“Krāsas, kuras sajaukt un radīt ko jaunu.” Agnese Logina vērtē Matīsa Kažas spēlfilmu „Wild East. Kur vedīs ceļš” 3
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu kino šis ir patiešām fascinējošs laiks: tāda kino dažādība, kas šobrīd nonāk uz mūsu ekrāniem, sen nav bijusi. Viens no būtiskākajiem iemesliem nenoliedzami ir filmu sastrēgums, kas radies pandēmijas ietekmē, jo laikā, kad kinoteātri ir slēgti, jaunas filmas pie skatītājiem nonāk retāk – tiešsaistes filmu izrādīšanas platformas filmu veidotājiem nenes tik daudz ieņēmumu kā filmas izrādīšana kinoteātrī.
Un šobrīd viena pēc otras pie skatītājiem Latvijā nonāk filmas, kas tapušas gan pirms pandēmijas, gan tās laikā, radot līdz šim reti piedzīvotu dažādības panorāmu, kur vienlaikus par skatītāja uzmanību sacenšas stilistiski, saturiski un estētiski atšķirīgi darbi.
Stilistiska dažādība un jauneklīgs entuziasms
Pagājušajā nedēļā pie skatītājiem nokļuva jaunā, ražīgā un daudzsološā režisora Matīsa Kažas filma “Kur vedīs ceļš”, kas pieteikta kā pirmais latviešu vesterns, turklāt filma ir starptautiski ambiciozs projekts – filmēšana notika Latvijā, Itālijā un Zviedrijā.
Arī šī filma pie mums ir nokļuvusi ar zināmu aizkavēšanos, sākotnēji bija paredzēts, ka filma uz ekrāniem iznāks 2020. gada nogalē, iespējams, šajā laikā Kažas vārds daudziem jau ir kļuvis labāk zināms.
Interneta žurnāla “Kino Raksti” tvitera kontā pirms dažām dienām varēja lasīt savā ziņā komisku novērojumu, ka Covid-19 pandēmijas dēļ ārkārtas stāvoklis Latvijā līdz šim izsludināts jau trīs reizes pēc jaunākās Kažas filmas pirmizrādes.
2020. gada martā pie skatītājiem nokļuva “Klejotāji”, īsi pēc tam sākās ārkārtas situācija, tas pats scenārijs atkārtojās 2020. gada rudenī – “Kino un mēs”, un tagad ar “Kur vedīs ceļš”, kura pirmizrāde bija 6. oktobrī. Šie notikumi diez vai ir cieši saistīti, kaut gan sakritības, protams, ir interesanti piefiksēt.
Taču šis novērojums ilustrē to, cik Matīss Kaža šobrīd ir ražīgs režisors un ka viņš arī pandēmijas laikā ļoti aktīvi strādā.
Jāpiemin, ka Kažam šobrīd top vēl divas filmas: tuvākajā laikā pie mums nonāks “Neona pavasaris”, kā arī filmizrāde vienā kadrā “Ūdens garša”, un tās ir tikai filmas, kurām Kaža ir režisors.
Režija nav vienīgā joma, kas M. Kažu piesaista, viņš ir arī producents gan savām, gan citu režisoru filmām. Īsi sakot, Matīss Kaža acīmredzami ir cilvēks, kuru fascinē un saista kino visdziļākajā līmenī, viņa darbus raksturo stilistiska un formas dažādība, kā arī jauneklīgs entuziasms veidot stāstus, un tieši šo entuziasmu var ļoti labi just arī filmā “Kur vedīs ceļš”.
Spilgtie otrā plāna tēli
“Kur vedīs ceļš” stāsta par Evelīnu jeb Evu (Žanete Zvīgule), kura ir augstdzimusi jauna sieviete, bārene no Austroungārijas, kuru pēc viņas vecāku nāves pie sevis uzņēmis viņas radinieks, baltvācu barons (Tālivaldis Margēvičs).
Filmas galvenā daļa ir stāsts par to, kas notiek, kad tiek nolemts Evu izprecināt ekstravagantam preciniekam (Ivars Krasts), noslēpumainam dižciltīgajam Esterhāzi no Vīnes, kurš ierodas pēc Evas ar savu valdonīgo māti (Dace Everss).
Taču Eva pati to patiešām nevēlas, un īsā aina, kurā Esterhāzi kundze novērtē savas topošās vedeklas fizisko formu un izsaka komentārus par viņas svaru, ļoti precīzi ieskicē Evas iespējamo nākotni.
Tāpēc top plāns, kā Eva varētu aizbēgt no šīs situācijas, kas nav īpaši slikta, tomēr izrādās, ka Eva un viņas tuvākā komanda – viņas protektors Imre, kurš vienreiz jau viņu izglābis, kad tika nogalināti viņas vecāki, un guvernante Magda – nezina, ka viņi nav vienīgie, kuriem ir plāns, kas iesaista Evu un viņas bagātības, tāpēc viņu plāns pat īsti nevar tikt īstenots.
Tā vietā seko negaidīta un fascinējoša pakaļdzīšanās, lai sadzītu rokā aizbēgušo Evu un skrīveri Miku (Toms Veļičko), kurš nejauši ir ierauts notikumu virpulī.
Filmā attēloto notikumu līniju ir patiešām daudz, iespējams, pārāk daudz, kaut arī tieši fonā notiekošais ir tās interesantākā daļa.
