.
Lasīt citas ziņasJelgavas aizstāvēšanā 28. – 31. jūlijā piedalījās arī policijas žandarmu grupā ieskaitītais kareivis Pēteris Stabulnieks. Savās pēckara piezīmēs, kas bija balstītas padomju gūstā iznīcinātajā kara gadu dienasgrāmatā, viņš raksta, ka cīņu laikā “sevišķi ielu cīņās dabūjām kārtīgi izkauties. Vācieši pieveda artilēriju, nostādīja uz ielām. Krievu tankam vajadzēja tikai parādīties uz ielas, kā tas jau sašauts dega. Izdegušu, sašautu tanku bija pilnas ielas. Daudz mūsējo tur ziedoja savas dzīvības, sevišķi daudz krita ielu cīņās. Visapkārt gruveši, vēl vietām deg kādas koka daļas. Karstums neciešams. Dažreiz slēpdamies nokrīt kādā gruvešu kaudzē, apdeg rokas, drēbes, bet glābiņa nekur nav. Galvu nedrīkst celt, krievi gāž virsū vēl karstāku uguni. Moka briesmīgas slāpes, ūdensvadi saspridzināti, nekur ūdeni nevar dabūt. Ūdens būtu dārgāks par zeltu, ja tikai varētu dabūt! Vienīgais glābiņš ir ogas un āboli, to gan Jelgavā bija pilnas malas. Moka arī nogurums un miegs, jo gandrīz nedēļa pagājusi, kā nav gulēts.” Vācu karaspēka pretuzbrukumā augusta sākumā P. Stabulnieka vads nokļuva sarkanarmiešu ielenkumā, taču vēlāk viņam kopā ar saviem biedriem izdevās izlavīties cauri pretinieka ieņemtajiem pilsētas kvartāliem un sasniegt Lielupes otru krastu. Ir zināms, ka vairāki desmiti karavīru turpināja pretestību arī pilsētas mūros. Viņu vidū bija četri latviešu leģionāri, kuri bija nocietinājušies Sv. Annas baznīcas tornī, kur cīnījās līdz pēdējai patronai. Laikā no 31. jūlija līdz 4. augustam padomju gūstā krita 161 Jelgavas aizstāvis.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
