Jūlija beigās Svetlogorskā (Kaļiņingradas apgabals Krievijā) notiekošajā XVII Starptautiskajā kinofestivālā “Baltijas debijas” galveno balvu “Grand Prix” nominācijā “Labākā filma” saņēma režisores Daces Pūces pilnmetrāžas spēlfilma “Bedre”, kurai tas bija jau trešais augstākais apbalvojums nepilna gada laikā.
Jūlija beigās Svetlogorskā (Kaļiņingradas apgabals Krievijā) notiekošajā XVII Starptautiskajā kinofestivālā “Baltijas debijas” galveno balvu “Grand Prix” nominācijā “Labākā filma” saņēma režisores Daces Pūces pilnmetrāžas spēlfilma “Bedre”, kurai tas bija jau trešais augstākais apbalvojums nepilna gada laikā.
Foto: Anda Krauze

“Kinorežisors ir kā diriģents. Viņam jāpārzina spēles laukums, cilvēku psiholoģija,” Režisore Pūce par to, kā tapa “Bedre” 1

Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Jūlija beigās Svetlogorskā (Kaļiņingradas apgabals Krievijā) notiekošajā XVII Starptautiskajā kinofestivālā “Baltijas debijas” galveno balvu “Grand Prix” nominācijā “Labākā filma” saņēma režisores Daces Pūces pilnmetrāžas spēlfilma “Bedre”, kurai tas bija jau trešais augstākais apbalvojums nepilna gada laikā.

Kamēr acis mirdzēs, filmēšu!
CITI ŠOBRĪD LASA

Daces Pūces debijas filma “Bedre” pirmizrādi Rīgā piedzīvoja jau 15. septembrī, bet seansi notiks arī Latvijas lielākajās pilsētās, kur pirms tiem paredzēta radošās grupas tikšanās ar skatītājiem. “Per aspera ad astra” (“Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”) – šo latīņu teicienu pilnā mērā var attiecināt arī uz filmas režisori. Ko tikai viņai nav nācies piedzīvot šajos četros gados, kamēr filmas iecere nonāca līdz ekrāniem visā pasaulē. Šī saruna ar Daci būs par ilgo un sarežģīto ceļu uz panākumiem.

Kur tu smēlies ierosmi “Bedres” filmēšanai?

Tas notika nejauši. Es regulāri klausos Latvijas Radio 3, un kādā svētdienas rītā izdzirdēju fragmentu no rakstnieces Janas Egles stāsta par puiku, kurš meiteni bija pametis vienu bedrē. Lasījums atstāja tik spilgtu iespaidu, ka es šo notikumu savā iztēlē skaidri redzēju. Tā kā pieslēdzos raidījuma vidū, tam beidzoties, internetā sameklēju ierakstu un noklausījos pilnībā.

Uzzināju, ka Janas Egles stāsti ir izdoti apgādā “Lauku Avīze” (tagad – “Latvijas Mediji”. – Red.) un godalgoti. Krājumu “Gaismā” uzreiz nopirku un jau pirmdien gāju grāmatai pakaļ uz izdevniecības veikalu Dzirnavu ielā. Atceļā uz biroju sāku lasīt un izlasīju vienā rāvienā.

Bija sākusies jaunā darba nedēļa, un ar savu radošo komandu grasījāmies Nacionālajā kino centrā iesniegt vienu citu projektu, taču tas īsti neatbilda šī projektu konkursa mērķauditorijai – jauniešiem un ģimenēm. Līdz nodošanas beigu termiņam bija atlikušas tikai trīs dienas, ātri vajadzēja izlemt, ko darīt. Mēģināt paspēt sagatavot jaunu pieteikumu vai atteikties no šīs domas, kas jau bija pārņēmusi manu galvu. Lai man nerastos sirdsapziņas pārmetumi, es pieņēmu izaicinājumu. Te nu pēc četriem gadiem ir rezultāts – pirmizrāde (smejas).

Reklāma
Reklāma

Trīs negulētas naktis?

