Olena Ščerbaka ir mamma pieciem bērniem, dzīvoja Dnipro. Pašlaik dzīvo Zasas “Ozolos”. “Man ir bērnības draudzene, kas dzīvo Maskavā. Telefonsarunā viņa mani satrieca – ja es esmu dzīva un mani bērni dzīvi, tad es melojot, ka šeit ir karš!” stāsta Olena. Attēlā – Olena kopā ar brāļameitu Jevgēniju.
Olena Ščerbaka ir mamma pieciem bērniem, dzīvoja Dnipro. Pašlaik dzīvo Zasas “Ozolos”. “Man ir bērnības draudzene, kas dzīvo Maskavā. Telefonsarunā viņa mani satrieca – ja es esmu dzīva un mani bērni dzīvi, tad es melojot, ka šeit ir karš!” stāsta Olena. Attēlā – Olena kopā ar brāļameitu Jevgēniju.
Foto: Linda Rumka

Glābjas viena ar pieciem bērniem. Olenas un citu Latvijā nonākušo ukraiņu bēgļu stāsti 0

Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Neatstāj ieslēgtu mūzikas centru! Cik kWh mēnesī patērē kontaktā iespraustas ierīces? 4
FOTO. Šūmahera sieva deviņus gadus pēc traģēdijas: mums Mihaela ļoti pietrūkst, viņš vienmēr mūs sargāja 1
Karstuma vilni jaunnedēļ nomainīs stipras lietavas, bet atklāj, kad tas atkal atgriezīsies
Lasīt citas ziņas

 

Kamēr krievi grauj ukraiņu valsts māju, ieņemdami istabu pēc istabas, civilistiem, lielākoties sievietēm un bērniem, ar sāpēm sirdī par dzimteni jābēg prom no “atbrīvotājiem” un viņu ieviestās kārtības. Arī lai nebūtu par apgrūtinājumu un pa kājām ukraiņu karavīriem, kuri iznīcina iebrucējus orkus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Krievijas prezidents Putins kniešas pa krievu prātiem kā zaraza, apgalvodams, ka ukraiņi esot fašisti, bet nepateicīgā kaimiņvalsts nevēlas, ka piepildās okupantu tālejošie plāni denacificēt un pakļaut Ukrainu.

“Mēs atgriezīsimies un uzbūvēsim Ukrainas sabombardētās pilsētas no jauna!” saka bēgļi.

“Latvijas Avīze” šoreiz dosies pa viņu pēdām Sēlijā. Tie ir trīs stāsti, no kuriem sapratīsiet, ka ukraiņiem ir lauvassirdis.

 

Glābjas viena ar pieciem bērniem. Olenas stāsts

“Torīt pamodos no vecākā dēla vārdiem – mammu, man šausmīgi bail! Pār mūsu daudzstāveni pārlidoja raķete un atskanēja sprādziens. Pirmais. Pēc tam detonēja vēl un vēl. Šo mirkli nekad neaizmirsīšu. Kad mostos no dēla teiktā – mammu, man bail!” stāsta Olena Ščerbaka.

“Vai gaidījāt, ka būs karš ar krieviem?” prasu. “Nu kā gaidījām… Runu bija daudz. Arī priekšnojauta. Tāda smaguma sajūta. Esmu radošs cilvēks, dziedu ukraiņu tautas dziesmas. Dienu pirms kara meklēju tās skumīgās, kur māte pavada dēlu karā, jo gribējās nospiestību izdziedēt. Ziniet, kā es – nereti saimniekoju pa māju, pēkšņi iedziedos no sirds un tieku vaļā no grūtuma. Nenoliedzami, spriedze visu laiku auga, bet, ka noteikti sāksies karš, neviens nezināja, un, kad sākās, daudzi ilgi nespēja noticēt, ka tas notiek.”

