Dabā
Zaļā dzīvošana

Nosauktas Latvijas dabas vērtības 20200

Kolāža – la.lv no Latvijas Avīzē publicētajām fotogrāfijām.

Mēs dzīvojam īpašā vietā, to katru gadu apliecina vides draugu biedrību nominētie dabas simboli. Latvijas dabas daudzveidība nebeidz pārsteigt – arī šogad esam aicināti pievērst uzmanību gan retām un aizsargājamām sugām, gan arī bieži sastopamām. Dabā gan visam jābūt līdzsvarā, lai nav tā, ka, vienu sugu aizsargājot un izceļot, nodarām pāri kādai citai.

Par to liek aizdomāties, piemēram, gada dzīvnieka statusu ieguvušais bebrs, kas ir viens no diskusijas raisošākajiem šī gada dabas pārstāvjiem. Nenoliedzami, bebri, būvējot dambjus un applūdinot lielas mežu un lauksaimniecības zemju platības, rada sarežģījumus un zaudējumus, taču bebru dīķi ir arī izcilas abinieku nārsta vietas. Ja bebru dīķi nolaiž pavasarī, miljoniem varžu ikru paliks sausumā… Par to derētu padomāt un bebru būvētos dambjus labāk jaukt rudenī.

Uz sugas duālo statusu norāda arī citi fakti – Eiropas Komisija plāno uzsākt pārkāpumu procedūru pret Latviju par to, ka nepietekami sargājam upju pērļgliemenes līdzinieci biezo perlamutreni, kuru dzīvesvietas – straujteces – iznīcina ne tikai cilvēki, bet arī bebri. Galējības nepatīk ne sabiedrībai, ne dabai. Sargāsim gudri un informēsim par novērojumiem dabā portālā “dabasdati.lv”.

Gada dzīvnieks

Grauž pat zem ūdens

Sajutis briesmas, bebrs bliež ar asti pa ūdeni, tā radot troksni, kas dzirdams tālu, un brīdina citus bebrus.
Foto: Vilnis Skuja

Eirāzijas bebru par gada dzīvnieku izvēlējās Dabas muzejs, kas šogad atzīmē savu 175. dzimšanas dienu, uzsverot, ka daudziem Latvijas skolēniem muzejs asociējas tieši ar pretrunīgi vērtēto bebru. Bebrs savulaik bija plaši izplatīts Eiropā, taču kažokādu un arī bebru dziedzeru dēļ tas tika aktīvi medīts.

Arī Latvijā bebru pagājušā gadsimta sākumā vairs neesot bijis (varbūt kāds pārītis esot bijis paslēpies Latgalē) un šos grauzējus nācās ievest no Krievijas un Norvēģijas. Šobrīd bebru populācija Latvijā ir stabila un tie iekļauti nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā.

Tagad to varētu būt apmēram 58 tūkstoši. “Gadā nomedī ap 20 tūkstošiem bebru un to skaits samazinās,” gada dzīvnieka aizsardzībai teic biologs Jānis Ozoliņš. Taču bebru mazāk kļūst tikai laukos. “Rīga ir blakus Daugavai, tāpēc bebri ir ne tikai Rīgas kanālā, bet arī Pārdaugavā un citur pilsētā,” zina teikt Rīgas bebru barotājs Mārtiņš Zilgalvis.

Bebra raksturīgākā pazīme ir zobi, kas aug visu mūžu un graužot pašuzasinās. Turklāt, sakļaujot šķeltās lūpas aiz priekšzobiem, bebrs var grauzt arī zem ūdens. Bebra barība ir ūdens un piekrastes augi, ziemā – lapu koku miza un zari. Vasarā bebri negrauž kokus, lai ēstu to mizu, bet ēd lakstaugus.

Šajā laikā bebri kokus grauž, vienīgi lai sagādātu materiālu dambju un mītņu atjaunošanai. Bebrs būvē dambjus, kuri aiztur ūdeni, veidojot ūdenskrātuves. Tā dzīvnieks iegūst iespēju piekļūt barībai un vajadzības gadījumā izbēgt no plēsēju zobiem, jo tikai ūdenī bebrs jūtas drošs.

Gada sēne

Kur uzziedēja smilšu tulpe?

Sēne, kuras kausiņš tikai pa pusei ārā no smiltīm, vizuāli neatgādina ēdamu sēni, tāpēc, jādomā, sēņotāji tai iet garām.
Foto: Julita Kluša

Latvijas Mikologu biedrība par savu šī gada sēni izvēlējusies smiltāju kaussēni. Šī sēne aug jūrmalas kāpu smiltājos kopā ar smiltāju kāpu niedri un atrodama vasaras beigās un rudenī. “Piemērotos biotopos sastopama visai bieži, taču bažas rada dabisku smilšainu kāpu degradēšanās, piemēram, invazīvo augu sugu izplatīšanās.

