Inese Ķestere: “Man ļoti patīk TV žurnālista darbs, tā ātrums, dinamika, tas, ka nekad nezini, kur tevi diena aizvedīs.”
Inese Ķestere: “Man ļoti patīk TV žurnālista darbs, tā ātrums, dinamika, tas, ka nekad nezini, kur tevi diena aizvedīs.”
Foto: Karīna Miezāja

Lai nebūtu jānožēlo neizdarītais! Saruna ar grāmatas “Melno ogu vainadziņš” autori 0

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
“Tas ir beigu sākums! Melni mākoņi dosies tur, kur lec saule!” Nostradama prognoze 2025. gadam 20
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
“Jūs aizbraucāt, bet kaut ko šeit uz ēdamgalda aizmirsāt!” – kempingā paviesojušies “sivēni”? 78
Lasīt citas ziņas

Jūnijā sērijā “Vakara romāns” iznāks Ineses Ķesteres grāmata “Melno ogu vainadziņš” .

Inese Ķestere ir Kurzemes televīzijas korespondente, un “Melno ogu vainadziņš” nav viņas pirmais literārais darbs. 2011. gadā iznāca grāmata pusaudžiem “Skolas spoks”. 2021. gadā – “Liepājas spoku stāsti”. Pa vidu dialoga meistarība – ļoti svarīga literāra darba sastāvdaļa! – slīpēta, rakstot dialogus seriāliem “Svešā seja”, “Neprāta cena” un “Ugunsgrēks”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vai vēl atceraties, kā izlēmāt kļūt par žurnālisti un kā vēlāk izlēmāt, ka ar žurnālistiku nepietiek, un ķērāties pie literāriem darbiem?

I. Ķestere: Kā cilvēks nonāk līdz žurnālistikai? Lielākoties patīk rakstīt jau skolā, skolotājs slavē domrakstus, liek labas atzīmes. Es mācījos 7. klasē, kad atklāju, ka par rakstīšanu maksā arī naudu. Tas bija liels atklājums: izrādās, par to, kas tev padodas, to, ko dari kā hobiju, kāds gatavs maksāt! Kļuva skaidrs – es eju studēt žurnālistiku! (Smejas.)

Iestājos Rīgā žurnālistos, bet tie bija 90. gadi, smagi laiki, tādēļ Rīgu nācās pamest. Atgriezos Liepājā, ātri nokļuvu vietējā televīzijā – drīz jau būs 23 gadi, kopš tur strādāju.

Man ļoti patīk televīzijas žurnālistika, tās specifika, kurā jāspēj izteikties ļoti īsi, toties šo koncentrēto informāciju var papildināt ar vizuālo efektu.

Bet gribējās izteikties arī garāk, ne tikai pavēstīt, ka šodien Liepājā notika tas un tas, un tas. Turklāt ziņas ir arī ļoti gaistošas, gribējās ko paliekošāku. Tā tapa vairāki stāstiņi, kas publicēti avīzē, sarakstīta un amatierteātros vairākkārt iestudēta pusaudžu auditorijai domāta luga. Publicēts romāns “Sapņu bendes” “Latvijas Avīzē”, izdevniecībā “Zvaigzne ABC” iznāca stāstu krājums “Skolas spoks”.

Kā rakstošā žurnāliste vienmēr esmu mazliet apskaudusi televīzijas kolēģus – mēs sēžam, klausāmies, stundām konspektējam kādu notikumu, lai pēc tam vēl vairākas stundas vai pat dienas vāktu klāt informāciju un rakstītu garu materiālu. Televīzijas žurnālisti atskrien, nointervē vienu, otru, un skat – vakarā jau sižets ziņās!

Taisnība, taisnība, mēs esam kā viesulis klāt un prom (smejas). Ātrums baiss, bet tā ir cita specifika, sižeta garums tikai pāris minūšu, nekad tajā neieliksi tik daudz, cik garā pētnieciskā rak­stā. Man ļoti patīk TV žurnālista darbs, tā ātrums, dinamika, tas, ka nekad nezini, kur tevi diena aizvedīs. Vari nonākt ar cūkkūts aromātu pilsētas domē vai tikt – dzīvs! – pilsētas morgā, un dzīvs no tā atkal ārā.

Es sen vairs uz darbu nevelku augstpapēžu kurpes, jo Mērfijs nesnauž – tikko uzvelc labākās kurpes, tā tevi noteikti aizsūtīs kaut kur dubļos vai mēslos.

Labākie televīzijas žurnālista apavi ir tādi, kam nevar nolauzt papēžus. Protams, žurnālistika ļoti apēd laiku, reti sakrīt tā, ka ir gan mūza, gan arī laiks. Tādēļ man arī grāmatu ir tikai tik, cik ir.

Jums ir neparasts vaļasprieks, kuram aizmirsu pareizo nosaukumu – pamestu/ tukšu māju izpēte.