Olena Ščerbaka ir aktrise. Mamma pieciem bērniem – 15, 13, septiņu, piecu un trīs gadu vecumā. Bērnus audzina viena. No septembra gatavojās atsākt darbu, vadīt teātra studiju bērnu mākslas skolā. Dzīvoja Dnipro. Pašlaik atrodama pēc adreses Zasas “Ozolos”.

 

“Esmu akmens, klints”

“Man panikas nebija. Kā daudzbērnu mammai man maksā pabalstu, bet tieši februāra beigās nauda beidzās. Citi skrēja pa veikaliem, veidoja krājumus, es izturējos mierīgi. Ja nav par ko pirkt, nav.

Taču “briesmu” čemodāniņu gan sakravājām pirms laba laika.

Nebija vēlēšanās uzreiz bēgt. Aizbrauca tie, kam bija finansiālās iespējas, kam bija, kur braukt. Man bija sajūta, ka esmu akmens, klints, kam maksimāli jāno­drošina pārējie. Tā ir atbildības nasta par bērniem. Mani vecāki dzīvo netālu, laukos.

Zvanīju pazīstamiem karavīriem, vai būtu vērts braukt prom. Vai doties pa dzelzceļu vai autostrādi. Bet problēma ir, ka gar vecāku māju garām iet Krivojrogas ceļš. Jutu, tur nedroši. Pluss būtu, ka mazie pabaroti un svaigā gaisā, bet tas, ka 200 m attālā autotrasē brauc militārā tehnika, bija biedējoši.

Pirmo nedēļu tikpat kā neēdām. Apetīte kritās uz nervu pamata. Bija bail aiziet līdz veikalam, lai neatstātu bērnus vienus. Pirmie sprādzieni man izraisīja stipru trīcēšanu – ziniet, kā bērnībā pēc peldēšanās izkāp no upītes un drebinies. Cilvēki masveidā sāka aizbraukt.

Draugi uztraucās, rakstīja – Ļena, ņem bērnus, bēdz! Nesapratu, kā tikšu galā, ja pirmajās dienās bija milzīga spiešanās un sastrēgumi uz ceļiem. Bail, kas var sagaidīt ceļā, un bail, kas var notikt ar mums.

Sāku pētīt sagrauto ēku attēlus no Mariupoles, Kijivas, lai izprastu, kur un kā labāk paglābties. Pieņēmu lēmumu kāpt deviņstāvenes pagrabā. Tobrīd vēl netika darbinātas sirēnas, trauksmi paziņoja īsziņās mobilajos telefonos. Dežurējām pēc kārtas, lai nepalaistu garām ziņu. Kā tā nāca, skrējām lejā.

Gulējām saģērbušies un apavos. Mazie uz nakti novilka zeķes, es guļošiem vilku atpakaļ.

Ja viņu ir daudz, visus saorganizēt skriet lejā, tumsā, kad liftu nav ļauts izmantot, bija problemātiski. Tā daudzreiz pēc kārtas. Bērnus nevannoju. Mazgāju “pa daļām”. Vienu apmazgāju, susināju, otrais ģērbās. Mums bija noteikta kārtība. Skanot sirēnai, vecākie slēdz durvis, grābj mazākos un kāpjam uz pagrabu. Līdz glābiņam tikām trijās minūtēs.

Tur iekārtoju guļvietas, sanesu ūdens krājumus, sekojām karadarbības situācijai. Ja uzbruktu Energodaras AES, rezervē turējām joda pilienus, daļu drēbju glabājām pagrabā gadījumā, ja ēku sagrauj. Ārā bija auksts. Pagrabā bija dzelzs sols. Domāju, ja pēkšņi sāk kaut kas grūt, mazākos pastumšu apakšā. Bija idejas, ko darīt ugunsgrēkā. Sapratu, ka tas ir tas, kas man dod pārliecību darboties. Kad ir atbildība par katru, izskaitļo visus variantus.”