Nebija tik traki. Radošā komanda jau bija savākta iepriekšējam projektam. No astoņiem stāstiem es izķeksēju trīs – man patika stāsts “Bedrē”, “Aiziet jūriņā” un “Gaismā” –, bet ar to man gāja visgrūtāk. Patiesībā ne man, visiem citiem, kas bija man apkārt. Jo nerakstīju viena, nekad nebiju rakstījusi scenāriju pilnmetrāžas filmai. Apzinājos, ka tas ir ļoti sarežģīti.

Man bija cits scenāriju rakstītājs, bet viņš aizņemtības dēļ man atteica pēc četriem pieciem mēnešiem, kad jau bija piešķirts finansējums filmas idejas attīstīšanai. Man nebija ne mazākās jausmas, kā savienot visus trīs izvēlētos stāstus. Tad sākās radošā cīņa. Mani konsultanti teica – ar pirmajiem diviem stāstiem viss ir kārtībā, bet trešais, tā ir pavisam cita filma. Taču es stīvējos pretī, iebildu, ka gribu pievienot arī stāstu “Gaismā”.

Kopā ar saviem jaunajiem palīgiem Montu Gāgani un Pēteri Rozīti scenāriju filmai rakstījām gadu. Nezinādami, ko ar trim stāstiem iesākt, sākumā aizbraucām pie psihoterapeita Viestura Rudzīša. Viņš mums lika uztaisīt psihodrāmas un izlaist katru varoni caur savas personīgās pieredzes prizmu.

Interesantākais šajā sesijā bija tas, ka katrā stāsta varonī es atradu kaut ko no sevis, savas dzīves. Tas tiešām bija šokējoši. Es sajutu, kas notiek ar galveno varoni puiku, kad viņš tiek dziļi aizvainots. Tāpat upura (Smaidas) lomā esmu bijusi. Sajutu arī Robertu, kaut viņš ir alkoholiķis un sit savu sievu, viņa agresiju, Solveigu, puikas omi un Roberta tēvu, kurš gatavs ar visu samierināties. To visu izlaidu caur sevi. Tikai saprotot šo varoņu motivāciju, kāpēc viņi dara to, ko dara, un kas viņu dzīvē pirms tam ir noticis, bija iespējams uzburt patiesu ainu.

Kad sākām rakstīt scenāriju, divreiz nedēļā noteiktā laikā sanācām manā birojā Brīvības ielā un taisījām prāta vētras, strīdējāmies un priecājāmies, kad kaut kas sanāca. Monta un Pēteris arī mēģināja mani atrunāt no trešā stāsta iekļaušanas scenārijā, tomēr nepadevos. Man ir svarīgi, lai galarezultāts patiktu pašai. Lai ir interesanti, lai tas paver vēstījuma plašumu, dziļumu un visu krāsu spektru.

Trešajā stāstā bija pipariņš, tieši tas, kas man vajadzīgs. Notikumi, kas ņemti no dzīves, – to es sajutu ar savām muguras smadzenēm. Jana pie manis bija atbraukusi, un es jautāju, kur tu to visu rāvi. Viņa atklāja, ka, vārdos nesaucot, apkārtnē tā ir noticis. To var just lasot, jo nevar apmānīt cilvēkus ar izdomātām lietām. Un tas ir Janas stāstījuma šarms. Bet scenārijā mums dramaturģija bija jāuzbūvē no jauna – no stāstiem paņēmām tikai notikumus, to, kas ir atgadījies ar šiem cilvēkiem, un uzbūvējām viņiem apkārt jaunu pasauli.

Kad jau bija piešķirts finansējums filmēšanai, pēdējo pusgadu scenāriju rakstīju viena. Braucu uz Angliju mācīties, jo sapratu, cik liela atbildība nu gulstas uz maniem pleciem. No četrām šajā konkursā atbalstītajām filmām “Bedrei” iedeva vismazāk naudas (sarkastiski iesmejas), bet mēs tikām galā. Filmēšana ilga 28 dienas, jo skaidri zināju, ko gribu panākt. Iepriekš biju paveikusi lielu sagatavošanās darbu ar aktieriem, noorganizējusi bērniem aktiermeistarības treniņus. Tādēļ filmēšanas process ritēja raiti, visi saprata, kas darāms, un improvizēšana nenotika. Bija tapuši sešpadsmit scenārija varianti, un viss liekais no teksta jau bija izmests.