Latvijā (arī Lietuvā) smiltāju kaussēne ir aizsargājama, atrasta vairākās vietās Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes smiltājos,” teic sēņu zinātāja Diāna Meiere. Pirmo reizi šī interesantā kaussēne Latvijā konstatēta tikai 1925. gadā Rīgā priekškāpās pie Daugavgrīvas. Un tagad, lai arī atrasta vairākkārt un dažās atradnēs ļoti lielā skaitā, tomēr ziņu par to joprojām ir visai maz.

Sēnes lodveidīgais augļķermenis, kas līdzīgs kausiņam, sākumā pilnīgi iegrimis smiltīs, tas ir 3–7 cm plats. Vēlāk augļķermeņa augšējā daļa atsedzas, mala saplaisā vairākās neregulārās daivās, atliecas uz smilšu virsmas, veidojot zvaigžņveidīgu figūru.

Šajā stadijā tā atgādina tulpes ziedu; ne velti sēne dažviet tiek saukta par “smilšu tulpi”, stāsta D. Meiere. Atbildot uz praktiskā latvieša jautājumu, vai sēne ēdama, jāsaka, kā ir: īsti drošu ziņu nav.

Gada putns

Ēdienkartē, lūdzu, mazas zivtiņas!

Zivju dzenīti var arī sadzirdēt, jo briesmu gadījumā tas aizlido ar spalgu svilpienu.
Foto: Selga Bērziņa

Uzsākot darbu pie jaunā Latvijas ligzdojošo un ziemojošo putnu atlanta, Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina šogad īpašu uzmanību pievērst šarmantajam zivju dzenītim – interesantam un krāšņam putniņam, kas sastopams gan ziemā, gan vasarā. Zivju dzenītis pārtiek no nelielām zivtiņām, kuras noķer, pikējot ūdenī.

Savu ligzdu tas veido krastu atsegumos izraktās alās, kuras parasti rok aprīlī. Ja alas ir smilšakmens klintīs, tās izmanto vairākas zivju dzenīša paaudzes. Par alas piederību zivju dzenītim var droši pateikt ar ožas palīdzību – tai ir izteikta zivju smaka. Zivju dzenītim gadā ir trīs četri perējumi. Turklāt jāņem vērā, ka zivju dzenītis nav monogāms, tam var būt vairākas mātītes.

Kad mātītes sēž uz olām, dzenītim ir jābūt ļoti čaklam, lai pabarotu divas vai pat trīs perētājas. Jūnija beigās, jūlijā upēs jauno zivju dzenīšu ir visvairāk. Zivju dzenīti var arī sadzirdēt, jo briesmu gadījumā, un cilvēks ir saistīts ar potenciālu bīstamību, dzenītis aizlido ar spalgu svilpienu. Zivju dzenīša lidojums ir ļoti ātrs.

Ziņas par šo sugu, tāpat kā par citām upju putnu sugām, Latvijā ir trūcīgas. Latvijā krastu atsegumos alās ligzdo vēl divas putnu sugas – kolonijās ligzdojošā krastu čurkste un retais bišu dzenis. Atšķirībā no zivju dzenīša, abas šīs sugas pārtiek no kukaiņiem un savas ligzdu alas var veidot arī nesaistīti ar ūdeņiem.

Gada augs

Pūķgalve balso par mežu ugunsgrēkiem

Ruiša pūķgalve zied no jūnija vidus līdz jūlija vidum. To plūkt, griezt vai rakt ir aizliegts.
Foto: Inita Dāniele

Gada augs – Ruiša pūķgalve – jāmeklē sausos, gaišos priežu mežos. Pašlaik Latvijā zināmas ne vairāk kā desmit šīs sugas atradnes, Latvijas vidienē un austrumos. Lai atjaunotu Ruiša pūķgalves populāciju Latvijā, talkā nākuši arī Salaspils botāniskā dārza darbinieki, kuri iestādīja nedaudzas Ruiša pūķgalves no Zilajiem kalniem Lielajos Kangaru kalnos vietās, kur kādreiz tā augusi.

“Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc “pūķgalve”. Šis augs nedaudz atgādina garšaugu rozmarīnu. Pūķgalvei ir stāvs stublājs ar lineārām līdz 7 cm garām lapām ar ieritinātu malu. Ziedu krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai,” par gada augu informē Latvijas Botāniķu biedrības vadītājs Pēteris Evarts-Bunders.

Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas osiem, un skraji, saulaini priežu meži. Ruišu pūķgalves ir gaismas prasīgas, ja priežu meži aizaug ar eglēm vai blīvu pamežu, biezām sūnām, pūķgalves sēklas nevar izdīgt.

“Lielā mērā Ruiša pūķgalves izzušanu sekmējusi mežu ugunsgrēku biežuma ievērojama samazināšanās. Uguns kā dabisks traucējums mežā rada atklātu augsni un palaikam iznīcina pamežu, no kā ieguvēji ir ne tikai pūķgalve, bet daudzi citi augi,” teic P. Evarts-Bunders.

Gada ģeovieta

Dobie velna pauguri

Rundānu Velna dobei līdzīgi reljefa veidojumi ir izplatīti daudzviet Latgalē.
Foto: Aivars Markots

Lai rosinātu izpēti, sakopšanu un labiekārtošanu, par gada ģeovietu plašas ģeologu un dabas ekspertu aptaujas un balsošanas rezultātā izvēlēta Rundēnu Velna dobe (Rundānu Valna dūbe) Latgales augstienes austrumu daļā Rundēnu paugurainē.

Velna dobe ir izteiksmīgākā no beznoteces ieplakām, kādas izplatītas paugurainajā augstienes reljefā. Turklāt Velna dobe atrodas paugura vidū un kopā ar apliecošo valni veido it kā krāteri. Dobais paugurs ir nedaudz iegarens, nepilnus 200 m garš, ar lēzenākām ārējām, bet stāvākām iekšējām nogāzēm.

“Velna dobes pagultnē ir izveidojies daļēji ar krūmiem apaudzis purvelis. Pat vasaras vidū tā vidusdaļā saglabājas ūdens lāmas. Pētījumi liecina, ka kūdras uzkrāšanās sākusies pirms 5500–6500 gadiem, bet pirms tam pastāvējis ezers,” piebilst Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols.

Ģeologi, kas pētījuši Velna dobes apkārtni, ir vienisprātis, ka savdabīgās reljefa formas ir radušās pēdējā leduslaikmeta noslēgumā, aptuveni pirms 15 000 gadiem. Tomēr to izcelsme un iekšējā uzbūve līdz šim pilnībā nav noskaidrota. Tradicionālais pārgājiens, veltīts gada ģeovietai, notiks aprīlī vai maijā. Paredzams, ka šogad izdosies izveidot pieeju Velna dobei, ka arī izveidot informācijas stendu.

Gada kukainis

Liela izvēle – 301 ziedmušu suga

Ziedmušas visbiežāk krāsotas spilgtās krāsās un ir izcilas augu apputeksnētājas.
Foto: Mareks Ieviņš

Gada simbola gods ir ticis uzreiz veselai kukaiņu dzimtai – ziedmušām, kurām ir īpaša loma augu apputeksnēšanā. “Izvirzot ziedmušas par gada simbolu, vēlamies akcentēt pašlaik aktuālo apputeksnētāju kukaiņu daudzveidības saglabāšanas jautājumu, ko uzsver arī Eiropas Parlaments,” informē Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāve Dagmāra Čakstiņa.

Pašlaik Latvijā ir zināma 301 ziedmušu suga. Ziedmušas ir 6–15 mm lielas mušas, kas parasti krāsotas spilgtās krāsās. Daudzas sugas ar savu krāsojumu un uzvedību perfekti atdarina lapsenes, bites un kamenes. Taču ziedmušām vēdera galā nav dzeloņa, un tās ir cilvēkam pilnībā nekaitīgi kukaiņi.

Galvenā pazīmē ziedmušu atšķiršanai no tām izskatā ziņā līdzīgajiem plēvspārņiem ir spārnu skaits – ziedmušām viens pāris, plēvspārņiem divi pāri, uzsver kukaiņu pētnieki. Ziedmušām ir raksturīgs ārkārtīgi daudzveidīgs dzīvesveids. Daļai sugu kāpuri ir plēsīgi un pārtiek no sīkiem kukaiņiem, piemēram, laputīm.

Citām sugām kāpuri dzīvo organiskām vielām bagātos ūdeņos un veicina šo ūdeņu bioloģisko attīrīšanos. Vēl citas ziedmušu sugas kāpuru attīstības stadijā ir saistītas ar atmirušo koksni un apdzīvo vecus dobumainus vai sulojošus koku stumbrus.

