Iespējams, ALA priekšsēža darbā ievērību guvušais latviešu interešu pārstāvis tā īsti nemaz neapzinājās to, cik sarežģīts laiks viņu gaida toreizējās Latvijas apstākļos. Nācās sastrādāties ar Latvijas Aizsardzības spēku vadību, kuras stratēģiskais redzējums bija sakņots padomju bruņoto spēku pieredzē un tikumos. Tie bija jāmaina un trūkumi jānovērš. NATO štābu darbā pieredzējušais G. Zaļkalns, kurš brīvprātīgi ieradās atbalstīt ministru V. V. Pavlovski, drīz vērsās pie Vašingtonas darba grupas eksperta E. Goldšmita ar lūgumu: “Mēs runājām ar V. Pavlovski, ka būtu jāatlaiž visa Bruņojuma pārvalde, bet tad mēs abi sapratām, ka trūkst kompetentu cilvēku, ko likt viņu vietā… Te vajag ekspertus, kas var atbraukt vismaz uz mēnesi, lai visas nepieciešamās sistēmas izstrādātu. Viss, kas te būtībā vajadzīgs, ir drusku “inteliģences”, vadības pieredze, skaidrs saprāts, flexibilitāte, un vispārējas militāra štāba struktūras un funkciju zināšanas.”

Tomēr ar šādām zināšanām apveltīto latviešu iesaistīšana darbā Latvijā nesekmējās. Vašingtonas darba grupas speciālistu ierašanās bija vien šo cilvēku epizodisku personisko iniciatīvu ziņā. Par ceļa izdevumiem un uzturēšanos Latvijā nācās gādāt pašiem, nereti par izmitināšanu Latvijā gādāja radi vai paziņas, daļu no izdevumu pozīcijām sedza PBLA un “Daugavas Vanagi”. Tomēr pat šāda lāpīšanās bija nozīmīga.

Vašingtonas darba grupas speciālisti iepazina Latvijas aizsardzības sistēmas stāvokli, sagatavoja būtiskus ieteikumus tās attīstībai, nolasīja pa kādai tematiskai lekcijai AM, Aizsardzības spēku un ZS vienībās, Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, arī Robežapsardzības spēkos. Diemžēl tie nespēja būtiski ietekmēt LBS attīstību, kas joprojām atradās padomju militārās skolas speciālistu rokās. Aizsardzības ministrs V. V. Pavlovskis nespēja likt pretī organizētu mehānismu, kas Rietumu latviešu militārās kompetences mērķtiecīgi pārnestu uz Latviju.

Diemžēl vēl mazāk par to rūpējās nākamais aizsardzības ministrs Jānis Arvēds Trapāns (1994. gada septembris – 1995. gada maijs). Bijušais “Amerikas balss” darbinieks, kurš epizodiski bija strādājis pat ASV Aizsardzības departamentā, ieguvis kāroto ministra amatu, pilnībā distancējās no Aizsardzības spēku un ZS iekšējām lietām. Šī ministra darbošanās koncentrējās uz “politisko vadību”, kuru atbalsta AM kā neliels aparāts. Dziļākas kompetences un intereses trūkuma par aizsardzības sistēmas aktuālajām vajadzībām dēļ tika uzņemts kurss uz maksimālu militāro lietu administrēšanas un atbildības atdošanu padomju stigmās aprobežotajam NBS štābam, ieskaitot finanšu jomu, iepirkumus un to kontroli. Rietumu pieredzes pārņemšana bija vien frāžainu runu sastāvdaļa. Šāda veida vadības modelis gan negarantēja J. A. Trapāna kungam mierīgas dienas. Drīz vien izplatījās uzskats, ka ministrs-trimdinieks dzīvo savā “akadēmiskā” realitātē, kam maz saskarsmes ar valsts aizsardzības reālajām vajadzībām.

Tas nepalika bez sekām, un Ministru prezidenta Māra Gaiļa neapmierinātība drīz vien pieņēmās spēkā. Galu galā M. Gailis pēc deviņiem J. A. Trapāna eksperimentu mēnešiem pats vairāk nekā pusgadu uzņēmās pildīt ne tikai valdības vadītāja, bet arī aizsardzības ministra pienākumus.

Ar leģendu apvīts kļuva stāsts par to, kā Ministru prezidents, reizē aizsardzības ministrs M. Gailis vizītes ASV laikā mēģināja pierunāt piegādāt Latvijai tūkstošiem F-16 (Fighting Falcon). Šāda iespaidīga Latvijas vēlme bija likusi ASV pusei pārsteigumā vien noelsties, jo F-16 ir ASV Gaisa spēkos plaši lietota multifuncionāla iznīcinātājlidmašīna, nevis Vjetnamas karā leģendāru slavu iemantojusī triecienšautene M-16, par kuras tūkstošu nepieciešamību runājot bija domājis Latvijas ministru prezidents. Šāds misēklis militārās lietās epizodiski iesaistītiem cilvēkiem piedodams, tomēr izvirzītie mērķi prasīja pieredzes bagātāku un zinošāku cilvēku līdzdalību.

Tā kā abi uz augstiem politiskiem amatiem orientētie aizsardzības ministri no ASV – V. V. Pavlovskis un J. A. Trapāns – nepanāca nepieciešamo Rietumu militāro zināšanu sistēmisku pārnesi, panākumi izpalika. Vēlāk ministra padomnieks Ilmārs Krasts minēja, ka Latvijas AM darbinieku skatījumā “šiem rietumniekiem īstenībā bija maza teikšana. Atsauksmes par viņu darbību bija negatīvas, jo viņiem trūka vietējās pieredzes un autoritātes, un viņu vadības laiku var uzskatīt par “pazaudētu laiku””

• kristovskis