Aigars Opihtins.
Aigars Opihtins.
Foto: Zigmunds Bekmanis

“Izklausīsies neticami, bet dusmīgam cilvēkam sanāk vislabākā maize.” Maizes tēvs Aigars Opihtins par maiznieka darbu 7

Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Aigars Opihtins ir ne tikai Latvijas un Amerikas maiznieka amata meistars, augstākās kategorijas tiesnesis maizes un konditorejas konkursos, vairāk nekā 35 maizes recepšu izstrādātājs visā pasaulē, bet arī konsultants jaunajiem maizniekiem.

“Mana maigā sirds to neizturēja, piekritu – lai ved šurp.” Vecmāmiņas – audžumammas stāsts
ST priekšsēdētāja: Beidzot pēc vairāk nekā 20 gadiem valsts uzzināja, kāds ir iztikas minimums
APTAUJA: Latvijā 48% iedzīvotāju nav informēti par iespēju izņemt skaidru naudu veikalu kasē 51
Lasīt citas ziņas

Šoruden Dobeles kultūras namā tika atvērta grāmata “Maizes tēva stāsti un receptes”, kurā lasāmi stāsti no viņa četrdesmit gadus ilgās maiznieka darba pieredzes un iecienītākās receptes. Viņš ir nodibinājis arī savu prēmiju Dobeles maizniekiem.

Ar Aigaru Opihtinu tiekos Rīgā neilgi pirms viņa grāmatas atvēršanas svētkiem, kad Maizes tēvs (par šo titulu uzzināsiet sarunas gaitā) izbrīvējis mēnesi Latvijas apmeklējumam, jo nu jau labu laiku viņa dzīves un darba gaitas saistītas ar Londonu, kurp, pieņemot uzaicinājumu, Aigars devās pēc divdesmit astoņiem Latvijā nostrādātiem gadiem.

“Londonā jau dzīvoja mana māsa, un es sāku cept saldskābmaizi pašā lielpilsētas vidienē.

CITI ŠOBRĪD LASA
Izturēju lielu konkursu, lai varētu strādāt Anglijas Pārtikas tehnoloģiskā institūta eksperimentālajā laboratorijā, kur rada jaunus maizes izstrādājumus.

Tostarp ir arī ekoloģiski no klijām gatavoti trauki, kuru ražošana gan nav lēta, taču mums ir izdevies noslēgt līgumu ar japāņiem. Vēl esam izstrādājuši šķiedrvielām ļoti bagātus hamburgerus, kas domāti ar Dauna slimību sirgstošajiem, kuriem ir gremošanas pro­blēmas.”

Sapņi ir jāsapņo!

Aigars Opihtins strādā arī par pasniedzēju Ņujorkā vienā no pasaules lielākajām Maiznieku akadēmijām, kā žūrijas loceklis piedalās prestižos maizes cepēju konkursos visā pasaulē un ar skumjām atklāj, ka Latvijā maizniekmeistari vairs netiek apmācīti.

Bet izaugsmei ir jābūt, visu laiku jāmācās, tādēļ spilgtā atmiņā palicis Latvijas maiznieku brauciens uz “Expo” izstādi Parīzē 1999. gadā.

“Izstāde bija milzīga, un tur iepazināmies ar jaunākajām tehnoloģijām, kādas mums toreiz pat sapņos nebija rādījušās – kārtainās mīklas rullējamās, speciālās eklēru gatavojamās mašīnas, maizes nazīši, kas, izrādās, pasaulē ir pavisam 275 veidi, bet es zināju tikai vienu.

Izstādes ietvaros notika arī cepēju konkurss, un pasaules labāko maiznieku darbošanos varēja vērot caur stikla sienu. Man tas likās tik interesanti, ka skatoties pavadīju visu dienu.

Sapņoju, kaut es tiktu tur iekšā pie palīgdarbiem, jo katram meistaram bija pieci seši palīgi, kas nodrošināja cepšanas procesu.

No tā laika pagāja vairāk nekā divdesmit gadu, kad uz šo izstādi tiku uzaicināts žūrijā.

Tā mans sapnis piepildījās, un varu ieteikt visiem censoņiem – sapņojiet!”