Filmējāt Latvijā?

Jā, nelielā budžeta dēļ nevarējām atļauties meklēt filmēšanas vietas aiz robežām. Gandrīz pilnībā “Bedre” ir ražota Latvijā, izņemot montāžu, kas tika veikta Somijā. Līdz pēdējam brīdim cerējām, ka somi iedos naudu, jo divreiz iesniedzām pieprasījumu viņu rīkotajos konkursos, bet nekā.

Arī somu producents par to bija ļoti izbrīnīts, jo žūrijai jau bija pieejams uzfilmētais materiāls. Toties tagad somi ļoti lepojas ar filmas panākumiem. Ar filmu strādāja viens no labākajiem montāžas režisoriem Somijā, skaņu celiņu veidoja arī jauns, talantīgs censonis. Man tā bija laba pieredze. Es redzēju, kā darbojas mūsu ziemeļu kaimiņi. Katrā ziņā starptautiskā sadarbība nāca par labu filmai.

Atskatoties pirmsākumos, esmu lepna, ka, radot scenāriju, iztikām saviem spēkiem un nepiesaistījām ārzemju scenāristus, kā to bieži dara citi latviešu filmu veidotāji. Kad Nacionālajā kino centrā ieminējos, ka man nav scenārista, viņi atteica – raksti pati. Nebija izvēles, un es iesaistījos rakstīšanā. Tas ir manā raksturā. Ja ir slikti, es izpeldēšu ārā no jebkuras situācijas – vienalga, ko man tas prasīs. Mani kursabiedri Kultūras akadēmijā Pēteris un Monta nāca talkā, un mums izdevās. Jo mēs ļoti gribējām. Bieži vien gribēšana ir svarīgāka nekā nauda.

Vai šīs rakstura iezīmes – spītība, nepadošanās – ir saistītas ar tavu horoskopu?

Esmu dzimusi Svaru zīmē. Nezinu, vai esmu spītīga, bet drīzāk vēlos būt balansā ar dzīvi. Ne gluži draudzība ar citiem man ir svarīga, taču ļoti nepatīk konflikti – tas atņem daudz enerģijas. Zinu, ka Svaru pavadone ir Venera, kas raksturo gaumi – to gan esmu izjutusi.

Atceros tevi kā dziedātāju grupā “Marana”, afišās esmu redzējis tavu vārdu starp dažādu pasākumu režisoriem. Kurā brīdī uzradās kino?

Taisīt kino es gribēju jau sen, kaut ārēji mana gribēšana uzreiz neizpaudās. Ik pa laikam devos pasaulē mācīties. Iestājos Braitonas filmu skolā, aizbraucu uz Ņujorkas filmu akadēmiju. Apvienoju angļu valodas mācības ar kino studijām. Oregonā ASV mācījos aktiermeistarību. Esmu ieguvusi daudz dažādu sertifikātu. Jau pagājušā gadsimta 90. gados uztaisīju “Sūnu ciema zēnus” ar Valta Pūces mūziku – tā bija mana pirmā televīzijas filma.

Vēlāk “Marana Productions” veidoju reklāmas, bet sapnis par īstu kino nekur nebija zudis. Pēc studijām ārzemēs tepat Latvijā mācīju cilvēkiem taisīt filmas, līdz beidzot pašai saņemties un iegūt diplomu Kultūras akadēmijā iedrošināja režisors Pēteris Krilovs. Savas dzīves krīzes brīdī nodibināju Pūces akadēmiju, kur studentiem atklāju atziņu, ka kinorežisors nav jaunu cilvēku profesija, bet summa no daudzām citām profesijām.