Visbeidzot atsevišķām ziedmušu sugām kāpuri ir augēdāji, piemēram, sīpolu ziedmušas kāpuri barojas sīpolos. Dažu ziedmušu sugu kāpuri dzīvo pavisam ekstrēmos apstākļos, piemēram, skudru pūžņos vai sabiedrisko plēvspārņu ligzdās.

Pieaugušās ziedmušas barojas ar ziedputekšņiem un nektāru, veicot ziedu apputeksnēšanu. “Viens no veidiem, kā piesaistīt apputeksnētājus un nodrošināt tiem papildu barošanās iespējas, ir iekopt visu gadu bagātīgi ziedošu piemājas dārzu.

Lauksaimniecībā ieteicams atstāt neapsaimniekotas dabiska augāja laukmalas, tīrumos un augļukoku dārzos var veidot arī apputeksnētājiem speciāli domātas sētu nektāraugu joslas. Cērtot kokus, ieteicams saglabāt dobumainus un sulojošos kokus,” skaidro D. Čakstiņa.

Gada bezmugurkaulnieks

Lielāka, ātrāka un dodas ziemeļu virzienā

Latvijā ornamentētā pļavērce sastopama aizaugušos zālājos un izcirtumos, kuros ir bagātīga kūla un kuri aizaug ar krūmiem.
Foto: Uģis Piterāns

Latvijas Entomoloģijas biedrība, pasludinot gada bezmugurkaulnieku, aicina iedzīvotājus pievērst uzmanību ornamentētajai pļavērcei. Tā ir radiniece labi zināmajām ganību ērcēm un pārnēsā tos pašu slimību ierosinātājus – encefalīta vīrusu, borēlijas, babēzijas un citus, skaidro aizrautīgais kukaiņu pētnieks Voldemārs Spuņģis.

“Ornamentētā pļavērce pēc izskata ir lielāka, masīvāka un ātrāka par parastajām ganību ērcēm. Tās ķermenis ir brūns ar gaišāku neregulāru rakstu. Pieaugušas apaugļotas mātītes olas dēj augsnē. Izšķīlušies kāpuri barojas ar sīkajiem zīdītājiem – strupastēm, kurmjiem, ciršļiem, ežiem, zaķiem u. c. Pieaugušas ērces izvēlas uzbrukt lieliem savvaļas zīdītājiem un mājdzīvniekiem, paretam arī cilvēkam,” stāsta V. Spuņģis.

No apmēram 1000 ērču sugām Latvijā tikai dažas ir asinssūcējas un slimību pārnesējas, tostarp pļavērce. Ērces dzīves laikā asinis sūc trīs reizes. Atkārtoti sūcot asinis, dažādi slimību ierosinātāji var tikt pārnesti no dzīvnieka uz dzīvnieku un arī uz cilvēku.

Pēdējos gados, visticamāk saistībā ar klimata pasiltināšanos, pļavērce sastopama arvien vairāk uz ziemeļiem. Pateicoties siltajām ziemām, ērces var veiksmīgi pārziemot. Tās pielāgojušās Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Pērn pirmā ērce novērota 21. februārī, pēdējā – 30. decembrī.

Gada sūna

Ļoti simpātiska lapu sūna

Parastajai rožgalvītei vislabāk patīk ēnaini egļu meži, taču tā sastopama arī kāpās un pļavās.
Foto: Julita Kluša

Parasto rožgalvīti Latvijā var atrast visos gadalaikos, arī ziemā, ja vien to nesedz sniegs. Šī sūna atgādina mazas, zaļas rozītes vai miniatūras palmas un parasti sastopama mežos, bet arī kāpās un pļavās. Taču Latvijas Botāniķu biedrība vēlas par rožgalvītēm zināt vairāk, tāpēc pasludinājusi to par gada sūnu un gaida ziņojumus par sugas izplatību un augšanas apstākļiem.

Šīs sūnas aug atsevišķi vai veido irdenas, tumši zaļas velēnas. Stumbrs atrodas augsnē, bet no tā izaug 1–6 cm gari, stāvi virszemes dzinumi, kuru apakšdaļā ir mazas plēkšņveida lapas, bet galotnē – liela tumšzaļu lapu rozete. Lapas ar smailu, asi zobainu galu un ierotītu malu; mitrā stāvoklī tās ir izplestas, bet sausā – sačokurojušās.

Latvijā sastopama arī Ontario rožgalvīte, kas pie mums ir reta un aizsargājam sūna. Tā aug tikai gāršas tipa mežos uz kaļķainām augsnēm un avotainās, koku apēnotās strautu gravās. Ārēji gan parastā rožgalvīte, gan Ontario rožgalvīte ir līdzīgas. Vienkāršākā abu sugu atšķiršanas pazīme ir lapu skaits rozetē. Ontario rožgalvītei rozetē ir 20–50 lapu, bet parastajai rožgalvītei rozetē – ne vairāk kā 20–22 lapas.