Angļu valodā šāda vaļasprieka piekritēji sevi dēvē par digeriem, latviski to mēģināts tulkot kā bradātājus. Tā ir staigāšana pa pamestām vietām – ēkām, rūpnīcām, noliktavām, manā gadījumā – arī pa kapsētām. Iespējams, tas sākās Karostas dēļ – kādreiz tā bija slēgta zona, tur saimniekoja padomju armija, nevarēja tikt iekšā.

Kad beidzot brīvi, bez atļaujām varējām izpētīt Karostu, tā šķita kā brīnumzeme.

Varbūt tas arī ir iemesls, kas lika aizrauties ar iešanu tur, kur nevajag. Bet savs nopelns, man liekas, ir arī vecākiem, kas vienmēr bijuši aizrautīgi ceļotāji. Viņi ņēma mūs, bērnus, līdzi, aizrautīgi lasīja, aizrāvās ar autoceļu kartēm, ar izpēti. Ja ieraudzīja nezināmu ceļu, pamestu māju, vienmēr gāja tos apskatīt.

Reklāma
Reklāma

Tā mēs ģimenē esam sākuši, un es turpinu. Ja durvis aizslēgtas, iekšā nelaužos, bet, ja vaļā, ieeju apskatīt. Tieši par muižām runājot – tām daudzām durvis un logi ir vaļā, tur jebkurš var iet iekšā. Tādēļ arī to daru – gribas izstaigāt un safotografēt, kamēr vēl nav sabrukušas.

Diemžēl ir tādas muižas, piemēram, Kaucminde, kurās vēl pirms dažiem gadiem durvis bija vaļā, es iegāju un to izstaigāju, bet tagad ēka jau kļuvusi bīstama.

Vai gadījies arī kāds nepatīkams piedzīvojums?

Izpētes gājienos īsti ne, jo, ejot iekšā pamestā ēkā, es jau gatavojos, kas tur varētu būt – sākot ar bezpajumtnieku, kādu sikspārni vai meža zvēru. Tā jau nav nekāda viesistaba, skaidrs, ka jāizturas piesardzīgi. Bet citādi pamestajās muižās vienmēr bijuši tikai patīkami atradumi – kāds brīnumainā kārtā saglabājies sienas gleznojuma fragments, jūgendstila elements.

Arī līķus digera gaitās atrast nav gadījies, bet pašā manā žurnālistes gaitu sākumā gan bija gadījums, kad zināju – neapdzīvotā mājā ir nogalināts cilvēks. Mēs ar operatoru uz turieni aizgājām vēl pirms policijas, iegājām iekšā, tumšs, es saku – nesaprotu, kur tas līķis ir, operators atbild: bet tu paskaties, uz kā stāvi…

Žurnālista darbs liek uzaudzēt tik biezu ādu, ka, pat ja atrastu līķi, nebaidītos, jo no mirušajiem nav jābaidās, tikai no dzīvajiem.

Lēnām tuvojamies romānam, bet vispirms vēl pajautāšu tādu lietu: iepriekšējie literārie darbi bija saistīti ar spoku stāstiem. Vai paranormālas parādības tukšajās ēkās gadījies novērot?

Spoku stāstus sakrāju pamazām, jau bērnībā biju dzirdējusi stāstus par Liepājas teātri, par muzeju, tāpat par žurnālisti strādājot, šad tad kādu spoku stāstu dzirdēju. Nobrīnījos, ka tādas grāmatas vēl nav, un uzrakstīju pati. Bet, ja runā par sastapšanos ar spokiem, redzējusi es tos neesmu, un paldies Dievam, jo nekas patīkams tas gan laikam nav.

Ir dzirdētas mistiskas skaņas, un reizēm, arī ieejot pamestajās muižās, var just, ka ir vietas, kur valda ļoti patīkama, gaiša aura, bet ir arī tādas, kurās atmosfēra nomācoša, un ir bijuši gadījumi – kaut gan nevienu neredzi, ir sajūta, ka uz tevi cieši skatās, novēro.

Liepājā televīzija vienubrīd atradās mājā, kur, paliekot vienam, sajūta nebija pārāk patīkama.

Vienreiz, tur vienatnē palikusi, piedzīvoju, ka atvērās ūdens krāns un sāka šļākties ūdens. Man vienmēr gribas šādiem notikumiem atrast loģisku izskaidrojumu – santehnikas kļūdu vai ko tādu, bet reizēm, pat ļoti rūpīgi meklējot, nevari atrast iemeslus šādiem vai tādiem notikumiem, tāpēc saprotu cilvēkus, kuri tic paralēlās pasaules esamībai.

“Melno ogu vainadziņā” darbojas tāds pusspoks, bet daudz lielāka loma romānā ir vēsturei. Vai saprotu pareizi, ka tā jūs interesē?