Foto no personīgā arhīva

Ne vienmēr slikts izrādās slikts

Dažkārt ļoti svarīgi dzīvē satikt pareizos cilvēkus, un maizniekmeistara Aigara ceļā patrāpījās jaunatvērtā “Rimi” Maizes iepirkumu daļas vadītāja Anita Andersone, kura mudināja cept netradicionālus maizes izstrādājumus – ar sīpoliem, ķiplokiem, dažādām sēklām.

“Sākumā profesionāļi, kuriem nesu izceptos paraugus, tos augstu nevērtēja, pat strostēja, kas nu tā par maizi ar burkāniem, bet re, gāja gadi, un nu visi cep. Lai iegūtu maizniekmeistara diplomu, strādāju praksē “Zelta kliņģerī” pie Alberta Blumberga, kurš jo īpašu uzmanību pievērsa maizes plaucēšanai.

Man bija labas sekmes, bet diplomdarbam izvēlējos cept formas maizi (“ķieģelīti”) un izdomāju piešaut klāt saulespuķu sēklas. Pat vecāki nāca talkā lobīt sēklas, jo toreiz bija pieejamas tikai nelobītas.

Taču komisija manu maizi novērtēja ar trijnieku, jo ne jau putniem, bet cilvēkiem vajagot maizi cept. Negribēja manu darbu ieskaitīt.

Sadusmojos, aizgāju uz veikalu, nopirku tādu pašu maizi bez sēklām, – nu viss bija kārtībā, taču trijnieks palika trijnieks.”

Likteņa ironija – no trīsdesmit tā gada beidzējiem maizniekmeistariem ierindā palicis tikai Aigars. Galu galā nosacīti sliktais rezultāts pārtapa labā iznākumā.

Visa darba dzīve grāmatā

Grāmatā “Maizes tēva stāsti un receptes” apkopots Aigara Opihtina četrdesmit darba gados piedzīvotais un tradicionālās receptes.

“Tās nav pašas jaunākās, taču vēlējos, lai magoņu, siera un citu maizīšu receptes neaiziet nebūtībā, jo cilvēki ir kļuvuši slinki un vairs negrib savā virtuvē cept gardumus, kas nu brīvi pieejami lielveikalos un beķerejās.

Tur jau ir dažādi knifiņi, piemēram, magones jāizmaļ caur gaļas mašīnu, lai tās būtu mīkstas un nesaliptu kopā. Maizes tēvs? Daudzi domā, ka tā mani iesauca raženā auguma dēļ, bet patiesībā man šo vārdu deva tautieši.

Katru gadu Anglijas latviešu īpašumā “Straumēni” plaši tiek svinēti Jāņi, un es arī piedalos ar maizes meistardarbnīcu. Reiz, pasākumam beidzoties, noguris vācu kopā savus katlus un pannas un biju pavisam aizmirsis, ka jāiet uz noslēguma brīdi, kur visiem dalībniekiem tiek teikts paldies.

Pēkšņi dzirdu kliedzam: “Maizes tēv, Maizes tēv!” Sākumā nesapratu, kam tas domāts, līdz beidzot pielēca, ka sauc mani. Nu jau tautieši Anglijā citādi nemaz mani vairs nedēvē, bet Latvijā tas vēl nav iegājies.

Bet ir arī citi iemesli saukties par Maizes tēvu.

Maizi cepis un maizniekus mācījis esmu trīspadsmit pasaules valstīs – ASV, Dānijā, Vācijā, Meksikā…

Tur tradicionālo latviešu rudzu maizi neuzspiežu – viņiem tā liekas par smagu, reizēm – arī par skābu.

Pieklājības pēc Ziemassvētkos esmu aizsūtījis savu maizi arī lordmēram, Anglijas karalienei. Dzirdēju – viņa neesot pagaršojusi, bet princis Viljams gan.

Katrā valstī cenšos iepazīties ar vēsturiskajām maizes cepšanas tradīcijām, garšu īpatnībām un cepot mēģinu pielikt klāt vēl mūsu latviskumu. Katra maizes recepte top pamazām, izaug kā bērns, un, kad gatava, gluži kā tēvs to nododu citiem, sava darba turpinātājiem.