Un šķiet, ka fona tēliem ir stipri vairāk ko darīt, kā arī viņi to var izdarīt daudz pārliecinošāk par galvenajiem varoņiem, kuri diemžēl uz fona aktieru klāsta izskatās blāvāki. “Kur vedīs ceļš” par otrā plāna aktieriem tiešām nevar sūdzēties: filmā nopietnas un mazāk nopietnas lomas spēlē Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Agnese Budovska, Egons Dombrovskis, Andris Keišs, Jānis Skutelis un citi.
Īpaši vēlos izcelt ainu, kurā Dombrovska, Keiša un Skuteļa atveidotie varoņi spēlē šahu vakarā pie upes, un viņu savstarpējā mijiedarbība šķiet īpaši veiksmīga. Atgādināšu, ka šo aktieru trijotni jau esam kopā redzējuši citā M. Kažas filmā, proti, “Kino un mēs”, kuras ietvaros aktieri izspēlēja dažādas ar Rīgas kinostudijas vēsturi saistītas epizodes.
Otrā plāna aktieriem ir arī stipri interesantāki tēli, ar ko strādāt, nekā galvenie varoņi.
Iluzionistu pāris, kas veido ilūzijas ne tikai savos priekšnesumos, bet arī viens pret otru; ekscentriskais, dzeju citējošais izmeklētājs (Vilis Daudziņš) un viņa pakalpīgais palīgs, kurš viņu visu laiku uzrunā par “jūsu labdzimtību” (Jevgēnijs Isajevs); jau pieminētais Ivara Krasta atveidotais līgavainis, kurš dzīvo kādā paralēlā visumā; Gerda Lepoškas atveidotais barona palīgs Alberts, kurš savu attieksmi pauž precīzos skatienos un sejas izteiksmēs, un Niklāva Kurpnieka atveidotais barona dēls, kuram ir iedalīta pārsteidzošākā kailskata aina šajā filmā – krāšņu tēlu te nudien netrūkst.
Agnese Budovska un Vilis Daudziņš ir arī nominēti “Lielajam Kristapam” labākā otrā plāna aktiera un aktrises kategorijās. Kaut arī otrā plāna tēli un viņu sižeta līnijas filmai brīžiem liek zaudēt fokusu, jo stāstu ir visnotaļ daudz, jauneklīgā enerģija un aizrautīgās spēles elements, kas no ekrāna bezmaz plūst zālē, aizstāj arī tehniskās, amatnieciskās neprecizitātes.
Vēsturiskās realitātes – kā krāsas
Pagājušajā nedēļā tika izsludinātas 2021. gada “Lielā Kristapa” nominācijas, un “Kur vedīs ceļš” kopumā ir nominēta sešās kategorijās – jau pieminētajās otrā plāna aktieru, kā arī par labāko operatora (Aleksandrs Grebņevs), filmas mākslinieka (Jurģis Krāsons), kostīmu mākslinieka (Līga Krāsone) un grima mākslinieka darbu (Dzintra Bijubena).
Filmas vizualitāte ir tiešām atmiņā paliekoša, un filmā atveidotā vide ir reizē šķietami pazīstama, bet vienlaikus sveša, jo Latvijā filmētās ainas mijas ar tām, kas uzņemtas citās valstīs, radot telpu, kas eksistē tikai šajā filmā.
Arī filmas norises laiks ir iezīmēts visnotaļ nosacīti, skaidrs vien tas, ka šis ir Austroungārijas impērijas norieta laikā. Taču skaidri definēta vide un laiks šai filmai nav būtiski, jo “Kur vedīs ceļš” mērķi ir pavisam citi, ne vēsturiskā precizitāte. Vesterna žanrs un vēsturiskās realitātes ir kā krāsas, kuras sajaukt un radīt ko jaunu un svaigu, un tāpēc būtu neprāts gaidīt no šīs filmas skaidri nodefinētu vēsturisku precizitāti.
Pēdējā laikā latviešu kino pirmizrādes pavada arvien interesantāki mārketinga kampaņas eksperimenti.
Piemēram, augustā uz ekrāniem nonākušo Martas Elīnas Martinsones filmu “Tizlenes” pavadīja gan fiktīvās popzvaigznes Mendijas Leinas dziesmas “Break your chains” video, gan filmas tematikā ieturētas atmiņu klades, ko iespējams iegādāties grāmatnīcā, gan nēģu kora gifi, kas pieejami vairākās saziņas platformās, un citas patiešām fascinējošas detaļas.
“Kur vedīs ceļš” sociālos tīklus iekaro ar īpašu “Instagram” radītu filtru, kas pasaka, par kādu noziegumu tu būtu izsludināts meklēšanā. Vairākas reizes izmēģinot šo filtru, man sanāca gan būt meklēšanā par lielceļa laupīšanu, gan par ruma zagšanu, savukārt citiem tika piešķirti tādi noziegumi kā krogusmeitu un kroguspuišu pavedināšana, viltus mērniecība un kūlas dedzināšana.
Prieks vērot, kā latviešu filmu veidotāji arvien vairāk apzinās mārketinga kampaņas lomu skatītāju sasniegšanā, tādējādi paplašinot arī sarunas telpu par konkrēto filmu.
Un galu galā ieguvēji esam mēs visi, jo filmām ir svarīgi ne tikai tapt, bet arī tikt redzētām un apspriestām, un to nevar bez skatītājiem. Kino joprojām ir vieta, kur var patverties un paslēpties no apkārtējās pasaules, tāpēc šajā ārkārtas situācijā īpaši aicinu turpināt skatīties latviešu kino, protams, liekot savu drošību un veselību pirmajā vietā, un par to diskutēt. Jo būs par ko parunāt.