Teicu – mācieties gleznot, fotografēt, rakstīt, dziedāt, montēt – viskautko. Visas šīs prasmes apvienojas kino. Kinorežisors ir kā diriģents. Viņam jāpārzina spēles laukums, cilvēku psiholoģija. Nu saprotu, ka šim darbam visu laiku esmu gatavojusies intuitīvi. Pabeidzu universitāti, Mūzikas akadēmiju, dejoju, spēlēju, turpināju mācīties, un, lūk, rezultāts, summa ir nu jau divas pilnmetrāžas filmas.

Tātad izvēle tomēr tika izdarīta bērnībā?

Mērķi kļūt par kinorežisori nekad neesmu sev apzināti izvirzījusi. Protams, bērnībā man ir jautājuši, par ko tu gribi kļūt, un es atbildēju – nezinu. Bet tava lieta dzīvē ir tā, kuru darot vai par kuru domājot apstājas laiks. Un vēl talkā nāk intuīcija. Piemēram, mans dēls Valters jau piecu sešu gadu vecumā zināja, ka spēlēs čellu. Es nekad neesmu zinājusi, ko darīšu nākotnē. Vienkārši darīju to, kas interesēja. Man patika zīmēt, gleznot, dziedāt, dejot, uzstāties. Ļāvos pārmaiņu vējiem, nedomājot, kas es būšu.

Man patīk cilvēkus komandēt – tas nāk no bērnības (smejas). Biju tāda bosīga, tur neko nevaru padarīt – tas ir gēnos. Tāpēc man ir uzņēmums “Marana Productions”. Kinorežisors jau būtībā ir uzņēmuma vadītājs, tomēr arī tikai skrūvīte labi ieeļļotā mehānismā. Man patīk, kā strādā kino hierarhija – tai vajadzētu kalpot par paraugu visās biznesa jomās. Uzņemšanas laukumā valda kārtība, visi virzās uz vienu mērķi un dara to pozitīvi motivēti, bez liekas rosības. Ir brīnišķīga sajūta šajā procesā piedalīties.

Filmas “Bedre” garā tapšanas procesa laikā tu paspēji uzņemt vēl vienu pilnmetrāžas filmu “Manny”. Tā ir Latvijas–Indijas kopražojuma filma. Cik viegli vai grūti ir atrast sadarbības partnerus šādiem projektiem?

Tas iespējams, tikai pateicoties personīgiem kontaktiem. Vēlme sadarboties ar indiešiem radās pirms astoņiem gadiem, kad, mācoties Ņujorkas filmu akadēmijā, iepazinos ar savu studiju biedreni Sonalu Segalu. Viņa ļoti labi rakstīja scenārijus, ieceres bija vairākas, bet tās īstenot neizdevās. Sadarbība sākās, kad viņa Tallinas festivālā noskatījās fragmentus no topošās “Bedres”.

Pateicoties redzētajam, Sonala pieņēma lēmumu filmēt Latvijā, vēlējās, lai es būtu režisore, kaut pirmā izvēle bija kritusi uz saviem tautiešiem. Dažādu iemeslu dēļ sagatavoties filmēšanai vajadzēja mēneša laikā, kas ir ļoti maz pilnmetrāžas filmai. Man pats grūtākais bija pieņemt Sonalas scenāriju kā savu, jo tas ir jāiemīl, jāizlaiž caur sevi vairākas reizes, izbaudot līdz mielēm.

Biju diezgan nežēlīga. Sonala pati bija galvenajā lomā, taču es daudzkārt atdevu atpakaļ scenāriju, lai viņa to uzlabotu. Panācu, lai man būtu interesanti, un arī šoreiz bija vajadzīgi padsmit varianti. “Manny” ir zinātniskās fantastikas trilleris, kas stāsta par kādu indiešu sievieti Maiju (scenārija viens personāžs bija arī Dace – tā bija iedomājusies Sonala), kura ierodas Latvijā pie draudzenes, lai rakstītu autobiogrāfisku romānu.