Nebaidīšos teikt, ka biju pirmais Latvijā, kurš sāka maizi cept ar dažādām piedevām un garšas uzlabotājiem jau pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad biju pabeidzis 13. Rīgas Pārtikas tehnisko skolu.”

Tikko atgriezies no padomju armijas, Aigars Opihtins uz šo skolu lielā mērā devās praktisku apsvērumu dēļ, jo tur mācības, kopmītnes, darba apģērbs un ēšana bija par brīvu.

Blakus atradās maizes ceptuve “Druva”, kur gaidīja pirmā darbavieta, un zīmīgi, ka divdesmit gadus pēc skolas beigšanas viņu uzaicināja te strādāt par ražošanas direktoru, kura pakļautībā bija vairāki simti cilvēku.

Aigars Opihtins savas grāmatas atvēršanas svētkos dzimtajā Dobelē.
Foto: Oskars Kupica

Cukurā mērcētā garoziņa

“Es nebiju no pārticīgas ģimenes, tādēļ man vienmēr ir bijusi cieņa pret maizi. Kad gāju pagalmā satikties ar draugiem, mamma līdzi iedeva rupjmaizes gabalu no “ķieģelīša”. Man ļoti garšoja garoziņa, tādēļ māsa to allaž atstāja man.

Es garoziņu saslapināju ūdenī un uzbēru virsū cukuru – tas bija īsts gardums.

Parasti skolas kopgaldā bērni ēd formas maizi, bet mūsu skolā pēc stundām cepa arī plātsmaizes ar āboliem, kanēli, biezpienu, kuras par dažām kapeikām varēja nopirkt un garšīgi apēst.

Daudzi izlepušie izēda tikai mīkstumu un garoziņas nometa zemē, bet es tās salasīju un, pārnācis mājās, izbaroju putniņiem. Toreiz domas mācīties par maiznieku nebija, kaut vecāsmammas māsa cepa baltmaizi, karašiņas un tas šķita interesanti.

Izšķirošais lēmums tika pieņemts pēc armijas, kad avīzē ieraudzīju sludinājumu, kas aicināja uz Pārtikas tehnisko skolu. Arī 2005. gadā, kad aizbraucu uz Angliju, mani neviens tur atplestām rokām nesagaidīja. Gadu es strādāju daž­nedažādus darbus. Pelnīdams iztiku galdnieku darbnīcā, savā mūžā nebiju tik daudz skrūvju ieskrūvējis.

Interesantu brīdi piedzīvoju, strādādams “MacDonald” sistēmā. Pusdienu pārtraukumos visi darbinieki nāca ēst uz kopīgu telpu.

Biju noguris, un tā īsti ēst nemaz negribējās, bet ar nepatiku noskatījos, kā viens tumšādains vīrs izēd maizes mīkstumu un galus izmet atkritumos.

Pēc vairākām dienām viņš pie manis pienāca un sniedza pamatīgu hamburgeru ar gaļu, jo bija nospriedis, ka esmu badā, ja reiz tā uz viņu skatos.”

Nepiepildītais sapnis

Maize pārmainīja Aigara Opihtina likteni, jo sākumā viņa sapnis bija medicīna. “Pēc septītās klases sāku strādāt Dobeles slimnīcā par sanitāru. Tobrīd gan vairāk sanāca mazgāt grīdas, bet vasarā pēc astotās klases jau pilntiesīgi pildīju sanitāra funkcijas ķirurģiskajā nodaļā. Biju stingri nolēmis savu dzīvi saistīt ar medicīnu.

Kas zina, kā viss izvērstos, ja no armijas būtu pārnācis pavasarī, bet es atgriezos vēlā rudenī un iestāšanos Medicīnas institūtā jau biju nokavējis. Daļēji pie vainas bija arī armijā Ļeņingradā pavadītais laiks.