Jā, vēsture man vienmēr patikusi, arī skolā tas bija viens no mīļākajiem priekšmetiem, tāpat kā latviešu valoda. Vienmēr interesējis, kas bijis katrā mājā, kāpēc ir tā un ne citādi, kas tur bijis pirms kara. Man patīk arī pētīt savu ciltskoku, jo tas ir jāzina. Vienā līnijā esmu tikusi līdz pašam 19. gadsimta sākumam.

Varētu jau rakt vēl, un gribētos, taču baznīcas grāmatas vācu mācītāji aizpildījuši tik ķeburainos rokrakstos, ka acis var izmežģīt, un atkal žurnālistika noēd laiku. Un daudzas baznīcas grāmatas tieši Liepājā kara laikā sadega…

Jaunais romāns risinās Kurzemē, arī Liepāja tajā pieminēta, tomēr pamatā darbība notiek senā, ilgu laiku pamestā muižas ēkā. Kas iedvesmoja tieši šo sižetu – gan no notikumu viedokļa, gan no vietas izvēles?

Tur pamatā ir divas lietas. Kad sāku pamatīgāk pētīt savu ciltskoku, atradu vecvectēva dzīvesstāstu. Viņš nepatika vāciešiem, kara laikā tika izsūtīts uz Mauthauzenas koncentrācijas nometni un tur arī gāja bojā. Pētot par viņu ko vairāk, atradu arhīvā tuviniekiem rakstītās vēstules. To lasīšana radīja dziļu nolemtības izjūtu – redzams, ka viņam ir cerība tikt mājās, dzīvot normālu dzīvi, zinot, ka tas nekad nenotiks, ka viņš pēc pāris gadiem šajā nometnē mirs. Emocionāli tas bija ļoti spēcīgi.

Šī pieredze saslēdzās ar maniem klejojumiem pa muižām, jo es bieži mēdzu domāt, kā cilvēki tajās dzīvojuši, kā jutušies.

Tā arī radās ideja grāmatai, kur centrālais objekts ir muiža Kurzemes nomalē, un mēs tajā viesojamies divos laikos – viens ir mūsdienas, otrs – pagājušā gadsimta 40. gadi. Bet nē, tur nav mana vecvectēva dzīvesstāsta.

Saistībā ar viņa izsūtīšanu es gan pētīju vācu okupācijas laiku Liepājā – atklāju, ka drāšu fabrikas strādnieki pret viņiem cīnījušies, un man grāmatā arī ir strādnieks, kurš spiests bēgt. Kopā ar sievu viņš paslēpjas muižas pagrabā, bet, kas notiek tālāk, tas jāizlasa pašiem.

Liepāja pārējai Latvijai ir pilsēta, kurā piedzimst vējš un rokmūzika. Ko Liepāja nozīmē jums, un ko noteikti vajadzētu apmeklēt, piedzīvot tiem, kas grib redzēt īsto Liepāju?

Liepāja visos laikos ir bijusi pilsēta ar raksturu, mēs ar to lepojamies, lokālpatriotisms ir ļoti izteikts. Liepājnieks ir liepājnieks, pat būdams Rīgā. Es arī vienmēr esmu lepojusies, ka jau daudzās paaudzēs esmu liepājniece, šī ir mana pilsēta, Rīgā jutos drausmīgi – tā nav mana pilsēta, nav ko elpot, trūkst jūras.

Tā vieta, uz kurām es vedu cilvēkus, kas nav bijuši Liepājā vai arī bijuši tradicionālajos objektos, ir Karosta, kur jūra bango pret fortu drupām, kur ir Piroksilīna pilsētiņa – cara laikā, 19. un 20. gadsimta mijā, tur bija sprāgstvielu noliktavas, padomju laikos glabāja arī zemūdeņu munīciju, tagad palikušas tikai drupas, bet vienalga ir aizraujoši interesanti.

Karosta mainās – attīstās jauni rūpnīcu kvartāli, ir mūsdienīga NATO bāze, tomēr var redzēt to cariskās Krievijas vērienu, greznās virsnieku ēkas, un līdzās kvartālus ar padomju laika uzslāņojumu – ļoti spilgti kontrasti.

Un visbeidzot: pašā sākumā pieminēju, ka esat dialogu autore vairākiem megapopulāriem latviešu seriāliem. Kāda bija šī pieredze?

Es biju viena no dialogu autoriem, mazs zobratiņš. Uztveru to kā interesantu pieredzi – tu uzraksti tekstu un otrā vakarā skaties, kā Uldis Dumpis vai Olga Dreģe to runā ekrānā. Kolosāli!

Man ir ļoti svarīgi, lai tas, ko daru, būtu interesanti, jo nekad nezinām, cik dzīve būs gara, un būtu taču šausmīgi, guļot nāves gultā, nožēlot visu, kas palicis neizdarīts.

SAISTĪTIE RAKSTI