 

Krievi pakļaujas meliem

“Kad krievi bija pie Kijivas, domāju, kā rīkoties, ja iebrucēji ienāks Dnipro. Ja man liks atteikties no ukrainības? Man ir bērnības draudzene, kas dzīvo Maskavā, bet mamma – mūsu kāpņutelpas 1. stāvā. Draudzene ļoti pārdzīvoja par mammu. Teica – Ļen, tas nav uz ilgu, paies dienas trīs, jums nekas nedraud.

Pagāja laiks, viņa zvana, jautā – tu zini, ka pie jums Molotova kokteiļus gatavo? Zinu. Kāpēc mēs tā darot? Kā – kāpēc, mums uzbrūk! Bet jūs nevarat padoties? Jums tāds spēks virzās virsū! Kāda starpība, esam taču dzimuši Padomju Savienībā.

Un vēl vēlāk viņa pavisam mani satrieca – ja es esmu dzīva un mani bērni dzīvi, tad es melojot, ka šeit ir karš! Nevaru noticēt, ka cilvēki tā pakļaujas meliem.

Ievēroju, ja kas notiek, otrā dienā Krievijas TV to parāda kājām gaisā apgrieztu, pilnīgi pretēju. Pirmajā laikā pat nesapratu, kas tie nacisti. Beigās sanāca, ka es. Višivankās visi staigājām neatkarīgi no tā, kurš bija prezidents Ukrainā. Nekādi dialogi ar krievu cilvēkiem no tās puses neveidojās.”

 

Pie kara nevar pierast

“Gribu atzīmēt labo, kas bija blakus sliktajam. Kolosālo vienotības sajūtu cilvēkos. Bija atbalsts visiem, kam vajadzēja, mainījās resursiem, kādi kuram bija. Atbrauc bēgļi no Harkivas, mājas iedzīvotāji tūliņ klāt ar bērnu mantām, pārtiku. Palīdzēja ar finansēm. Divus mēnešus vadījām karā, bet tad viena mana bērna krustmāte, ieradusies šeit, iepazinās ar latviešu ģimeni, kura piedāvāja pārcelties uz māju Zasā.

Tas, ka vajag pārcelties, manī raisīja līdzīgu paniku kā kara pirmajās dienās bombardēšana.

Panikoju, ka visus nevarēšu izglābt, nevarēšu katram izsekot, netikšu galā. Viens no pēdējiem pilieniem, kas lika izšķirties, bija sprādziens, kad netika izsludināta trauksme. Naktī un dienā bijām kāpuši uz savu patvērumu. Reiz atgriezāmies dzīvoklī trijos naktī, sirēnas neskanēja, bet pēkšņi sprāga! Paķēru mazāko, atkal nesos uz pagrabu.

Pie tā nevar pierast, jo pastāvīgi ir jauni apdraudējumi. Tu pieņem to, tad dari, it kā aizmirsti, līdz attopies, oi, pie mums taču ir karš! Visas tās šausmas! Bet visu laiku būt uzvilktam nav iespējams. Tu dzīvo, izslēdzies no kara, tad atkal pieslēdzies. Tā devāmies ceļā kopā ar septiņpadsmitgadīgo brāļameitu.”

 

Šeit bērni laimīgi

Olena Ščerbaka ar brāļameitu Jevgēniju. Izšūtās tautiskās blūzes – višivankas – pirmās ielikušas čemodānā.
Foto: Linda Rumka

“Mūs uzņem brīnišķīgi. Tas, ka satiec tādus cilvēkus, dod spēku. Kad lietuviešu puiši, kuri palīdzēja mūs pārvest, teica – mēs jums ticam! – es apraudājos. Jo uz fona, ko par mums translē Krievija, ka paši sevi bumbojam, ka mums ir ķīmisko ieroču laboratorijas, ka ukraiņi visi melo, tas ir stiprs atbalsta plecs.

Mazākie bērni iet dārziņā, lielais trenējas futbolā kā Dnipro, meitenes dodas izjādē ar zirgiem. Te ir dārzs. Šo to iesējam, iestādām. Es saku – stādām kā sev, bet cerēsim, ka ražu novāksim ne mēs.