Maija kļūst par līdzpaņemtā mākslīgā intelekta gūstekni, uzsāk cīņu par savu neatkarību, bet beigas tomēr ir laimīgas. Viņas būtība atklājas caur trīs attiecību prizmām – reālu, iedomu un virtuālu. Interesanti, ka beigās Sonala bija vienīgā indiete šajā projektā, ja neskaita mūzikas autoru, viņas vīru. Darbība notika Rīgā, visa filmēšanas komanda un gandrīz visi aktieri bija no Latvijas, taču tas netraucē filmai “Manny” plūkt laurus arī Indijas un starptautiskos filmu festivālos, jo tā ir angļu valodā.

Man tā nebija viegla pieredze. Filmēšanas process bija ļoti mokošs – daudz kas tika diktēts no malas, jo aiz šī projekta stāvēja lielā Indija, un es sajutu milzīgo atšķirību, kādi ir viņi un kādi esam mēs. Nācās pakļauties dažādiem noteikumiem, jo mana studiju biedrene bija arī filmas producente un pirmkārt viņa domāja, kā filmu pārdot Indijā.

Piemēram, filmējot seksuālu ainu, nedrīkstēja atkailināties, un man bija jāatrisina, kā galu galā panākt efektu. Montāžas beigu fāzē sākās pandēmija, un darbs tika pabeigts attālināti, bet skaņas pēcapstrāde jau notika Indijā. Uz lielā ekrāna “Manny” vēl neesmu redzējusi. Abas manas pirmās filmas tapa gandrīz vienlaikus, taču vienalga “Bedre” bija pirmā, kas parādījās atklātībā.

Kinorežisore sieviete, tas ir retums pat mūsdienās. Teici, ka arī Indijā sākumā daudzi nesaprata, kā filmai var būt režisore sieviete. Kā tu jūties ampluā, kurā pierasts redzēt vīriešus?

Man šajā profesijā jākļūst diezgan vīrišķīgai. Kino ir daudz tehnikas, kas jāizprot, un jāstrādā ar džekiem visādos veidos. Ārkārtīgi svarīga ir ātra lēmumu pieņemšana, domāšana uz laukuma, jo esmu atbildīga par visu, kas notiek, turklāt apakšā ir liela nauda un filmas budžets lielā mērā nosaka tās vērtību. Taču es nešķiroju lielus un mazus darbus – tikpat atbildīgi strādāju gan pie pilnmetrāžas filmas, gan pie mūzikas video jauniešiem vai reklāmām. Līdzvērtīgi izturos kā pret pieaugušajiem, tā bērniem.

Filmējot “Bedri”, pat reizēm satrūkos, vai bērni sapratīs, ko no viņiem gribu panākt. Bērnu kastingā piecgadīgai meitenītei prasīju parādīt izmisumu, bet viņa skatījās manī lielām acīm. Ak, jā, viņa to vēl nav piedzīvojusi – labi, tad kā ar bailēm. Dzejnieks Aivars Neibarts bērnus sauca par īsļaužiem, es viņam piekrītu. Lai gan augumā īsāki, viņos jau visas emocijas ir iekodētas.

Tādi cilvēki kā tu ilgi mierā nevar nosēdēt. Vai prātā jau maļas jaunas ieceres?

Protams, padomā ir divi seriāli un divas pilnmetrāžas filmas. Finansējumu vēl neesmu nopelnījusi, bet cenšos (smejas). “Bedrei” jau ir trīs “Grand Prix”, ko varu pievienot savam radošajam CV. Cik balvu vēl jānopelna, lai projektu vērtētāji uzticētos manām iecerēm un tās atbalstītu? Man ir ko teikt skatītājiem. Tās būs drāmas, taču ar gaišu noslēgumu. Gribu taisīt filmas par cilvēkiem, kuri beigu beigās tiek galā ar savām problēmām, jo es pati tāda esmu.

Varbūt tevi labāk pamanītu, novērtētu, ja tu atrastos kameras priekšā, nevis aiz tās?

Nē, man nepatīk būt tik pazīstamai kā “Maranas” laikā. Tolaik studēju un visi uz mani skatījās. Tad gribējās uzvilkt kapuci pār acīm. Lai Damirs, Markus lomas atveidotājs, kļūst slavens. Man ir tāds vecums, ka tāda slava vairs neinteresē. Es varu darīt to, ko gribu, un esmu laimīga par to. Man patīk “Marana Productions” nelielais kolektīvs – tas rada komfortablu sajūtu, kas ir pats galvenais. Esam kā ģimene, kas projektu laikā izaug līdz vairākiem desmitiem.

