34
2004. gadā daudzi rietumnieki bija šausmās par jūsu runu Leipcigas grāmatu tirgus atvēršanā, kurā norādījāt uz nacisma un komunisma līdzībām. Tagad gan šo domu, šķiet, visi ir pieņēmuši.
Uzskatu maiņai ir divi iemesli. Pirmkārt, Austrumeiropai un baltiešiem pēc ES paplašināšanas ir izdevies mainīt Rietumos pēc Otrā pasaules kara valdošo psiholoģisko uzstādījumu, ka ļaunums bijis tikai viens – nacisms. Protams, ir jautājums, cik lielā mērā atskārsme par diviem ļaunumiem sasniegusi rietumeiropiešu apziņu. Es teiktu, ka vēl nepietiekami. Otrs faktors ir zaudētās ilūzijas par Krieviju. 2008. gada iebrukumu Gruzijā vēl uzskatīja par “nejaušību”. Bet tad nāca Ukraina. Es esmu EP Eiropas Tautas partijas (ETP) frakcijas vicepriekšsēdētāja, atbildīga par austrumu partnerības valstīm, bet kopš janvāra arī par frakcijas ārējo sakaru pozīcijas saskaņošanu. Redzu, kā mainās attieksme un izpratne. 2014. un 2015. gadā vēl bija pietiekami daudz tādu, kas uzsvēra, ka Krievija ir “stratēģisks partneris”. Mēģinājumi izveidot frakcijā vienotu pozīciju attiecībās ar Krieviju noslāpa kā mīkstā vatē. Bet šogad mēs tādu pozīciju esam pieņēmuši. Turklāt vienprātīgi! Iepriekšējā EP ziņojumā par Krieviju bija daudz “sarkano līniju”, kurām nevarēja tikt pāri, tēzes, kuras ravēja ārā. Ceru, ka ziņojumā par ES un Krievijas attiecībām, ko man tikko uzticēja izstrādāt, tā vairs nenotiks. Iepriekšējā parlamenta sasaukumā mēs ar Vītautu Landsberģi gribējām panākt rezolūciju saistībā ar PSRS sabrukuma 20. gadadienu. Mums neizdevās panākt jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Toties tagad pēc mana ierosinājuma ETP atbalstīja parlamenta novembra dienaskārtībā jautājumu par boļševiku totalitārās revolūcijas simt gadu mantojumu Eiropā. Domāju, tas ir vēl viens pierādījums, kā izpratne par vēstures notikumiem un to ietekmi uz mūsdienām mainās.
Kādas noskaņas Eiropas Parlamentā valda Katalonijas jautājumā?
Varu teikt tikai to, ka EP esam ļoti noraizējušies. Spānija ir viena no lielākajām ES valstīm, turklāt Katalonijas krīze nozīmē arī ekonomisku satricinājumu. Pārējā Spānijā ekonomiskā izaugsme turpinās, bet Katalonijā tā šobrīd iet uz leju. No turienes aizgājušas trīs lielas bankas, aiziet simtiem uzņēmumu. Arī Lielbritānijā “Brexit” dēļ ekonomika stagnē. Plus vēl tas, ka Lielbritānija ir viena no lielākajām maksātājām ES budžetā. Tā dod ap 10%. Kādu iespaidu tas viss atstās uz Eiropas ekonomisko izaugsmi, tajā skaitā uz Latviju, kuras eksporta tirgi ir Eiropā? Konkrēti Katalonijā iedzīvotāju noskaņojums par un pret neatkarību ir puse uz pusi. Pārējā Spānijā noskaņojums nav labvēlīgs kataloniešiem, un stingrās līnijas piekritēji uzskata, ka pašreizējais valsts premjers Marjano Rahojs ir pārāk mīksts. Kas attiecas uz salīdzinājumiem ar Baltijas valstīm, tad tie ir nepamatoti. Baltiju bija okupējusi totalitāra valsts. Mēs atguvām neatkarību, jo mums uz to bija tiesības. Katalonija atsaucas uz nez cik gadsimtu senām tiesībām. Tādā gadījumā iedomājieties, kāds haoss iestātos Eiropā, kur tautas staigājušas un robežas mainījušās krustām šķērsām, ja tur sāktos šāda reģionalizācija. Mēs vērsāmies pret totalitārās PSRS režīmu. Spānija ir demokrātiska valsts. Katalonijai jau ir savs parlaments un pietiekami augsta līmeņa autonomija. Kāds būtu risinājums? Tikai sarunu un dialoga ceļā, izsludinot jaunas vēlēšanas. Tāds nemiera perēklis valstī nav iespējams ilgstoši.