Tur izsniedzu instrumentus aviācijas mehāniķiem, bet biju pierādījis arī savas cepšanas prasmes, tādēļ manu demobilizāciju arvien atlika, jo te vienam, te otram oficierim patrāpījās dzimšanas diena un vajadzēja izcept kliņģerus. Protams, man kā cepējam bija dots brīvāks režīms, bieži tiku palaists uz pilsētu pēc produktiem, taču vienalga ātrāk gribējās mājās.”

Foto no personīgā arhīva

Maizes konservi un raibā maize

Jautāts, kāpēc vairs neizdodas nobaudīt maizi ar bērnības garšu, Aivars Opihtins vērš uzmanību uz to, cik liela nozīme ir maizes sastāvdaļām – miltu un ūdens kvalitātei, kura nav vairs tāda kā agrāk.

“Tomēr galvenais maizei ir ieraugs, kas dod tai stiprumu. Sevišķi rupjmaizei ir svarīgi izvēlēties pareizos ieraugus. Tādēļ maize atšķiras, jo katrā ceptuvē ir savi ieraugi. Cik kvalitatīvs būs ieraugs, tāda arī izdosies maize. Ne velti mūsu senči maizi raudzēja pat trīs dienas.”

Ja Maizes tēvam būtu jāsastāda labākais Latvijas maizes šķirņu saraksts, viņš pirmajā vietā liktu “Lāču” rudzu un saldskābmaizi, otrajā – “Liel­ezera” Alberta maizi, trešajā vietā ierindotu “Ķelmēnu” maizi, kurai uz pēdām sekotu Kuldīgas un Bēnes maize.

Londonā Aivars ir konsultants četrām maizes ceptuvēm, taču viņš gribētu latviešu diasporas jaunās paaudzes bērniem svētdienas skolā iemācīt ēst nevis hamburgerus, bet rudzu maizi.

“Pagaidām man nav kam pilnībā nodot savas zināšanas, tādēļ gribu atrast kādu jaunieti, kurš būtu gatavs, no sirds mācoties, pārņemt manus beķera amata noslēpumus un saglabāt latviskās maizes tradīcijas.

Dzīvē esmu apmācījis vairākus desmitus maizniekmeistaru, tomēr vēlētos vēl vienu gruntīgu iesāktā darba turpinātāju, kuram uzticēt visus savus maizes cepšanas knifus. Vēl es gribētu cept maizi, kuru varētu pildīt metāla kārbās un ilgi uzglabāt.

Sasaldētu rudzu maizi ledusskapī var saglabāt pusgadu, un esmu novērojis, kad tā atlaižas, ir mazāk skāba. Latvijā es labprāt ieviestu arī raibo maizi, kuru cepot kopā tiek iejaukti gan baltie, gan pelēkie milti – to jau esmu izmēģinājis Meksikā.

Izklausīsies neticami, bet dusmīgam, pat mazliet nekrietnam cilvēkam sanāk vislabākā maize.

Reiz man Dobelē gadījās viena tāda neganta cepēja, kas mani neklausīja, taču viņai sanāca pašas labākās mīklas. Ir tāds teiciens, ka mīkla jāmīca ar dusmām – tā ir taisnība, jo maizes cepšana ir smags un pat kaitīgs darbs, kas tiek darīts lielā karstumā.

SAISTĪTIE RAKSTI

Kad sasniedzu pilngadību, vecāki man uzdāvināja elektronisko pulksteni, ar kuru ļoti lepojos, taču drīz vien tas apstājās, jo mehānismā bija iekļuvuši smalkie miltu putekļi. Arī ārsts teica, ka manās plaušās to esot par daudz. Ne par velti Anglijā maiznieki var iet pensijā no sešdesmit gadiem, bet es šo iespēju vēl kādu laiku neizmantošu.”

