VIDEO. “Bērni kapucēs, ar austiņām ausīs…” Satraucošs video no Rīgas atklāj cilvēku vieglprātību, šķērsojot vilciena pārbrauktuves 6
Oktobra sākumā LA.LV portālā vēstījām par traģisku negadījumu – pie dzelzceļa stacijas Rīgā, šķērsojot sliedes, dzīvību zaudēja divas nepilngadīgas meitenes. Šis gadījums izgaismoja nopietnu problēmu sabiedrībā – cilvēki dzelzceļa tuvumā uzvedas neapdomīgi un bieži riskē ar savām dzīvībām. To spilgti apliecina arī kāda vīrieša publicētais video, kuru skatoties gribas aizvērt acis un pārņem liels satraukums.
Edgars Trankalis sociālo mediju platformā “Facebook” zem publicētā video raksta…
Noskaties līdz galam! Nāve nerunā. Viņa vienkārši gaida. Tik tikko jau bija viena traģēdija Rīgā. Bet nu laikam ir laiks nākamajai. Atveriet lūdzu acis. Gan vecāki, gan bērni. Mācieties paši un mācat saviem bērniem. Esiet piesardzīgi.
Nāve pie dzelzceļa šķērsošanas vietas (Ojāra Vācieša iela 10, Rīga) vienkārši stāv un gaida īsto muļķi. Aizbrauciet paskatīties paši. Es tur šorīt biju apmēram 35 min un uzņēmu šo mazo video. Tas, ko tur redzēju bija pilnīgs WT*. Un tā tur notiekot katru dienu. PS. Jā, tur ir bīstama vieta, abās pusēs līkums un vilcienu redzēt nav iespējams.
Bet.. Bērni kapucēs ar austiņām ausīs, bulciņām rokās un ar pusaizmigušām acīm telefonos iet pa taciņu un nepaceļ galvu ne pa labi, ne pa kreisi. Dur tik pāri. Vecāki tādi paši. Daži vispār tikai piebrauc ar auto un izlaiž – bērni iet vieni. Protams, ir daži izņēmumi. Paldies tiem vecākiem, kas rūpējas par savu un savu bērnu drošību.
Varbūt pēc šī video kaut kas iekustēsies. Cerams. Padalies ar šo un atstāj savu viedokli, lai to saredz un sadzird atbildīgās puses un rīkojas. Citādāk, manuprāt, gaidāma nākamā asins peļķe. Tas ir tikai laika jautājums. Atceries – nāve nerunā. Viņa vienkārši gaida.
Daudzus sociālā medija lietotājus redzētais video neatstāja vienaldzīgus un lika aizdomāties par drošību dzelzceļa tuvumā. Sanita komentāros pauž neizpratni, kāpēc joprojām netiek uzstādītas nolaižamās barjeras, kas varētu novērst līdzīgas traģēdijas. “Cik lielai nelaimei ir jānotiek, lai valdībai beidzot atvērtos acis?” viņa jautā.
Arī Liene dalās savā pieredzē: “Bieži sanāk iet pāri sliedēm šajā vietā. Es vienmēr ilgi un rūpīgi skatos vilcienus, bet, diemžēl pāreja ir tik nepārredzama, ka vilcienu Jūrmalas virzienā var pamanīt, kad tas ir ļoti tuvu. Pie tam, tas nesignalizē, kad tuvojas pārejai. Tur nav nekādu brīdinošu signālu vai gaismu, kas jau laicīgi brīdinātu, ka vilciens tuvojas. Diemžēl, daudzi bērni to šķērso, jo netālu ir skola. Tur būtu daudz drošāk ierīkot tiltiņu, nevis gaidīt nelaimi.”
Arī Inga dalās savās pārdomās, uzsverot, ka šī ir ļoti bīstama vieta, kur nekas nemainās. Viņa stāsta, ka bieži šķērsojusi šīs sliedes, vienmēr bijusi piesardzīga – nelietojusi austiņas, nevelkusi dziļas kapuces un telefonu rokās neturējusi, taču reiz ziemā, kad bija sasnidzis sniegs, vilcienu nemaz nedzirdējusi. Inga nesaprot, kāpēc šajā vietā nevarētu uzstādīt gaismas signālus gājēju uzmanības pievēršanai, kā tas izdarīts pie jaunās pieturas “Bērnu slimnīca”. Viņa norāda, ka Ojāra Vācieša ielā ik dienu pāri sliedēm uz un no skolām dodas desmitiem bērnu.
Savukārt Ilze ir skarba savos novērojumos. Viņa uzsver, ka viss šajā vietā ir labi pārredzams un redzams, taču problēma slēpjas pašos cilvēkos – galvās, kas neredz un nedzird apkārt notiekošo, jo visa uzmanība veltīta telefona ekrānam. “Atkal un atkal pierādās, ka dažiem cilvēkiem galva domāta tikai kapučiem un austiņām,” viņa piebilst, noslēdzot ar rūgtu atziņu – bēdīgi, bet fakts.
