Kurš var izbeigt karu? Pabriks vērtē, vai kādam ir pietiekami liela ietekme uz agresoru Krieviju 0
Dr. Artis Pabriks, Ziemeļeiropas politikas centra direktors
Lai atbildētu uz jautājumu, kurš var izbeigt karu starp Krieviju un Ukrainu, mums vispirms ir jānoskaidro, kam ir pietiekami liela ietekme uz agresorvalsti Krieviju, kura ir šo karu uzsākusi. Teorētiski, šeit ir trīs adresāti, tā ir pati Maskava, kurai pieder autortiesības uz šo karu un divas pasaules ietekmīgākās valstis ASV un Ķīna.
Krievija
Viss norāda uz to, ka labprātīgi Krievija pati šo karu neizbeigs, ja kara rezultāts neapmierinās Kremļa intereses, kuras var raksturot ar samērā augstām un nepiekāpīgām prasībām pret Ukrainu. Minēšu tikai dažas, kā piemēram, Ukrainai un starptautiskai sabiedrībai ir jāpiekrīt, ka kara rezultātā tiek leģitīmi mainītas starptautiskās robežas un Ukraina praktiski beidz pastāvēt kā neatkarīga valsts.
Protams, ka tas nevar būt pieņemams Ukrainai, kā arī tai starptautiskās sabiedrības daļai, kura vēlas ilglaicīgu mieru un nevēlas radīt precedentu, kur starpvalstu attiecībās spēks dominē pār tiesībām.
Krievijas prasības kara pārtraukšanai nevar būt pieņemamas, jo iznīcina Ukrainu kļūst par precedentu nākošiem kariem uz kuriem Krievija būs gatava. Bez tam, Krievija apzinās, ka tās Ukrainas kara stratēģiskais mērķis ir vājināt rietumus tos iekšēji sašķeļot. Zināmā mērā, tas Krievijai jau ir izdevies pateicoties pašu rietumvalstu politiskai neizlēmībai vairāku gadu garumā.
ASV
ASV ir iespēja panākt šī kara izbeigšanu ar 2 metodēm. Pirmā metode ir amorāla un, manuprāt, neracionāla. Tā būtu piespiest Ukrainu kapitulēt, piekrītot Krievijas prasībām. Amorāla, tā būtu, jo ASV un rietumvalstu starptautiskā politika ir gadu desmitiem balstīta uz starptautisko kārtību, kas ievēro suverēno valstu tiesības, nāciju pašnoteikšanos, tiesiskumu un demokrātiju. Ja ASV atkāpjas no šīm vērtību normām tā riskē ar ļoti daudz ko.
Pirmkārt, tā zaudē lielu daļu starptautiskās reputācijas demokrātisko valstu vidū, starp kurām lielākā daļa ir ASV vēsturiskie un tuvākie sabiedrotie. Tas nozīmē transatlantisko saišu vājināšanos, kā arī škelšanos Eiropas valstu vidū, kuras būtu smagas izvēles priekšā, saglabāt politisko vērtību principus uz kurām šīs valstis balstās, vai sekot jaunajām vēsmām Vašingtonā.
Otrkārt, spiediena izdarīšana uz Ukrainu ir arī politiski kaitīga un neracionāla, jo atalgojot agresoru ar atbalstu un sodot upuri, tas rada precedentu tālākai agresijai, jo agresors saprot, ka pielietojot spēku tas var panākt sev pozitīvu rezultātu.
Tas nozīmē ne tikai Ukrainas valstiskuma graušanu un Krievijas imperiālistisko vēlmju apmierināšanu, bet arī tiešu apdraudējumu Krievijas tiešajiem kaimiņiem Eiropā, kā arī Kaukāzā un Centrālāzijā. Ņemot vērā, ka liela daļa šo valstu ir tuvāki vai tālāki ASV sabiedrotie, tas automātiski nozīmē šo sabiedroto fundamentālo nacionālo interešu apdraudēšanu.