Foto: Oskars Kupics

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Mana maigā sirds to neizturēja, piekritu – lai ved šurp.” Vecmāmiņas – audžumammas stāsts
ST priekšsēdētāja: Beidzot pēc vairāk nekā 20 gadiem valsts uzzināja, kāds ir iztikas minimums
APTAUJA: Latvijā 48% iedzīvotāju nav informēti par iespēju izņemt skaidru naudu veikalu kasē 51
Debešķīgi gards kartupeļu sacepums uz “ātro”
VIDEO. “Man likās, ka viņš ir apsēsts ar dēmoniem”: pēc dažu dienu padzīvošanas kopā ar aktieri Imantu Stradu saka Amuna Davis 30
Lasīt citas ziņas
Kāpēc Latvijā ražoto medikamentu klāstā joprojām dominē padomju laikā radītās zāles? Sarunā atklāj LZA prezidents Ivars Kalviņš 1
ST priekšsēdētāja: Beidzot pēc vairāk nekā 20 gadiem valsts uzzināja, kāds ir iztikas minimums
Augstākais saslimstības līmenis ar Covid-19 joprojām Pierīgā
Latvijas kamaniņu braucēji izcīna zelta medaļu Eiropas čempionāta komandu stafetes sacensībās 3
Kāpēc Latvijā ražoto medikamentu klāstā joprojām dominē padomju laikā radītās zāles? Sarunā atklāj LZA prezidents Ivars Kalviņš 1
22:11
Nākamnedēļ Latvijā gaidāmi mainīgi laika apstākļi
20:39
Augstākais saslimstības līmenis ar Covid-19 joprojām Pierīgā
20:13
VIDEO. “Vakcinēties man ir bail!” Ārstu konsīlijs arī pēc būtiskām vakcīnas radītām blaknēm par obligātu nosaka trešo poti
Seniors ar jaunu sirdi: Kā Iveta ar Jāni atjaunoja koka māju Rīgas centrā
Nākamnedēļ Latvijā gaidāmi mainīgi laika apstākļi
Gaidāms neliels sniegs, lietus un apledojums. Laika prognoze pirmdienai
Latvijas budžetā ieskaitīs arestētus 1,3 miljonus eiro, kas atradās “ABLV Bank”
Sestdien reģistrēti 4753 jauni Covid-19 gadījumi
Uzcep gleznu: Itāļu maize fokača
Kamaniņu braucēja Elīna Ieva Vītola izcīna bronzas medaļu Eiropas čempionātā 1
“Zelta likums – nav nekādas ātras peļņas.” Kā neuzķerties uz krāpniekiem internetā?
Veļasmašīnu darbinām pilnu, ūdeni tējkannā vārām, cik nepieciešams: padomi, kā saimniecībā ietaupīt 51
APTAUJA. Ap trešdaļa Latvijas iedzīvotāju neapmierināti ar dzīves kvalitāti Covid-19 laikā
Žurnālists un publicists Ilmārs Latkovskis: es negribētu būt Krišjāņa Kariņa vietā
“Mana maigā sirds to neizturēja, piekritu – lai ved šurp.” Vecmāmiņas – audžumammas stāsts
Olafs Zvejnieks: Pēdējā desmitgadē pieredzētais “lētās naudas” periods tuvojas beigām 40
Kazahstānā vairāk nekā 460 cilvēkiem izvirzītas apsūdzības terorismā un nemieru rīkošanā 64
Kalvītis: Nevaru iedomāties, ka es kā valdības vadītājs varētu vienu sabiedrības daļu izslēgt no sabiedrības, tāpēc ka viņi negrib mani klausīt 331
“Man tas ir labs azarts, bet galvenais, ka prieks maniem abiem bērniem.” Rūjienietis pilnveido tautas bobsleju, gūstot ievērību visā pasaulē 25
Vai cilvēkam vispār ir iespējams saprast, kas ir bezgalība? 55
“Rīgā ievāktais medus ir ļoti kvalitatīvs.” Pēdējos gados galvaspilsētā attīstījusies urbānā biškopība 20
“Čīliešus vieno ģimene, bet latviešus – māksla un kultūra.” Latviete pēc 10 gadiem Čīlē ar ģimeni atgriežas dzimtenē 48
Pēteris Apinis: Cilvēka mikrobioms un rezistence pret mikrobiem, vīrusiem un vakcīnām 56
Nauris Puntulis: Žēl, ka pandēmijas situācija neļauj pulcēt seniorus uz semināriem, lai mācītu medijpratību 134
Vējainu laiku prognozē arī februārī un martā 6
Emocionāli vari justies mazliet iztukšots! Horoskopi no 24. līdz 30. janvārim