Aukstā kara laikā Eiropa bija vienota, jo juta ārējo apdraudējumu. Par ko liecina tagadējā reģionalizācija?
Miera kultūra, kas pēc Otrā pasaules kara attīstījās Rietumeiropā, ir tik dziļi iesakņojusies! Nu jau trīs paaudzes nav pieredzējušas karu. Tām nav nekādas draudu izjūtas. Viņiem lielākais izaicinājums, nedaudz vulgarizējot, ir izlemt, kur pavadīt atvaļinājumu. Dzīvojot tādā atmosfērā, zūd izpratne, kas ir pamatu pamats viņu ekonomiskajai labklājībai un stabilitātei.
Par “Vienotību”…
Un es jau domāju, ka bez tā iztiks!
Tas ir būtisks jautājums: kāpēc izirst partijas?
Man šķiet, tas šobrīd jānoliek malā. “Vienotība” ir pāršķīruši lapu. Mums ir jauns apņēmīgs partijas vadītājs – Arvils Ašeradens. Viņš ir pietiekami pieredzējis, izgājis cauri arī šim ļoti grūtajam posmam un labi saprot, kāpēc tā notika un kas ir tas, no kā jāizvairās. Viņam ir nepateicīgs uzdevums ļoti īsā laikā, jo līdz Saeimas vēlēšanām atlicis mazāk par gadu, tomēr panākt, lai daļa cilvēku, kas atbalstīja “Vienotību”, notic mums atkal. Es tiešām aicinātu tos vēlētājus, kam ir izpratne par politikas struktūru, kas spēj pārskatīt Latvijas politisko ainavu, mūs atkal atbalstīt. Jā, “Vienotībai” bija daudz kļūdu…
Kurā brīdī šīs kļūdas sākās?
Es to gribētu atstāt vēlākam laikam, kad varēsim atskatīties ar laika distanci. Tagad jākoncentrējas uz realitāti un to, ko vēl varam izdarīt. “Vienotība” ir vienīgā Latvijas partija, kurai starp nacionālo un ekonomisko ir arī izpratne par ES lietu nozīmīgumu. Protams, vidusmēra Latvijas pilsonim grūti saskatīt saistību starp to, kas notiek viņa dzīvē, un to, kas notiek saistībā ar citām ES dalībvalstīm. Bet sasaiste ir liela. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir Latvijas iekšpolitisko procesu partija, kas vairāk koncentrējas uz pašvaldībām un konservatīvajiem vēlētājiem. Taču Latvija šobrīd ieiet ārkārtīgi nozīmīgā posmā. Pēc “Brexit” Eiropai jādomā, kā stiprināt iekšējo vienotību. Šī diskusija ļoti drīz būs uz ES sarunu galda, un tur būs arī nepatīkamas lietas. Latvijai ar to nāksies saskarties laikā, kad gatavosimies Saeimas vēlēšanām. Latvijas uzdevums ir palikt ES valstu “cietajā kodolā” vai kā nu to sauks. Nevaram palikt procesu perifērijā, jo mēs jau ģeogrāfiski esam perifērijā un mums ir robeža ar agresīvu kaimiņvalsti. Nedomāju, ka ZZS ir pieredze šādā procesā. “Vienotība” ir vienīgā partija, kam tāda ir. Tāpēc partijas palikšana Saeimā ir tik svarīga. Visā Eiropas politikā notiek paaudžu maiņa. Arī Latvijā tā notiks. Nesen ievēlētajā “Vienotības” valdē arī šī paaudžu maiņa jūtama. Nacionālā apvienība, starp citu, ir vienīgā, kur tā jau notikusi. Tāpat pārējām partijām jādomā, kā veidot sev maiņu. Citādi izveidosies tukšums – vecos vēlētājs vairs negribēs, jauno vietā nebūs.
Tomēr uz “Vienotības” nišu pretendē arī Jaunā konservatīvā partija un “Kustība Par”.
Personīgi domāju, ka Bordāna, Pavļuta un Ašeradena kungiem jāsēžas pie sarunu galda. Fragmentācijā vienmēr zaudē visi. Ja izveidosim vēlēšanu apvienību, arī ieguvēji būs visi. Lai kur mēs politikā paskatītos, ik reizi, kad veidojas vēlēšanu apvienības, tās gūst lielāku atbalstu, nekā startējot individuāli. Francija ir klasisks piemērs. Fransuā Miterāns kandidēja prezidenta vēlēšanās vairākas reizes, bet uzvarēja tad, kad apvienoja kreisos spēkus. Kas viņam par to bija jādod pretim, to gan zināja tikai viņš pats.