Gribas pēc iespējas ātri atgriezties mājās, bet esam gatavi visam, kas notiks. Šeit redzu savus bērnus laimīgus.

Bet ir mirkļi, kas atgādina bijušo. Kad braucām uz Jēkabpili, autobusam sprāga riepa. Reaģējam uz skaņām. Kur slēpties? Kur bēgt? Reiz, kad nakts vidū pamodos, elektroniskais pulkstenis rādīja 2:42. Uzreiz atmiņā 24.02., kara sākuma datums. Ir sajūta, ka visu iepriekšējo dzīvi esam gatavojuši sevi šim. Attiecībām, kad dots devējam atdodas. Mēs bijām labi pret citiem, un citi mums atdara.”

 

“Putins nolēmis mūs iznīcināt”

Prasu Olenai, kā viņa domā – kāda joda pēc Putinam tas ir vajadzīgs? “Nezinu, bet, spriežot pēc tā, ko esam pārdzīvojuši un kas notiek Ukrainā, Putins vienkārši nolēmis mūs iznīcināt.

Par krieviem runājot, sākotnēji cilvēkam grūti atzīt, ka esi piederīgs kam sliktam, negribas atzīties, ka esi iesaistīts tādos noziegumos. Negribas apzināties, ka esi pie tās tautas, kas veic agresiju. Tāpēc iedarbina aizsargmehānismu, meklē vainīgos. Jūs, ukraiņi, paši esat vainīgi! Vai – amerikāņi to izraisīja!

Nāk prātā analoģija ar vardarbību ģimenē. Situ, jo mīlu. It kā glābju. Tu nepareizi uzvedies, es tevi mazdrusku rediģēšu, pasitīšu, un tu iemācīsies dzīvot. Savējiem turpretī propaganda iedveš bailes – jums tūlīt uzbruks! Un bailes ir labākais, ar ko manipulēt. Ar bioieročiem jūs piebeigs! Ļoti sekmējošs faktors ir biedēt ar 15 gadiem cietumā par armijas apvainošanu. Un ir ļoti plāns slānītis Putina pretinieku. Daudzi pametuši Krieviju.

Pirmajās dienās man gribējās internetā pārliecināt, pierādīt tiem, kas aiz robežas, bet, kad redzēju, ka pašu tuvāko starpā nav uzticības, ka nesaprotas bērni ar vecākiem, kad sapratu, ka bērni var būt līdzdalīgi vecāku bombardēšanā – sapratu, tas nav iespējams. Nezinu, vai tai pusē ir sazombēti vai dzīvo ar pārliecības spēku, bet tie ir vienkārši krievi, kuriem neizdodas pieklauvēt – klau, tā nav taisnība, ko rāda jūsu televīzijā!”

 

“Esmu apstājusies un nomierinājusies”

“Prezidenta vēlēšanās balsoju par Zelenski. Kolēģis tomēr. Viņam kritās reitingi, bet ko cilvēki grib? Visu un uzreiz, lai būtu kardinālas pārmaiņas! Tagad kā aktrise saprotu – labāku vadītāju pašreizējā situācijā neatrast! Nezinu cita, kurš varētu tā vēstīt tautai, translēt visai pasaulei to, ko patlaban tiešām jūt ukraiņu tauta. Man labāka prezidenta nav.

Zelenskis mūs nepameta, nekur nebēga, tas raisa cieņpilnu attieksmi. Tas dod spēku apvienoties un cīnīties!

Tāpat sākumā domāju, ka svarīgi palikt cilvēkam, kaut arī izjūtot naidu. Bet, kad apkārt sprāgst bumbas, tev izlaužas slikti vārdi – turklāt nāk straumē. Nožēlojamākais, ka nākas sazināties krieviski. Tā tomēr mums kļuvusi… okupantu valoda. Cilvēki Ukrainā vairs nemēdz runāt krieviski, visur pārejam uz ukraiņu valodu. Tas ir pareizi. Ukrainā tā ir valsts valoda, mūsu dzimtā.