Bet kā jūties savā ģimenē? Laulībā ar komponistu Valtu Pūci drīz būsiet nodzīvojuši četrdesmit gadus.

Tiešām tik daudz (smejas). Neesmu skaitījusi, bet kopā nodzīvotie gadi mums mainās piektajā februārī. Sestajā datumā ir mana vārda diena. Savukārt septītajā – vīram Valtam dzimšanas diena – tāds svinību trīsdiennieks sanāk. Atklāti sakot, mēs gadiem nesekojam līdzi. Tikai Valts man ikreiz pasniedz frēzijas – manas kāzu puķes, un tas arī viss. Mēs ģimenē neesam lieli svinētāji, jo mūsu dzīve jau tā ir ļoti piesātināta ar svētkiem. Taisām svētkus, pasākumus citiem. Kad strādāju Operā un bērni bija mazāki, tad gan izdomāju dažādas jaukas, ģimeniskas izdarības, tagad vairs ne.

Ja nu ģimene tev sagādātu kādu pārsteigumu?

Tas nenotiks, skaidri zinu (gardi smejas). Es šad tad esmu sagādājusi viņiem pārsteigumus, bet man – tas būtu milzīgs pārsteigums, kam nespētu noticēt. Pat nesapņoju par to.

Ar ģimenes locekļiem tomēr lepojies.

Protams. Man prieks, ka viņi ir labi cilvēki. Ka viņiem klājas labi un visi ir patstāvīgi cilvēki, kas dara sev tīkamas lietas. Valters joprojām spēlē čellu un vada grupu “Dagamba”, bet meita Līva dzīvo Anglijā. Viņa tur pabeidza prestižu televīzijas skolu un strādā kā videoproducente, filmē un montē tāpat kā es. Mēs neesam atkarīgi viens no otra – tas ir lieliski! Manuprāt, daudzām ģimenēm tas ir klupšanas akmens, ja tu paliec no kāda atkarīgs. Ja esi saskaņā ar sevi, apmierināts ar savu darāmo, tu izstaro pozitīvu enerģiju. Svarīgi katram kontrolēt un regulēt savu dzīvi, nevis iejaukties citu ģimenes locekļu dzīvē. Nevienu nav iespējams pāraudzināt, kā arī es sākumā naivi domāju.

Kādā intervijā atklāji, ka esi uzaugusi bez tēva. Vai, veidojot savu ģimeni, meitām tomēr nav svarīgāks mammas piemērs?

Kā mums pašā sākumā gāja, tas jāprasa manam vīram Valtam, bet viegli nebija. Es biju uzbūvējusi ilūziju, kādai kopdzīvei jābūt, no tā, ko redzēju savā ģimenē. Kad man bija divdesmit gadu, iedomājos, ka abi laulātie draugi čībās sēž pie televizora un visu apspriež, bet no rīta brokastīs ir sagriezts rasols. Valts mani pamatīgi lauza. Konflikts bija neizbēgams, jo viņš nebija tāds, kādu biju iedomājusies. Konfliktos uzvar spēcīgākais, un, paldies Dievam, Valts bija spēcīgāks par mani, jo tajā vecumā viņš jau bija personība.

Atzīstu, ka tēva trūkums no piecu gadu vecuma mani ir traumējis, taču to mēģināju labot ar savu īsfilmu “Tango”. Vainot vecākus ir vissliktākais, ko šajā situācijā var darīt. Ne savu mammu, ne tēti nekad ne pie kā neesmu vainojusi – tā bija viņu dzīve. Pieaugusi sapratu, ka kādu vainot ir smieklīgi un infantili. Un es atradu veidu, kā ar to tikt galā, kaut mainīt sevi ir visgrūtāk.