Gada dzīvotne

Mācīs kopt un atjaunot

Parkveida pļavās un ganībās izklaidu augoši lieli koki mijas ar klajiem zālājiem.
Foto: Gundega Skagale

Pirmais, ar ko pārsteidz parkveida pļavas, ir milzīgie, izklaidus augošie vairākus gadu simtus vecie koki un puķu pļavas zem tiem. Tā ir kā vairākus gadsimtus sena lauku ainavas glezna.

“Parkveida pļavas un ganības par gada dzīvotni šogad izvēlējāmies kā simbolu tam, ka cilvēks ar savu saimniecisko darbību var uzturēt un vairot dabas daudzveidību. Tā ir vieta, kur vienkopus pastāv izcila ainava, unikāla dabas daudzveidība un aktīva cilvēka saimnieciskā darbība. Līdz ar to parkveida pļavas ir gan stāsts par mūsu pagātni, gan iespēja meklēt atbildes ilgtspējīgam dzīvesveidam nākotnē,” skaidro Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētāja Inga Račinska.

Latvijā šī dzīvotne ir ļoti reta – ieskaitot ļoti sliktā stāvoklī esošās, saglabājušies tikai 1400 ha parkveida pļavu un ganību, kas ir 0,02% no Latvijas teritorijas. Parkveida pļavām un ganībām ir vismaz trīs izcilas vērtības. Tajās mīt gan meža, gan pļavu sugas. Skraji augošos, saules apspīdētos kokus apdzīvo īpašas kukaiņu un ķērpju sabiedrības.

Senajos kokos vēl šodien var atrast gadsimtu senas liecības par zemnieka ikdienas gaitām – bišu dores, darbarīku izgatavošanai nozāģētu zaru vietas, saudzētas mežābeles. “Tā bija vide, kas deva visu dzīvei nepieciešamo – barību mājlopiem, koksni malkai un būvēm, augus veselībai un pārtikai, vietu dravai un tīrumam, tajā varam saskatīt arī pirmsākumu mūsdienu augļu dārzam,” piebilst I. Račinska.

Šobrīd parkveida pļavas un ganības sākotnējā veidolā ir saglabājušās tikai nedaudzās vietās Latvijā, no kurām lielākās ir Gaujas, Pededzes un Stendes upju krastos, taču mazi mežā ieauguši fragmenti atrodami arī citviet.

Visvairāk parkveida pļavas apdraud aizaugšana. “Šis ir pēdējais laiks, kad seno ainavu vismaz vietām vēl ir iespējams atjaunot,” aicina Latvijas Dabas fonds, kura vadībā tiek atjaunotas vairākas parkveida pļavas.

Gada gliemis

Devona gliemezis no Salaspils

Svaigi nošķeltā dolomīta iezī redzamas fosīlo čaulu daļas.
Foto: Māris Rudzītis

Pirmo reizi par gada gliemi kļuvusi fosila gliemežu suga – Salaspils platišisma jeb Salaspils dolomītgliemezis. Latvijas Malakologu biedrība vēlas pievērst uzmanību faktam, ka mūsdienu fauna ir tikai neliela daļa no kādreiz uz zemes mitušās sugu bagātības un daudzveidības.

Svarīgi ir arī tas, ka gliemeždolomīts, kurā lielā skaitā atrodamas šī gliemeža fosīlijas, Latvijā jau gandrīz iztērēts. Pašreizējā Latvijas teritorijā pirms 370 gadu miljoniem bijusi jūra un tās nogulumos, tagad – dolomīta slāņos, atrodamas dažādas fosīlijas. Gliemeždolomīts, kas atrodams Saulkalnē, Krnciemā, Remīnē, Biržos, ir viens no dolomīta paveidiem, kurā atrodas neskaitāmas Salaspils platišismas čaulu fosīlijas.

Taču tas kā būvakmens izmantots jau senākajās, viduslaiku mūra celtnēs Ikšķilē un Rīgas pilī. 17. gadsimtā izvests uz Angliju un Zviedriju, lietots kā kuģu balasts. Vēlāk izmantots arī daudzu citu Rīgas ēku fasādēs. Mūsdienās gliemeždolomīts izmantots kā dekoratīvais un apdares materiāls daudzās Rīgas būvēs, piemēram, Rīgas kanālu tiltos, Kongresu namā, arī Bastejkalnā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.