Ai, nav svarīgi, kādā valodā sazināmies, kādus svētkus svinam – es arī kādreiz tā domāju. Kad 2014. gadā nevarēju noticēt, ka sācies karš. Bet tad redzēju sižetu, kurā krievu TV korespondents ar tādu saldmi gavilē – lūk, beidzot aizcirtās Debaļcevas katla vāks, un mēs viņus visus iznīcinājām! Tad ieraudzīju, kur starpība!

Man ļoti ilgi negribējās, lai būtu naids, konflikti, karš. Bet izvērtās, ka karš eksistē un ir.

Kad mums uz Dnipro apbedīšanai atveda karavīru mirstīgās atliekas, toreiz uz bērēm brauca 14 automašīnas ar “divsimtajiem”. Tad tas bija pēdējais. Sapratu, ka jānorobežojas.

Pašlaik esmu apstājusies un nomierinājusies. Pirmā nakts, kad iemigu vakarā un pamodos no rīta, bija Lietuvā. Tas bija pirmais dziļais miegs pēc diviem mēnešiem.”

 

Boršču vāra kā mājās. Sergeja un Jūlijas stāsts

Sergejs un Jūlija Perepilicas ar vecāko dēlu saka – gaidīsim, kamēr beigsies karš.
Foto: Linda Rumka

“Esam Perepilicas no Harkivas rajona Jakovļevas ciema. Nācās. Bēgt. Ātri. Salasījām nepieciešamāko mugursomās, silti saģērbāmies un prom. Bija aviācijas uzlidojums 3. martā, dažas mājas uz centrālās ielas nolīdzināja ar zemi, skolu, bērnudārzu, veikalu sagrāva, nokļuvām TV jaunumos, ciems tagad slavens, bumbošanas sekas var apskatīt jūtūbā. Sēdējām pagrabā, no rīta divās stundās sakrāmējām mantiņas. Mūsu mājai izbira stikli, pabojāja jumtu, bet viss ir savā vietā. Kad pārbrauksim, jumts virs galvas būs.

Prom devāmies ar mammu un trim bērniem. Kaujas notika desmit kilometrus attālu, tāpēc bijām gatavībā bēgt kuru katru brīdi. Pēc tam ar vilcieniem, kur uz vienu vietu jāsasēžas četratā. Lauka vidū naktī vilciens apstājās. Pavadone apstaigā, piekodina izslēgt apgaismojumu. Ieslēdzās sirēnas, un kāds vīrietis saka – tas vienkārši ir aviācijas uzlidojums! Bija dzirdams – blakus bumbo.

Ļoti bail bija. Mājā esot, var mēģināt glābties, bet klajumā, ieslēgtiem dzelzs kastē, liekas bezcerīgi.

Tālāk nokļuvām Polijā, kur strādā Serjožas brālis. Viņš malacis, pa visu Poliju mūs meklēja, kamēr sameklēja, bet nebija ne plāna, ne tālāka mērķa. Tad bija attāla māsīca, kura dzīvoja Ilūkstē. Braucām uz šejieni.

Mums iedeva divistabnieku skolas kopmītnē, pašvaldība ļoti pretimnākoša, radiņi izpalīdzīgi. Jau pirmajā nedēļā sākām atteikties no dāvinājumiem, nesām uz Sarkano Krustu – tie plūda straumē! Sagādāja ledusskapi, veļasmašīnu, krāsniņu, mēbeles – prasīja, ko vēl vajag.

Radi no Anglijas sūtīja naudu! Boršču vārām – kā mājās. Čemodānā speķis bija. To atdevām brālim Polijā. Bet pirmos iepakojām pamperus! Mazākajam bērnam divi gadi. Tēti palaida līdzi, jo, pēc Ukrainas likumiem, trīs un vairāk bērnu tēvi var doties prom.