Līdz ar to, ja ASV izvēlētos izmantot savu milzīgo ietekmi pārtraukt Krievijas iebrukumu Ukrainā, saglabāt savu morālo stāju, neatsvešināt savus sabiedrotos, tai vajadzētu izdarīt maksimālu spiedienu uz Krieviju kā agresorvalsti nevis Ukrainu.
Kādi būtu pieejamie darbarīki ASV rīcībā?
Varu minēt dažus. Pirmkārt, palielināt militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai, jo pašlaik, tā militārā palīdzība, kura tiek sniegta Ukrainai ir lielā mērā Eiropas valstu finansēta, kuras iepērk ieročus no ASV un nogādā tos Ukrainā, līdz ar to tā ir definējama, kā palīdzība par maksu.
Otrkārt, ASV rokās ir daudz un dažādi finanšu instrumenti, banku konti, ar kuru palīdzību iespējams Krieviju piespiest pārtraukt karu.
Treškārt, tā ir stratēģiskā komunikācija un diplomātija, kurā piemēru var smelties no Reigana sarunām ar Gorbačovu, liekot skaidri saprast, ka Krievijai ar savu 2.5% pasaules ekonomikas daļu nav iespējams uzvarēt Ukrainu aiz kuras stāv aptuveni 40% pasaules ekonomikas (ASV, ES un citi sabiedrotie). Beidzot, ASV ir iespēja nevis sekot krievu sakāmvārdam “sit savus tuvākos, lai svešie baidītos”, bet gan konsolidēt un vest aiz sevis pārējās valstis ar labu piemēru.
Ķīna
Ķīnas ietekme uz agresorvalsti Krieviju ir gandrīz tik pat liela, kā ASV ietekme. Tradicionāli, Ķīna līdz šim ir izvairījusies izmantot spēka politiku starptautiskajās attiecībās, bet tas nenozīmē, ka tas tā būs vienmēr, sevišķi redzot, ka Krievija var izmantot spēku starptautiskajās attiecībās un tai uzliktie sodi, sankcijas nepārvēršas starptautiskajā izolācijā un zaudējumā.
Ieilgušais karš un rietumu neizlēmība Ukrainas un savu interešu aizstāvībai ir ne tikai fragmentējis rietumu sabiedrotos, bet atļāvis konsolidēties tādām anti demokrātiskām valstīm, kā Krievija, Ziemeļkoreja un Irāna.
Arī Ķīnas attiecības ar Krieviju ir uzlabojušās un Krievija drīz var kļut par Ķīnas satelītvalsti, jo ir izteikti atkarīga no Ķīnas tirgus, tirdzniecības un ekonomiski militārā atbalsta. Ja Ķīna izvēlētos pārtraukt Krievijas iebrukumu Ukrainā, tai būtu pietiekami daudz ekonomisko un politisko sviru, lai vestu pie prāta Kremli, tomēr tas nenotiek.
Tam ir zināms racionāls izskaidrojums, jo pēdējos gados pastiprinās ASV un Ķīnas pretrunas, notiek cīņa par jaunu pasaules kārtību, kur Ķīna spēlēs lielāku lomu nekā līdz šim. Šajā sakarā, tai ir acīmredzams, ka Krievijas agresija Ukrainā vājina rietumvalstu iekšējo vienotību un transatlantiskās saites.
Līdz ar to tas vājina Ķīnas potenciālā konkurenta ASV starptautiskās pozīcijas un palielina Ķīnas ietekmi. Šis ir pietiekami labs iemesls, lai Ķīna nesteigtos ar spiediena izdarīšanu uz Maskavu.
Vienlaikus, atliek tikai minēt, kāda motivācija attur ASV izdarīt nopietnu spiedienu uz Maskavu, izbeigt šo karu, konsolidēt savus sabiedrotos, atgūt savas paplucinātās starptautiskās pozīcijas un nodrošināt ilgspējīgu mieru Eiropas kontinentā.