Ar mammu man ir labas attiecības, ar tēvu arī bija labas, bet ne siltas attiecības, taču aizvainojumu pret tēti neizjutu. Mans tēvs bija ļoti talantīgs cilvēks, un par vienu no viņa talanta šķautnēm es uzzināju tikai bērēs no studiju biedriem. Nezināju, ka tētis bijis ļoti labs matemātiķis un studiju biedri no viņa vienmēr špikojuši. To gan zināju, ka pagājušā gadsimta 50. gados viņš bijis latviešu Frenks Sinatra ar labu balsi, un mamma, tehnikuma meitene, ar viņu iepazinusies ballītē, kurā tētis dziedājis.

Viņš arī labi zīmēja, un tie mani talanti jau pārsvarā nāk no viņa, tādēļ mēs nedrīkstam noniecināt savu vecāku gēnus. Ja nu nespējam viņus mīlēt no sirds, tad vismaz cienīt, respektēt. Es tēti vairs nespēju iemīlēt, taču gāju ciemos, runājos, un, kad viņš nomira, man bija ļoti, ļoti skumji. Es uzrakstīju viņam vēstuli un ieliku zārkā. Mani vecāki nebija īsti rīdzinieki – mamma no Ventspils, tētis no Jūrmalas, viņa māsa bija aktiera Eduarda Pāvula sieva.

Tavs vīratēvs, starp citu, arī kinorežisors, nāk no Ēgļiem, no Vid­zemes augstienes. Vai ilgas pēc jūras tavu dzīvesbiedru nepamudināja meklēt ģimenes miera ostu Košragā?

Jā, tas bija Valta sapnis dzīvot pie jūras un audzēt tomātus (smejas). Viņš tur nopirka zemi un uzbūvēja māju. Toreiz man par to bija ne silts, ne auksts, jo esmu uzaugusi pie jūras. Pirmais jautājums, kāpēc tik tālu no Rīgas, jo jābrauc vairāk nekā divas stundas – tas man ne visai patika. Tagad man patīk. Tā vieta ir maģiska, un turp vienkārši velk. Aizbraukusi praktiski neko nedaru. Es labprāt apceļotu Latviju, taču man ir Košrags. Tur ir viss – daba, miers, varu atpūtināt saspringtos nervus.

Ko tu vēl kā latviete savā dzīvē gribētu izdarīt?

Zini, ceļš pie kino mani aizveda nejauši. Bet tad, kad manu filmu skatījās Korejā, Amerikā, Irānā, Ķīnā un no ekrāna skanēja latviešu valoda cilvēkiem, kuri par Latviju līdz tam neko nebija dzirdējuši, tajā brīdī es atskārtu, ka esmu kaut ko izdarījusi Latvijas labā. Redzot, ka ārzemju publika ir pamanījusi manā filmā ieliktos simbolus, biju lepna, ka esmu latviete. Arī Krievijā manai filmai iedeva galveno balvu, un tajā brīdī es jutos latviete kvadrātā. Es gribu turpināt filmēt, man vēl ir enerģija un acis spīd. Es iztikšu bez citas atzinības, bet ļaujiet man strādāt, atbalstiet finansiāli manus filmu projektus! Esmu taču pierādījusi, ko spēju.

Vizītkarte

Dace Pūce

Kinorežisore, producente, “Marana Productions” un Pūces akadēmijas dibinātāja un vadītāja, vairāku īsfilmu un dokumentālo filmu režisore.

Par savu pirmo pilnmetrāžas filmu “Bedre” jau saņēmusi “Grand Prix” 62. Lībekas kinofestivālā un galveno balvu Tallinas festivālā “Black Night work in progress”.

Ar savu otro pilnmetrāžas filmu “Manny” (2020) ieguvusi Eiropas balvu (European Chinematography Award) kā labākais režisors, ieņēmusi 2. vietu Maiami “SiFi” filmu festivālā (ASV, 2021. g.) un 1. vietu – Radžastānas filmu festivālā (Indija, 2021. g.).

No 2003. gada vada savu skaņu studiju un ir bijusi neskaitāmu skaņas ierakstu režisore, reklāmu, mūzikas video, vietēja un starptautiska mēroga pasākumu producente.