Pašlaik strādāju šūšanas cehā, Serjoža visur izmēģinājās sameklēt darbu, bet – algas mazas, meklēs vēl. Dzimtajā ciemā strādājām agrofirmā, gatavojāmies sējai. Tur palika daudz draugu, tuvinieku, katru dienu sazvanāmies. Traktors ar laistāmo ierīci uzbrauca nesprāgušam lādiņam. Par laimi, nesprāga…

Kamēr nebeigsies kaujas, nevazāsim bērnus turpu un atpakaļ. Sēdēsim, gaidīsim, kad beigsies karš.

Ja būs, kur atgriezties, atgriezīsimies. Kaut gan – skolas vairs nav. Šeit puika pabeidza 7. klasi, mācās latviešu valodu. Ilūkstē skola – oi, šika!”

Kādēļ Putinam ievajadzējās sākt karagājienu Ukrainā? “Domājam, viņš grib panākt, lai atgrieztos PSRS. Tur valdības činavnieki, elite atklāti stāsta televīzijā – Ukrainas teritorija pieder Krievijai, Pribalķika visa mūsu, Polija arī.

Draudzenei radi dzīvo Krievijā. Nav jēgas pārliecināt, viņi netic, ka mēs paši sevi nebombardējam. Sarautas saites ar tuviniekiem, nogurums strīdoties. Māte netic pat meitai, kad tā sūta video – rekur, atlidoja krievi, sagrāva mājas.

Šeit negatīvu neko nejūtam. Mums gan jautāja radu kaimiņi – kas sāka karu? Saskatījušies krievu TV kanālus, nezin, no kurienes krīt bumbas. Ģimenē nekad nepievērsām uzmanību propagandas televīzijām, bet mamma mēdza skatīties koncertus. Tur estrādes zvaigznes, un pat tās pa starpām slavināja Putinu, iekārtu! Šķiet, karš pie mums atnācis uz ilgu laiku. Viss atkarīgs no Ukrainas. Ja tā izturēs, krievi līdz Latvijai nenonāks.”

 

Drausmīgākajā sapnī nespēja iztēloties. Ļubovas, Jaroslava un Silvijas stāsts

Ļubova un Jaroslavs Kosicas un Silvija Jarovaja teic – ir sajūta, ka cilvēki Latvijā līdz matu galiem ieņēmuši arī mūsu sāpi.
Foto: Linda Rumka

Ļubova un Silvija dzīvoja pretējās durvīs. Labākās kaimiņienes visā Slovjanskā. Viena mākslas pasniedzēja, otra pensionēta izmeklētāja. Latviete Silvija pirms daudz, daudz gadiem apprecējās ar ukraini, pārcēlās uz dzīvi viņa tēvijā.

Sākoties Krievijas agresijai, Silvija saka – man bija skaidrs, kurp jādodas. Pie savām saknēm. Abas kaimiņienes kopā ar Ļubas 17 gadus veco dēlu Jaroslavu apmetušās Bebrenē pie Silvijas māsas Aijas un ik vakaru skatās, ko jaunu Ukrainas kartē iezīmēs pulkvedis Rajevs.

Vai Rajevs ir uzticams vēstnesis, jo daži latvieši šaubās, ka viņš ir profesionālis?

Abas kundzes momentā atspēko – ne tikai rodoties iespaids, ka Rajeva kungs mūžu nodzīvojis Ukrainā un zina, ko runā. Viņš pat esot speciālists reģionu īpatnībās.

Žēl, ka pulkvedim bultiņas jāvelk tuvāk un tuvāk Slovjanskai, pamazām gaist cerības, ka bultiņas vērsīsies uz otru pusi.

“Mēs atbraucām 26. martā. Bērni sazīmēja plakātus, zilidzeltenos karodziņus, ļoti jauki sagaidīja. Latvijā dzīvo atsaucīgi un labvēlīgi ļaudis. Daugavpilī piedalījāmies atbalsta mītiņā ar plakātiem “Bebrene atbalsta Ukrainu”.

No Slovjanskas zvana draugi, kaimiņi. Fronte ļoti pietuvojusies, sprāgst, šauj artilērija. Arī mēs pa vienpadsmit reizēm diennaktī kāpām pagrabā. Piecreiz skriet jau bija sasniegums.

Uz prombraukšanu sarosījāmies, kad teica, ka tiks pārtraukta organizētā evakuācija. Kramatorskā kāpām vilcienā, tajā pašā stacijā, kur nedēļu vēlāk šausmīgā sprādzienā gāja bojā un tika sakropļoti cilvēki.

Bet Slovjanska dzīvoja mierīgu dzīvi. Kādas divas nedēļas iepriekš paklīda runas – būšot karš. Pasmējāmies. Kāds karš! Pat drausmīgākajā sapnī nespējām iztēloties, ka notiks pilna mēroga uzbrukums Ukrainai. Domājām, gan kaut kā jautājumi atrisināsies. Viss būs normāli, būs labi.

24. februārī pamodāmies, likās – pērkons. Otrajam šāviņam krītot, jau sapratām – iet vaļā.

Līdz Slovjanskai kā Doneckas apgabala pilsētai karš bija atnācis arī 2014. gadā, bet salīdzinājumā ar šo ir kā debesis pret zemi. Ar citu bruņojuma jaudu, ar agresiju ir ieradies “atbrīvotājs”.

“Atbrīvoja” mūs no dzīvokļiem, no darba, no pilnvērtīgas dzīves, pat no kapiņu apmeklējumiem… Maz cerību, ka mūsu māja izturēs. Mikrorajons ir tuvu autotrasei, pa kuru pārvieto kara tehniku.

Astoņos gados ukraiņu armija kļuvusi ievērojami stiprāka, bet vēl ne līdz pakāpei, lai pretotos krievu pārsvaram pilnā mērā. Bet, ja Putina sakarsētās smadzenes nezīmētu tik briesmīgas lietas, diez vai mēs saņemtu palīdzību no puspasaules, kas palīdz izturēt militāro spiedienu.

Krievi laikam gaidīja, ka Austrumukraina, Luhanskas, Doneckas apgabals, Harkiva, Mariupole sagaidīs ar puķēm, bet tagad mēs pat krieviski runāt vairs negribam! Kaut valoda jau nav vainīga.”

Vaicāju ukraiņu domas – kā iespējams nozombēt veselu tautu, ja 70–80% krievu atbalstot Putinu? “Tas nav visas tautas viedoklis. Ir sajūta, ka kara atbalstītāji un neatbalstītāji dalās apmēram uz pusēm, tikai pēdējie baidās pateikt savas domas. Jaunieši ir progresīvāki, saka – tas nav pareizi. Daudzas zvaigznes, kultūrcilvēki atstājuši Krieviju.

Saprotams, vecmāmiņas, kuras Padomju Savienībā bija jaunas, labāk dzīvoja, gribētu, lai šis laiks atgrieztos. Kā Putins viņām pensiju maksā? Piemeta trīs rublīšus, kļuva labais. Visu, ko babuškas uzzina, to uzzina no televīzijas. Internetu nelieto, citus avotus neizmanto, reālo ainavu neaptver. Atbalsta “krievu pasauli”, un cauri tā lieta! Putins ir Ukrainā, lai iznīcinātu fašistus un nacionālistus! Paklausieties pārtvertās telefonsarunas.

Mati ceļas stāvus, ka māte var skubināt dēlu – ej nokauj, ej laupi!
SAISTĪTIE RAKSTI

Bet Putinam ir arī nopelni. Viņš iemācījis mūs mīlēt savu valsti, prezidentu, saliedējis par nāciju, kura cīnās par savu zemi. Pat tie, kas agrāk nebijām, esam kļuvuši tiešām kaismīgi nacionālisti.

Paldies Dievam, šeit karš vairs nerādās sapņos. Bet, lai cik silti mūs uzņēma Polijā, lai labākās pilsētas pasaulē ir Bebrene un Ilūkste, lai cik sirsnīga sanākusi atgriešanās pie saknēm, domas aizvien kavējas pie mājām, kā tur, Slovjanskā, iet.”

Neatstāj ieslēgtu mūzikas centru! Cik kWh mēnesī patērē kontaktā iespraustas ierīces? 4
FOTO. Šūmahera sieva deviņus gadus pēc traģēdijas: mums Mihaela ļoti pietrūkst, viņš vienmēr mūs sargāja 1
Karstuma vilni jaunnedēļ nomainīs stipras lietavas, bet atklāj, kad tas atkal atgriezīsies
Ja informācija apstiprināsies, tas būs ievērojams ukraiņu spēku taktiskais panākums. Slaidiņš ieskicē situāciju Ukrainā 1
VIDEO. Lasītājs neizpratnē: “Latvijas gāzes” klientu centrs slēgts, sazvanīt nav iespējams. Kā lai sazinās? 4
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
Menģelsone uzsver: nedrīkst pieļaut “Nord Pool” biržas spekulācijas 83
VZD ziņo par darījumiem ar privātmājām Rīgā un Pierīgā 2022. gada 1.pusgadā: cenas augušas vidēji par 20%, reģistrēts par 37% mazāk darījumu nekā pērn
VIDEO. Neiztīrītas gultnes dēļ jau divus gadus burāšanai slēgta Jūrmalas osta, bet ostas pārvaldnieks tik aizbildinās 3
VIDEO. Slaidiņš: Lai Ukraina gūtu uzvaras, nevajag celt “gaisa pilis” ilgtermiņā 4
“Mūsu draugs, vecais kikbokseris un dievlūdzējs spēj tā zāģēt, ka ausis krīt ciet,” Līcīša feļetons
23:35
1942. gada 19. augustā. Djepes katastrofa
23:30
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 19. augustā
23:25
“Mūsu draugs, vecais kikbokseris un dievlūdzējs spēj tā zāģēt, ka ausis krīt ciet,” Līcīša feļetons
FOTO. Šūmahera sieva deviņus gadus pēc traģēdijas: mums Mihaela ļoti pietrūkst, viņš vienmēr mūs sargāja 1
Zelenskis ar Gutērrešu apspriedis arī Krievijas piekopto kodolšantāžu Zaporižjes AES. Putins piekritis ielaist ekspertus 35
“Attīstībai/Par!” rosinājusi koalīcijā nemarinēt LNG termināļa būvniecības projektu, lai Latvija neatpaliktu no kaimiņvalstīm 34
Ēriks Loks, Ieva Akuratere un Āris Ziemelis ielūdz uz “Dziesminieku dienām Sēlijā”
FOTO: Ieskaties spēlfilmas “Mīlulis” filmēšanas aizkulisēs ar Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā
Tanku biatlons Krievijā kā samērā absurda disciplīna
Krāpnieki pielieto jaunu triku – uzdodas par policijas darbiniekiem, lai izmānītu naudu 4
Lokdauni izraisījuši vairāk nāves gadījumu nekā Covid-19 vīruss, atzīst pētnieki. Neatliekamā medicīniskā palīdzība kļūst neaizsniedzama Lielbritānijā 8
VIDEO. “Čuk čuk čuk!” Ministrs Linkaits dzimšanas dienā soctīklotājus pārsteidz ar amizantu dziesmu 24
FOTO. Kāda sena tradīcija pat vēl mūsdienās britu karaliskajai ģimenei pusdienās liedz izmantot vienu galda piederumu 11
Sestdien Kurzemē iespējams pērkona negaiss, karstums līdz pat 30 grādiem 1
Ogrēnieši netiek uz darbu, pie ārsta un uz bērnudārzu, bet ATD līgumu ar “Liepājas Autobusu parks” lauzt negrasās
LVM padome noraida bažas par AS “Latvijas valsts meži ” valdes locekļu atlases neatbilstību tiesiskajam regulējumam un aicina uz konstruktīvu dialogu
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs